Veselīgs pieaudzis cilvēks diennaktī “saražo” 1—1,5 l siekalu. Siekalas ir bagātas ar enzīmiem un vielām, kas nodrošina barības vielu apstrādi, novērš kariesa attīstību, jo aizskalo barības vielas, izdala zobu emaljai nepieciešamos minerālus, izveido aizsargkārtu zobu cietajiem audiem, pasargājot tos no skābju iedarbības.
“Nāciet, sēdieties, plati pasmaidiet!” RSU Stomatoloģijas institūta Vizuālās diagnostikas laboratorijā rosās fotogrāfs. Šeit klīniskajai fotogrāfijai pieiet kā ar baltiem cimdiem. Modernākajā laboratorijā Baltijā strādā divi profesionāli fotogrāfi: “Jā, laikam mums ir visai ekskluzīva nodarbošanās!”
Zobu kariess ir hroniska slimība ar augstu izplatību, kas ietekmē vairākumu cilvēku. Zobu bojājumi, tai skaitā, kariess skar ne tikai pieaugušos, bet arī ~ 90% bērnu visā pasaulē.
RSU Stomatoloģijas institūtā izstrādātās vadlīnijas veidotas ar mērķi informēt par fluorīdu līdzekļiem un to izmantošanas metodēm: kuras no tām ir izmaksu efektīvākas un kuras būtiski ieviest kariesa profilakses programmās un pacientu individuālā aprūpē.
Cilvēkiem ar hroniskām smaganu saslimšanām, ir lielāka iespējamība, ka attīstīsies ādas saslimšana – psoriāze, atklāts nesen veiktā pētījumā.
Mutes dobuma veselība ir svarīga ne tikai izskatam un labai pašsajūtai, bet arī organisma veselībai kopumā. Mutes dobuma un smaganu slimības var veicināt nopietnas saslimšanas, piemēram, cukura diabētu un elpceļu saslimšanas. Neārstēts kariess var izraisīt sāpes un nopietnas infekcijas. Tiek veikti pētījumi, lai noskaidrotu, vai ir saistība starp mutes dobuma stāvokli un sirds veselību. Šajā pasaules literatūras apskatā apkopoti jaunāko pētījumu rezultāti par mutes dobuma higiēnu.
Zobu emalja ir visvairāk mineralizētie audi cilvēka organismā, 85% no tās tilpuma veido hidroksiapatīta kristāli. Organoģenēzes laikā emalja iegūst beigu struktūru, kurā gandrīz nemaz nav olbaltumvielu. Emaljas sastāvs atspoguļo īpašo molekulāru un šūnu aktivitāti emaljas veidošanās laikā. Būtiski emaljas attīstības defekti var rasties vairāku iemeslu dēļ. Emalja var būt nepilnīgi attīstījusies kaitīgu vides faktoru dēļ, tās attīstību var ietekmēt vielmaiņas traucējumi, kā arī ģenētiskie faktori. Biežākais cēlonis zobu emaljas iedzimtiem bojājumiem ir amelogenesis imperfecta. [1]
Halitoze jeb slikta elpa (sin. ozostomia, stomatodysodia, foetor ex ore, angļu val. - breath malodor, bad breath, oral malodor, vācu val. - Mundgeruch) ir plaši izplatīta: 8-50% cilvēku kādā no dzīves posmiem cieš no sliktas elpas. Tā var parādīties kā vecam, tā jaunam, kā vīrietim, tā sievietei. Jau Senajā Ēģiptē pirmo stundu pēc pamošanās sauca par sliktās elpas stundu. Šajā rakstā kliedēsim mītus par halitozi, izskaidrosim tās iespējamos cēloņus un ārstēšanas iespējas.
