Trauksme un bailes var būt normāla ikdienas parādība, reaģējot uz bīstamu vai saspringtu situāciju. Taču trauksme un bailes, kas nav adekvātas situācijai vai izpaužas pārāk intensīvi, var liecināt par psihiskiem traucējumiem vai somatisku saslimšanu. Rakstā apkopoti biežākie trauksmes veidi un to pārvaldības iespējas.
1818. gadā terminu “psihosomatika” medicīnā ieviesa vācu ārsts Hainrots, kas vēlāk specializējās psihiatrijā. Tolaik morāles aspektu gaismā daudzu ķermeņa slimību izcelsme tika skaidrota ar psihiskiem procesiem. “Nelabas un grēcīgas” kaislības, piemēram, dzimumdzīve, tika uzskatītas par tuberkulozes, epilepsijas un vēža izraisītājām. Pēc aptuveni desmit gadiem radās pretējs vārds – somatopsihisks – un uzskats, ka atdalīt ķermeni no pasaules ir tas pats, kas atdalīt dvēseli no ķermeņa, un ka slimības jāuzlūko par ķermeņa vājprātu.
“Lielākais apdraudējums no visiem ir zaudēt pašam sevi. Tas var notikt ļoti klusi, it kā tā nebūtu vispār. Citi zaudējumi nenotiek tik klusi; visi citi zaudējumi – roka, kāja, piecu dolāru naudas zīme vai sieva – ir pārliecinoši pamanāmi,” teicis Sērens Kjerkegors. [1] Katrs jūt savu “es” (self), tā tagadējo pieredzi, savu ķermeni un mentālos procesus šajā brīdī (domas, emocijas, sajūtas) – līdz ar uztveri par ārējo pasauli tagadnē, pagātnes atmiņām un projekciju nākotnē. Tā ir vieta, kur mēs spējam sevi just, kur uztveram pasauli un arī darbojamies. Vai vienmēr tas ir pašsaprotami?
Pēdējos gados pasaulē ik nedēļu parādās kāds jauns preparāts. Tiesa, psihiatrijā jaunu medikamentu parādīšanās ir salīdzinošo reta, taču 2009. gadā mediķi pacientiem varēja nozīmēt vairāk nekā 4000 dažādu medikamentu. Iespējamība, ka līdztekus lieto vairākus medikamentus, ir liela. Aprēķināts, ka ikvienu jaunu preparātu, kas parādās tirgū, var nozīmēt 2,3 miljardos kombināciju ar citiem medikamentiem. [1] Polifarmācija īpaši aktuāla ir tieši psihiatrijā. Tiek lēsts, ka apmēram viens no desmit pacientiem lieto kombinēto psihofarmakoterapiju. Iespējams, Latvijā šis skaitlis ir pat vēl lielāks. Medikamentiem, ko lieto līdztekus, ir savstarpēja farmakokinētiska un farmakodinamiska ietekme. Ja medikamentu mijiedarbību izmanto prasmīgi, tā var kļūt par papildu iespēju efektīvi palīdzēt pacientam.
Pēdējos gados, kad iedzīvotājiem jāpiedzīvo dažādas krīzes, bieži var novērot, ka pēc grūtas dzīves situācijas viss “it kā pāriet”, tomēr vēlāk cilvēkam parādās somatiski simptomi. Ārstiem ir svarīgi atpazīt pacienta dzīvē krīzi un tās radītos psihosomatiskos traucējumus, lai mudinātu pacientu saņemt adekvātu krīzes psihoterapiju.
Ko nozīmē būt cilvēkam? Šī jautājuma atbildes daļa slēpjas mūsu intelekta evolucionārajā veidošanās procesā. Ir daudz teoriju, kas pārsvarā koncentrējas vai nu uz smadzeņu izmēra nozīmi, vai specifiskām ģenētiskām izmaiņām. Freds H.Prevics piedāvā gana provokatīvu teoriju, kurā galvenais faktors, kas nosaka “modernā cilvēka” uzvedību, ir augsts dopamīna līmenis, uzsverot epiģenētiskos faktorus, nevis ģenētiskos faktorus, kas veicinājuši dopamīna pieaugumu cilvēces vēsturē un formējuši mums labi pazīstamo “moderno cilvēku”.
