Kas nosaka cilvēka stāju? Pirmām kārtām tā ir mugurkaula pozīcija, iegurņa pozīcija un muskulatūras stāvoklis. Mugurkaula telpiskajai pozīcijai ir svarīga, bet ne vienīgā stāju noteicošā loma. Mugurkaula fizioloģiskie izliekumi veidojas atbilstīgi bērna psihomotorās attīstības posmiem. Faktiski stāja, kas pēc būtības ir ortopēdiski vērtējams balsta kustību aparāta kopums, ataino vairāku orgānu sistēmu morfoloģisko un funkcionālo nobriešanas pakāpi.
Fizioloģiski pareiza stāja
Ir vairākas cilvēka stājas definīcijas. Lūk, divas no tām:
- stāja- tā ir ierasta, nepiespiesta stāvoša cilvēka poza bez muskuļu papildu sasprindzinājuma;
- pareiza stāja (optimāla statika)- tā ir tāda balsta kustību aparāta elementu telpiska pozīcija, kad vertikāls stāvoklis tiek noturēts ar minimālu posturālās muskulatūras enerģētisko noslogojumu. Pie pareizas stājas (skat. 1.attēlu) galva ir taisni, pleci atbrīvoti, lāpstiņas ir klāt krūškurvim, vēders ievilkts, kājas iztaisnotas ceļa un gūžas locītavās. Mugurkauls saglabā fizioloģiskus izliekumus; (posturāla jeb ķermeņa pozīcijas muskulatūra ietver galvenās kāju, iegurņa un ķermeņa muskuļu grupas).
Stājas veidošanās un attīstības posmi
Primāri, atrodoties mātes dzemdē, augļa mugurkauls atrodas totālajā kifozes pozīcijā. Aptuveni trīs mēnešus pēc piedzimšanas, kad bērns sāk cilāt un arī notur galviņu, veidojas pirmais fizioloģiskais izliekums - mugurkaula kakla daļas lordoze.
1. attēls
Pareiza stāja
Vēlāk, kad nostiprinās krūšu, muguras augšējas daļas un roku muskulatūra, bērns sāk sēdēt un veidojas mugurkaula krūšu daļas kifoze. Kakla lordoze un krūšu kifoze ir obligātie priekšnosacījumi, lai augošam bērnam veidotos un saglabātos vertikāla ķermeņa pozīcija.
Bērnam rāpojot, attīstās muguras, vēdera, dibena, roku un kāju muskulatūra. Pakāpeniski samazinās gūžas fleksijas poza, tiek izstaipīts m. iliopsoas (galvenais gūžas locītavas fleksors). Jo vairāk bērns rāpo, jo labāk. Šis ir svarīgs posms, lai attīstītos attiecīgas muskuļu grupas un veidotos pareizais gaitas stereotips ar vienlaicīgām pretējās rokas un kājas kustībām. Nebūtu lietderīgi šajā posmā bez vajadzības izmantot palīglīdzekļus, lai paātrinātu bērna fizioloģiskas vertikalizācijas posmus. Nevajadzētu pārāk agri sēdināt bērnu, balstot viņu ar spilveniem; arī staigulīšiem ir apšaubāma nozīme.
Nostiprinoties attiecīgiem balsta kustību aparāta elementiem, bērns sāk stāvēt un arī staigāt. Pēdējā veidojas mugurkaula jostas daļas lordoze. Stāja būs atkarīga arī no tā, cik pareizi bērns sāks mācīties pareizus kustību stereotipus - elpot, sēdēt, noliekties, pagriezties, stāvēt uz vienas kājas u.tml.
Bērnam augot, obligāti jādomā par elementāriem ergonomiskiem nosacījumiem - krēsla un galda augstumu. Svarīga ir vecāku demonstrējošā loma - bērni mēdz kopēt stāju, redzot, kā pieaugušie sēž pie galda, datora vai televizora, kā viņi stāv, kā izmanto rokas staigājot. Protams, ļoti svarīgs ir bērna (un vēlāk arī pieauguša cilvēka) kustību režīms. Bez fiziskas aktivitātes - domājot gan par kopējo slodzes apjomu, gan arī par tās specifiskumu un izpildes pareizību - fizioloģiska stāja cilvēkam attīstīties nevar.
