Hroniskas sāpes ir raksturīgs senioru (> 65 gadus vecu) dzīves pavadonis. Sāpes apgrūtina un ierobežo. Tās var kļūt par cēloni depresijai un trauksmei, nopietni ietekmējot attiecības ar līdzcilvēkiem. Senioru hronisko sāpju risināšana ir komplekss process, kura galvenais mērķis ir pārtraukt sāpju ciklu.
Pierādīts, ka novēlota psoriātiskā artrīta (PsA) diagnoze saistīta ar sliktākām pacienta fiziskajām spējām. Pat sešu mēnešu kavēšanās no simptomu parādīšanās līdz pirmajai vizītei pie reimatologa rada sliktāku PsA iznākumu ar izteiktāku perifēro locītavu strukturālo bojājumu, sakroileītu un sliktāku funkcionālo stāvokli. Šai pacientu grupai ir palielināts sirds—asinsvadu sistēmas slimību, diabēta, metaboliskā sindroma un depresijas biežums. Kā varam PsA diagnosticēt agrāk?
Reimatoīdais artrīts (RA) ir biežākais autoimūnais artrīts, ko raksturo hronisks, simetrisks artrīts un dažādas ārpuslocītavu izpausmes. Aptuveni 75 % RA pacientu ir sievietes, dzīves laikā saslimst 1—3 % sieviešu. Slimība visbiežāk sākas vecumā no 30 līdz 50 gadiem, tomēr RA var sākties jebkurā vecumā. [1]
Reimatoīdais artrīts (RA) ir sistēmiska iekaisīga slimība, kas biežāk attīstās sievietēm un pīķi sasniedz 30—60 gadu vecumā. Klasiski RA izpaužas kā simetrisks poliartrīts, bet agrīni novērojams kā oligoartrīts vai (retāk) kā rekurents monoartrīts. Visbiežākā komplikācija pacientam — balsta un kustību aparāta funkcionālie traucējumi un darbnespēja destruktīva artrīta dēļ.
Asimptomātiska hiperurikēmija ir stāvoklis, kad urātu koncentrācija serumā ir palielināta, bet nav novēroti mononātrija urātu (MSU) kristālu nogulsnēšanās slimības simptomi, piemēram, podagra vai nierakmeņu slimība. Lai gan šīs klīniskās izpausmes var attīstīties jebkuram cilvēkam ar hiperurikēmiju jebkurā brīdī, aptuveni ⅔ vai vairāk paliek asimptomātiski, viņiem nekad neattīstās podagrisks artrīts, akūta vai hroniska hiperurikēmiska nefropātija vai urātu nefrolitiāze. [1—3]
Mūsdienās arvien pieejamāka pacientam kļūst medikamentu grupa, kas slimības patoģenēzes procesus ietekmē mērķtiecīgāk nekā konvencionālie sintētiskie slimību modificējošie pretreimatisma medikamenti (metotreksāts un citi). Bioloģiskie slimību modificējošie pretreimatisma medikamenti iedarbojas uz konkrētām slimības procesā iesaistītām imūnsistēmas daļām, piemēram, audzēja nekrozes faktoru α, T šūnu aktivitāti un citiem mehānismiem, attiecīgi uzlabojot klīnisko iznākumu pacientiem, kam līdz šim tas nav izdevies.
Balsta—kustību aparāta slimības ir slimību grupa, kuru ārstēšanā ļoti bieži nepieciešami dažādi rehabilitācijas pasākumi. Ceļa locītavas osteoartrīts (OA) ir viens no galvenajiem senioru darbspēju ierobežotājiem un bieža problēma šajā vecuma kategorijā kopumā.
Konkrēti definētu sistēmisku reimatisku patoloģiju nevar noteikt līdz pat 25 % reimatisko slimību pacientu. Visbiežāk tiek noteiktas tādas diagnozes kā nediferencēta reimatiska slimība vai pārklājējsindroms. [1]
Akūtas, stipras sāpes vienā vai vairākās locītavās, to jutīgums un pietūkums, kas maksimumu sasniedz 6—24 stundās vai dažās dienās un jo īpaši kopā ar apsārtumu, visbiežāk liek domāt par akūtu kristālu iekaisumu locītavā. [3] Divas visbiežākās kristālu artropātijas ar akūtu un hronisku gaitu ir podagra un kalcija pirofosfātu artropātija (pseidopodagra).
Osteoartrīts (OA) ir mehānisku un bioloģisku faktoru mijiedarbības rezultāts, kas destabilizē līdzsvaru starp skrimšļa un subhondrālo kaulu veidošanās un noārdīšanās procesiem. Tā ir hroniska artropātija, kam raksturīgi locītavu skrimšļa bojājumi un citas locītavas struktūru izmaiņas, kaulu hipertrofija (osteofītu veidošanās).
Diltiazems tiek bieži parakstīts kambaru frekvences kontrolei pacientiem ar priekškambaru mirdzēšanu (PM). Tajā pašā laikā zināms, ka medikaments nomāc apiksabāna un rivaroksabāna izvadīšanu, potenciāli radot pastiprinātas koagulācijas riskus pacientam. Lai salīdzinātu nopietnas asiņošanas riskus jauniem apiksabāna vai rivaroksabāna lietotājiem, kas saņem vai nu diltiazemu vai metoprololu PM terapijā, tika veikts retrospektīvs kohortas pētījums.
Antidepresantu lietošana nav saistīta ar palielinātu demences, kognitīvo spēju vai baltās un pelēkās vielas atrofijas risku pieaugušajiem bez kognitīvi spēju samazinājuma.
Disbakterioze kā termins lielākoties sākotnēji saistās tikai ar problēmām zarnu traktā, nereti piemirstot mikroorganismu nozīmi ārpus tā. Līdzsvars visās jomās — to noteikti varam teikt arī par cilvēka mikrobiomu: pārmērīga nevēlamo baktēriju augšana un labvēlīgo baktēriju samazināšanās ietekmē gan zarnu traktu, gan citas orgānu sistēmas. Šajā rakstā ekspertes gastroenteroloģijā, ginekoloģijā un zobārstniecībā stāsta par disbakteriozes nozīmi šo specialitāšu ietvaros.
Dr. Māris Skutelis ar ģimeni ir atgriezies dzimtajā Preiļu novadā, lai strādātu par paliatīvās aprūpes ārstu. Saruna notiek brīdī, kad dakteris ir bērna kopšanas atvaļinājumā, bet pirms tā viņš strādāja Preiļu slimnīcā un poliklīnikā, Rēzeknes reģionālajā slimnīcā, Daugavpils reģionālajā slimnīcā un Jēkabpils reģionālajā slimnīcā. Saruna ar jauno ārstu — par darbu paliatīvajā aprūpē un redzējumu, kā to veidot Latgalē.
Visā, ko viņa dara, ir vieglums — liekas neticami, kā tik trauslā, sievišķīgā būtnē slēpjas tāda jauda. Asoc. prof. Agnese Ozoliņa vada RAKUS Anestezioloģijas klīniku, māca RSU medicīnas studentus, izglīto rezidentus un organizē konferences un izglītojošas meistarklases. Aizrautīgi stāsta par savu vīziju — uz pacientu vērstu no sāpēm brīvu perioperatīvu aprūpi. Nebaidās būt nedaudz provokatīva, sociālajos tīklos publicējot skaistus video — savas dejas pie pilona.