Koitālas galvassāpes (KGS) saskaņā ar SSK-10 ir pēkšņas lēkmjveida, pulsējošas, plēsošas galvassāpes pieres vai acu ābolu apvidū, kas attīstās cilvēkam seksuālas kulminācijas, orgasma jeb ekstāzes brīdī dzimumakta laikā vai tūlīt pēc akta, arī masturbējot. Pacienti bieži tās dēvē par “pērkona grāviena, eksplozīvām” galvassāpēm. Tās var ilgt 15–20 minūtes, pāris stundas, dažreiz – pāris dienas. Rodas izbīlis, trauksme, bailes no dzimumakta, no pēkšņas nāves.
Šobrīd lielākā daļa pasaules kultūru ir apsēsta ar svara zaudēšanu. Sieviešu žurnālos tiek izcelti raksti par svara kontroles iespējām, diētas ieteikumiem vai to, kā padarīt stingrākas konkrētas muskuļu grupas. Mūsu kultūras apsēstība samazināt svaru ietekmē pusaudžus. Saskaņā ar 2007. gadā ASV “Jaunatnes uzvedības riska faktoru” (Youth Risk Behavior Survey) aptauju 35% pusauga meiteņu uzskata, ka viņām ir liekais svars, bet 60% ir mēģinājušas zaudēt svaru. 8% meiteņu atzīmēja, ka 30 dienu laikā pirms aptaujas ir mēģinājušas vemšanu vai caurejas līdzekļus, lai efektīvāk kontrolētu svaru.
Sievietes nereti tiek dēvētas par vājāko un emocionālāko dzimumu, tāpēc tiek uzskatīts, ka viņas vairāk pakļautas psihisku traucējumu attīstībai. Kopumā psihiski traucējumi vienādi bieži skar gan sievietes, gan vīriešus, taču sievietes dzīvē ir vairāki periodi, kad risks dažu psihisku traucējumu attīstībai var būt paaugstināts dažādu, šiem periodiem raksturīgu provocējošu faktoru ietekmē. Šajā rakstā apskatīsim biežākos psihiskos traucējumus, to īpatnības un ārstēšanas taktiku sievietēm premenstruālajā periodā, grūtniecības un pēcdzemdību laikā, kā arī menopauzes laikā.
Pašnāvības ASV ir 11.vietā no visiem nāves cēloņiem. Katru gadu miljons amerikāņu domā par pašnāvību. Diemžēl, katru gadu 10 no 1000 mirst no pašnāvības. Pašnāvība ir šoks ģimenei un draugiem, tomēr pastāv brīdinošas pazīmes jau pirms notikuma. Bieži vien pietiek ar vienu vienkāršu jautājumu no ģimenes ārsta puses, lai uzsāktu palīdzības sniegšanu un ārstēšanu.
2024. gada 20.aprīlī notika 3. RSU Endokrinoloģijas un vielmaiņas slimību studentu zinātniskā pulciņa Olimpiāde “Dzīves Hormons” 2024. Jau trešo gadu pēc kārtas!
Antidepresantu lietošana nav saistīta ar palielinātu demences, kognitīvo spēju vai baltās un pelēkās vielas atrofijas risku pieaugušajiem bez kognitīvi spēju samazinājuma.
Sievietēm perimenopauzes periodā ir par 40 % lielāka iespēja piedzīvot depresiju nekā tām, kurām nav menopauzes simptomu.
Ceturtdien Universitātes Zinātņu mājā tika prezentēts jauns portāls vēža pacientiem – informācijas resurss vairāk nekā 86 tūkstošiem Latvijas vēža pacientu [1] un viņu tuviniekiem. To, atbildot uz informācijas sadrumstalotību publiskajā telpā, kopīgi radījuši vēža pacienti, mediķi un citi speciālisti. Portāls iecerēts kā ceļvedis gan tiem, kurus pašus skāris vēzis, gan arī viņu tuviniekiem.
Diltiazems tiek bieži parakstīts kambaru frekvences kontrolei pacientiem ar priekškambaru mirdzēšanu (PM). Tajā pašā laikā zināms, ka medikaments nomāc apiksabāna un rivaroksabāna izvadīšanu, potenciāli radot pastiprinātas koagulācijas riskus pacientam. Lai salīdzinātu nopietnas asiņošanas riskus jauniem apiksabāna vai rivaroksabāna lietotājiem, kas saņem vai nu diltiazemu vai metoprololu PM terapijā, tika veikts retrospektīvs kohortas pētījums.