2. attēls
Apaļa stāja jeb “apaļa mugura”
Stājas traucējumi
Stājas traucējumi gan tieši, gan netieši saistīti ar iekšējo orgānu darbības traucējumiem. Pieaugušajiem stājas traucējumi un muskuļu disbalanss ir par iemeslu dažādiem balsta un kustību aparāta sāpju sindromiem. Nepietiekama fiziska attīstība, muskuļu un saišu aparāta vājums, muskuļu disbalanss, kustību stereotipu izmaiņas (ieskaitot arī elpošanas) izraisa neadekvātu balsta un kustību aparāta adaptāciju fiziskai slodzei, ikdienas statiskajām pozām. Savukārt tas var būt par iemeslu balsta un kustību aparāta deformācijai jau pirmsskolas vecuma bērniem. Vairāk nekā 60% vidusskolēnu ir tādas stājas funkcionālās izmaiņas, kas pieskaitāmas riska grupai (Dr. med. Z. Kasvandes dati). Pieaugušajiem stājas traucējumi un muskuļu disbalanss ir par ie mes lu dažādiem balsta un kustību aparāta sāpju sindromiem. Stājas traucējumi biežāk sākas pie muskuļu disbalansa starp galvas un ķermeņa fleksoriem un ekstensoriem - sagitālajā plaknē.
Stājas traucējumu jautājums Latvijā vēsturiski saistāms ar bērnu ķirurģijas un arī sporta medicīnas pamatlicēja profesora Aleksandra Bieziņa darbiem. [1] Profesors īpašu uzmanību veltīja bērnu un jauniešu fiziskajai attīstībai.
Stājas traucējumu veidi
Apaļa stāja jeb "apaļa mugura"
Palielinās krūšu kifoze un relatīvi samazinās kakla un jostas lordozes. Galva ir fleksijas stāvoklī un noliekta uz priekšu. Pleci izbīdīti uz priekšu un piepacelti (skat. 2. attēlu). Palielinātas m. trapezius augšējās daļas, m. levator scapulae un citu augšējo lāpstiņas fiksatoru tonuss. Šajā rajonā muskuļos bieži veidojas triger punkti. Attiecīgi m. trapezius apakšējās daļas, m. serratus ant., citu lāpstiņas apakšējo fiksatoru tonuss ir samazināts un veidojas "spārnveida lāpstiņas". Lāpstiņas nepieguļ cieši krūškurvim, un pēc muskuļu spirāļu līkuma ir samazināts vēdera un gluteālo muskuļu tonuss. Vēders tiek izbīdīts uz priekšu, gūžas ekstensoru muskulatūra (m. gluteus max.) pavājinās un vizuāli saplacinās, samazinās iegurņa fleksija, ceļa locītavas ir nelielā fleksijā. Palielinās fleksija arī elkoņa locītavās.
3. attēls
Apaļi liekta mugura
"Apaļas muguras" veidošanos veicina ilgstoša sēdēšana, ķermenim atrodoties fleksijas stāvoklī pie vecumam neatbilstīga galda, klubkrēslā u.tml.
"Apaļās muguras" dēļ rodas iekšējo orgānu darbības traucējumi. Pavājināta muskulatūra un saites nenodrošina mugurkaula normālu ekstensiju. Tas iespaido ieelpas dziļumu, elpošanas apjomu un krūškurvja ekskursiju. Samazinās vitālā plaušu kapacitāte, tiek apgrūtināta sirdsdarbība. Tas īpaši attiecas uz astēniska konstitucionālā tipa bērniem.
