ROBERTS STAŠINSKIS, anesteziologs, reanimatologs, kurš strādā pie smagākajiem Covid–19 pacientiem Rīgas Austrumu klīniskajā universitātes slimnīcā. Godīgi atzīst, ka noguris “no visa šī murga un pie nāves tādā apjomā pierast nevar.”
Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas galvenā ārste EVA STRĪĶE nevairās no atbildīgiem, laikietilpīgiem un sarežģītiem darba pienākumiem. Komandas spēlētāja un vadītāja, kurai nav vienalga, kā jūtas komanda. Patīk rīkoties ātri. Sasniegt reālus, nevis formālus uzlabojumus. Taču vairāk par administratīviem pienākumiem Evu Strīķi saista ārstes darbs, un vislabprātāk viņa atrastos operāciju zālē.
“Pole pole” svahili valodā nozīmē “lēnām, lēnām”. “Tā tur, Tanzānijā, viss notiek — nesteidzīgi, neiespringstot,” smaidot saka Dr. med. IVETA GOLUBOVSKA par zemi, kurā uz 55 miljoniem iedzīvotāju ir 40 anesteziologu un kur viņa kopā ar profesoru Dr. med. ALEKSEJU MIŠČUKU devās mācīt anesteziologus un rezidentus veikt sonogrāfijā atbalstītu reģionālo anestēziju
Senākā pagātnē, kad veselības aprūpe nebija tik attīstīta, cilvēki bieži cieta lielas sāpes, taču nāvei sagatavojās tuvinieku vidū. Mūsdienās miršanas procesā nereti pacientu anonīmi ieskauj slimnīcas aparatūra, par katru cenu cenšoties uzturēt dzīvības funkcijas, ļaujot dārgi un ilgi mirt un izvairoties runāt par izjūtām. Par to, ko patiesi domā un jūt pats pacients, viņa tuvinieki un ārsti.
Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas Anestezioloģijas un intensīvās terapijas klīnikas vadītāja ARTA BĀRZDIŅA skolas gados plānojusi pievērsties vācu valodas studijām. Bet plānus kardināli mainīja liktenis jeb gadījums. Iespējams, esam zaudējuši nevainojamu vācu valodas speciālisti, toties ieguvuši spēcīgu anestezioloģi reanimatoloģi, kas glābj mūsu pašus mazākos un neaizsargātākos.
Skats uz ārsta personību ir kā skats XXI gadsimta sabiedrības spogulī. Ne viss aplūkojamais ir patīkams. Taču kurš gan teicis, ka personības augšanas sāpes ir tikai skaistas. Trīs emocionāli un atklāti stāsti.
Ziemeļkurzemes reģionālās slimnīcas Intensīvās terapijas nodaļas ārste BAIBA RAUHVARGERE izbaudījusi gan administratores darbu, gan nopelnījusi ventspilnieku piešķirto titulu “Gada ārsts”. Sarunā ar viņu uzrunā cieņpilnā attieksme pret pacientiem un viņu tuviniekiem. Viņa teic: mediķim nav tiesību pacelt balsi slimnieka klātbūtnē un pat tad, ja ārsts ir nevaļīgs, slimniekam jāvelta tik ilgs laiks, cik nepieciešams.
Kad Ivars Krastiņš, Liepājas reģionālās slimnīcas Izglītības un zinātnes virsārsts un Intensīvās terapijas nodaļas virsārsts, saka: es vairāk esmu vienpatis un man nepatīk cilvēku pūļi, noticēt ir nedaudz grūti.
Viņa vadībā anestezioloģija Latvijā kļuva par atsevišķu medicīnas nozari un guva starptautisku atzīšanu. 1990. gada 4. maijā viņš balsojis par Latvijas neatkarību un turpmāk nesis tās vārdu pasaulē gan kā ārlietu ministrs, gan diplomāts. Ārsts, zinātnieks, politiķis un diplomāts GEORGS ANDREJEVS sarunā ar Doctus atskatās uz savu karjeru.
Reizi nedēļā ir sestdiena vai svētdiena, kuru viņa gaida ar nepacietību. Lai... dotos uz darbu. Uz diennakts dežūru reanimācijas brigādes sastāvā. Tad viņa ir neatliekamās medicīniskās palīdzības ārste DZINTRA JAKUBAŅECA. Arī pārējās dienās viņa strādā. Un tad viņa ir Rīgas Domes Labklājības departamenta Veselības aprūpes pārvaldes priekšnieka vietniece Dzintra Jakubaņeca.
Ātriju fibrilācija (ĀF) ir viena no visbiežāk sastopamajām sirds ritma traucējumu formām, kas būtiski ietekmē veselības aprūpes sistēmu gan primārās, gan sekundārās aprūpes līmenī. Ātriju fibrilācija ir biežākā persistējošā sirds aritmija pasaulē. Saskaņā ar 2024. gada EKB vadlīnijām 2019. gadā pasaulē bija aptuveni 59,7 miljoni cilvēku ar ĀF. Vispārējā populācijā tās prevalence ir aptuveni 2—4 %, bet personām pēc 65 gadu vecuma tā pieaug līdz 5—10 % un pēc 80 gadu vecuma var pārsniegt 10 %.
Labdabīgs paroksismāls pozicionāls vertigo (LPPV) ir viena no visbiežāk sastopamajām vestibulārā aparāta slimībām. Jāpiebilst, ka bieži vien līdz brīdim, kamēr pacients ir nonācis pie speciālista, simptomi ir izzuduši, un rodas grūtības diagnozi patiešām apstiprināt — tas rada izaicinājumus gan klīnicistam, gan pacientam. Izpētīts, ka viena gada laikā LPPV atkārtojas 34 % pacientu. [5]
Pirmie trīs mēneši pēc vēža diagnozes noteikšanas ir kritisks periods insulta riska ziņā. Visaugstākais risks šajā laikā ir pacientiem ar plaušu vai aizkuņģa dziedzera vēzi, liecina Izraēlā veikts valsts mēroga pētījums.
Koronāri notikumi neskatoties uz statīnu terapiju norāda uz reziduāliem riska mehānismiem ārpus zema blīvuma holesterīna (ZBLH), un lielu lomu šajā mehānismā spēlē lipoproteīns (a). Izteikta hipotēze, ka statīnu terapija var būt saistīta ar plazmas Lp(a) līmeni, tomēr klīniskais nozīmīgums šai atradnei nav skaidrs. Šajā pētījumā, kuru prezentēja Eiropas Kardiologu asociācijas 2026.gada kongresā augusta nogalē Minhenē, veikta Lp(a) līmeņa saistības analīze ar statīnu terapiju līdz pacienta hospitalizācijai akūta koronāra sindroma dēļ (AKS).
Hipertensija un diabēts ir vadošie kardiovaskulāro slimību modificējamie riska faktori, tomēr liela daļa pasaules iedzīvotāju paliek nediagnosticēti. Šobrīd skrīningu veicam vai nu klīniskajā praksē vai ar dažādu valkājamu ierīču palīdzību, kas kopumā ierobežo potenciālo skrīninga aptveri dažādu iemeslu dēļ. Iespējams risinājums ir pasīvas bezkontakta uzraudzības sistēmas, kas var tikt dažādos veidos iekļautas apkārtējā vidē un veicināt agrīnāku diagnostiku. Interesantu risinājumu piedāvā pētnieki no Japānas, prezentējot jaunākos datus Eiropas Kardiologu asociācijas ikgadējā kongresā.