Jutīgi zobi ir izplatīta parādība visā pasaulē. To izraisa gan ikdienā lietotie pārtikas produkti, gan zobu kopšanas paradumi, gan virkne citu faktoru: stresa izraisīta zobu griešana, dažādas skābes, medikamenti, kā arī kuņģa skābes nokļūšana mutes dobumā, ko izraisa atviļņa slimība, vemšana, kuņģa darbības traucējumi. Savs loģiskais pamatojums ir zobu jutīgumam, kas rodas grūtniecības laikā, jo daudzas topošās māmiņas cieš no grūtniecības toksikozes un rīta vemšanas. Visbiežāk zobi ir jutīgi uz aukstu, retāk karstu ēdienu vai dzērienu, reizēm pēc saldumu ēšanas vai mehāniskiem pieskārieniem. Zobi var būt jutīgi pēc balināšanas un dažkārt pēc regulārām peldēm baseinā. Interesanti, ka regulāra, ilgstoša peldēšanās baseinā var izraisīt līdzīgas zobu problēmas. Baseina ūdens satur hloru, tāpēc ir skābs un, nokļūstot mutē, negatīvi ietekmē zobus. Dentīna hipersensitivitāte ir ar izteiktiem simptomiem un ļoti nepatīkama.
Mutes dobuma infekcijas jau sen zināmas kā dažādu orgānu sistēmu slimību izraisītājas un veicinātājas. Mutes dobuma infekcijām XIX un XX gadsimtā (līdz pat septiņdesmitajiem gadiem!) tika piešķirta galvenā loma iekaisuma slimību attīstībā; šā perioda beigu daļu raksturo diezgan intensīvas nepamatotas zobu ekstrakcijas. Šajā rakstā – par mutes dobuma infekciju saistību ar elpošanas ceļu slimībām.
Rozācija ir hroniska iekaisīga dermatoze, kas pārsvarā skar vaigu, deguna, zoda un pieres ādu. Slimībai raksturīga rekurenta gaita ar transitorisku vai persistējošu eritēmu, fimatozām ādas pārmaiņām, papulām, pustulām un teleangiektāzijām. Kaut samērā bieži sastopama, variablo klīnisko izpausmju un citu ādas blakusslimību dēļ tā netiek pienācīgi atpazīta. Rozācija skar seju, negatīvi ietekmējot gan pacienta dzīves kvalitāti, gan pašvērtējumu un labbūtību.
Migrēna ir viens no biežākajiem primāru galvassāpju veidiem bērniem: 2—5 % pirmsskolas vecuma, līdz 10 % skolas vecuma bērnu, bet jaunietēm (20—30 %) ir epizodiska migrēna. Savukārt hroniskas migrēnas galvassāpes, ko raksturo migrēnas lēkmes biežāk nekā 15 dienas mēnesī, ir 0,2—12 % bērnu ar migrēnu. Jaunākiem bērniem migrēna vienlīdz bieži sastopama abiem dzimumiem, bet pusaudžu gados iezīmējas lielāka migrēnas sastopamība meitenēm, un tas turpinās arī pieaugušo vecumā.
Dati liecina, ka plānotas ķeizargrieziena dzemdības (CD) pēc mātes pieprasījuma (CDMR) nav saistītas ar paaugstinātu jaundzimušo vai zīdaiņu infekciju risku, salīdzinot ar plānotajām vaginālām dzemdībām (VD).
Diltiazems tiek bieži parakstīts kambaru frekvences kontrolei pacientiem ar priekškambaru mirdzēšanu (PM). Tajā pašā laikā zināms, ka medikaments nomāc apiksabāna un rivaroksabāna izvadīšanu, potenciāli radot pastiprinātas koagulācijas riskus pacientam. Lai salīdzinātu nopietnas asiņošanas riskus jauniem apiksabāna vai rivaroksabāna lietotājiem, kas saņem vai nu diltiazemu vai metoprololu PM terapijā, tika veikts retrospektīvs kohortas pētījums.
Primāra arteriāla hipertensija ir viena no biežākajām kardiovaskulārajām slimībām un ierindojas pirmajā vietā starp faktoriem, kas izraisa kardiovaskulāro slimību progresēšanu un nāvi. [1] Joprojām lielāko daļu veido pacienti, kuriem šī slimība nav vai netiek diagnosticēta, lai gan pacientu skaits, kuriem tiek diagnosticēta arteriāla hipertensija, pieaug (1. attēls). [2] Rakstā apkopota informācija no pēdējām vadlīnijām par arteriālas hipertensijas diagnostiku un rekomendācijām pacientu ārstēšanai.