Apaļi ieliekta mugura
Šajā gadījumā palielinātai krūšu kifozei pievienojas arī nedaudz palielināta kakla lordoze un izteikti palielināta jostas lordoze (skat. 3. attēlu). Vēdera muskulatūras tonuss ir samazināts, un tas var veicināt vēdera dobuma orgānu noslīdēšanu, to funkcionālās darbības traucējumus.
Plakana mugura
"Plakanas muguras" gadījumā samazinās visi mugurkaula izliekumi, krūškurvis ir saplacināts, ir "spārnveida lāpstiņas", muguras muskuļi pavājināti (skat. 4. attēlu).
Tāda stāja raksturīga strauji augošiem zēniem pubertātes vecumā. Šādi bērni un pusaudži bieži var būt sastopami basketbola, volejbola laukumā - nodarbojamies ar sporta veidiem, kur nepieciešams varens augums. Bērniem ar tādu stāju ir predispozīcija sānu (frontālajā plaknē) mugurkaula izliekumiem, bet mugurkaula stabilitāte un amortizējošā funkcija ir pavājināta. Progresējot stāvoklim, var veidoties skoliotiskā slimība. Stājas izmaiņas divās plaknēs bīstamas arī tāpēc, ka pasliktinās atsevišķo starpskriemeļu disku barošana, tiek izmainīta skriemeļu un starpskriemeļu locītavu veidošanās.
Stājas korekcija šādiem bērniem no riska grupas uzskatāma arī par agrīnas bērnu spondilozes un spondiloartrozes profilaksi.
Stājas traucējumu izplatība
Stājas traucējumiem ir tendence progresēt, to skaits ar laiku pieaug gan bērniem, gan arī pieaugušajiem. Pēc statistikas datiem 2007. gadā Latvijā bija 13,3% bērnu (3-14 gadu vecumā) un 12,7% pusaudžu (15-17 gadu vecumā) ar stājas traucējumiem. [2] 2005. gadā bija attiecīgi 13,3% un 11,3%.
4. attēls
Plakana mugura
Laikposmā no 1998. gada līdz 2003. gadam notika pētījums, kur Latvijas skolēniem tika novērtēta stāja. Pētījumā tika iesaistīti 1700 dažādu Rīgas rajonu skolu bērni un 1. studiju gada studenti (888 meitenes un 812 zēni) no 7 līdz 19 gadu vecumam. Normāla stāja tika konstatēta 3% bērnu un jauniešu. Apaļi ieliekta stāja bija 69%, apaļa - 11%, ieliekta - 10%, plakani ieliekta - 4% un plakana - 4%. Apaļi ieliektā stāja vienlīdz bieži tika konstatēta zēniem un meitenēm. Apaļo stāju biežāk novēroja zēniem, ieliekto stāju - biežāk meitenēm. 17 gadu vecumā katram trešajam zēnam un katrai piektajai meitenei (19 gadu vecumā katrai otrajai meitenei) bija izteikta stājas parametru asimetrija visos mērījumos, kas pārsniedz starpību starp labo un kreiso ķermeņa pusi par vairāk nekā 2 cm. Šāda asimetrija liecina par smagiem stājas traucējumiem, kas saistīti ar morfoloģiskām pārmaiņām balsta un kustību sistēmā. [3]
Dati par stājas traucējumu incidenci un prevalenci, ko uzrāda dažādi avoti, ir ļoti atšķirīgi. Iespējams, stājas traucējumu daudzuma svārstības statistikas datubāzēs Latvijā ietekmē ne tikai objektīvs stājas traucējumu pieaugums, bet arī stājas traucējumu mērījumu atšķirīgie kritēriji, kā arī profilaktisko apskašu kvalitāte.
Stājas traucējumu diagnosticēšana
Teorētiski cilvēka stājai jābūt simetriskai frontālajā plaknē. Sagitālajā plaknē galvenajām stāju veidojošajām locītavām (pēdas, ceļa, gūžas, pleca locītavas) jāatrodas vertikālajā līnijā citai virs citas. Tas biomehāniski pareizi nodrošinātu tādu pozu, kad posturālajai muskulatūrai darbībā būtu jāieslēdzas minimāli. Tomēr reālajā dzīve šāda situācija ir reti sastopama. Ideāla stāja praktiski nav sasniedzama, un, jo ciešāk notiek vērtēšana - izmantojot arī instrumentālas izmeklēšanas metodes -, jo vairāk noviržu no "ideāla" tiks atrasts.
To apstiprina arī Kanādā veikts pētījums, kur tika instrumentāli vērtēta 1084 bērnu (abi dzimumi, vecums 4-12 gadi) stāja sagitālajā plaknē. Tika mērīta ceļa locītavas, iegurņa, pleca locītavas un galvas priekšējās daļas nobīde milimetros no vertikāles attiecībā pret pēdas transversālo locītavu. Visās vecumgrupās abiem dzimumiem tika noteikta statistiski nozīmīga vērtējamo struktūru priekšējā nobīde no vertikālās līnijas. Šī nobīde pieauga līdz ar bērnu vecumu. [4]
Šāda veida analīze liek aizdomāties par to, kas ir norma vai kas ir, piemēram, "krītoša stāja" (termins, kas raksturo stājas pārmaiņas un kas ir zināms kā stājas traucējumu paveids). Tātad - jo lielāka šo locītavu nobīde no vertikālās ass (īpaši visu locītavu nobīde vienā virzienā), jo lielāka statiskā slodze būs posturālajai muskulatūrai.
Paaugstinātu muskulatūras tonusu var vērtēt gan manuāli (biežāk izmantojamais paņēmiens), gan ar speciālu aprīkojumu (piemērām, miotonometru). Klīniski zināms, ka posturālajai muskulatūrai ir tendence uz saīsināšanos un arī uz dažādiem muskuļu sāpju sindromiem. Ilgstoši sasprindzinātā ķermeņa pozīcijā muskulatūrā var veidoties arī tā saucamie triger punkti (jeb miofibrozes mezgli), pie kuru kairinājuma veidojas atstarojošas sāpes. Pasaulē izstrādāts tūkstošiem dažādu instrumentālu stājas vērtēšanas metožu. Posturālo muskuļu darbību teorētiski iespējams vērtēt arī ar skābekļa patēriņa mērījumiem - lai gan šajā gadījumā būs grūti noteikt svārstības un arī tās interpretēt.
Stājas traucējumu ārstēšana
Attīstīt un saglabāt ideālu stāju praktiski nav iespējams. Bet ne katrā gadījumā stājas traucējumi ir bīstami. Gan bērniem, gan arī pieaugušajiem var būt individuālas balsta un kustību aparāta īpatnības. Vairākumā gadījumu tie neietekmē cilvēka kopējās veselības stāvokli un var tikt efektīvi novērsti ar elementāras vingrošanas, rīta rosmes un sporta nodarbību palīdzību. Ja stājas traucējumi nav izteikti, tad efektu var panākt arī ar ergonomiskiem padomiem (kā pareizi elpot, sēdēt, stāvēt, staigāt). Stājas traucējumi tieši saistīti ar fiziskajām aktivitātēm; ar ārstniecisko fizkultūru (fizioterapijas programmām) tos iespējams izārstēt un arī profilaktiski iespaidot. Gadījumā, ja stājas traucējumi ir izteikti (ir vairākas stājas klasifikācijas versijas), tad nepieciešama ilgstoša balsta un kustību aparāta noviržu korekcija un pastāvīga to progresēšanas profilakse.
Ar stājas traucējumiem un attiecīgām klīniskām problēmām (balsta un kustību aparāta sāpju sindromi, muskuļu disbalanss u.tml.) nodarbojas plašs medicīnas un sporta speciālistu loks: ortopēdi, rehabilitologi, sporta ārsti, ģimenes ārsti, neirologi, osteopāti, fizioterapeiti, ergoterapeiti, ārstnieciskās vingrošanas speciālisti, sporta skolotāji - un katrai specialitātei ir sava pieeja/shēma (vai pat vairākas) stājas izvērtēšanā.
