Manuālā terapija jeb manuālā medicīna ir medicīnas zinātnes virziens, kas pēta cilvēka balsta–kustību sistēmas funkcionālo traucējumu cēloņus un attīstības mehānismus. Manuālās medicīnas speciālistiem ir specifiskas diagnostikas, ārstēšanas un profilakses metodes, kur ārsta galvenais instruments ir zināšanas, intelektuālais potenciāls un galu galā rokas.
Pamatprincipi
Manuālajai medicīnai ir ļoti gara vēsture. Jau medicīnas tēvs Hipokrats to uzskatīja par senu. Diemžēl līdz mūsu dienām saglabājušās tikai fragmentāras ziņas par to, kā domāja un ko darīja tā laika speciālisti. Līdz ar medicīnas zinātnes attīstību pilnveidojās arī manuālā medicīna. Informācijas apjoms, idejas un tehnoloģiskās iespējas, kā labāk un iedarbīgāk palīdzēt pacientiem, ar katru gadu aug.
Manuālā medicīna ir visai efektīva balsta-kustību aparāta funkcionālo noviržu ārstēšanas metode, kas neprasa nedz ilgu ārstēšanās kursu, nedz medikamentu izmantojumu. Pamatā visa uzmanība tiek veltīta pacientam kopumā, tikai sekundāri tiek ņemti vērā tehnoloģisko izmeklējumu secinājumi.
Novirzes balsta-kustību sistēmā
Dinamiskas novirzes
Cilvēka ķermeņa masas pamatā ir muskuļi, cīpslas, fascijas un skelets, kuru pārslodzes dēļ attīstās to akūta, biežāk hroniska traumatizācija, parādās sāpes. Zināms, ka ik skeleta muskulim ir noteikta funkcija, tie ir agonisti, antagonisti, sinerģisti, fiksatori, neitralizatori. Normāli noteiktu kustību veic agonisti, un tā norit tikai vienā plaknē. Šo fenomenu sauc par "normālu kustību modeli". Situācijās, kad agonists nespēj savu funkciju pilnā apmērā veikt, kustības īstenošanā piedalās citi muskuļi. Normālas kustības vietā parādās vairāku kustību kombinācija, piemēram, pleca fleksiju papildina abdukcija, gūžas izstiepšana norit ar abdukciju. Rezultātā attīstās vairākas nepatīkamas blakusparādības. Vispirms nogurst kustības realizācijai nepiederīgie muskuļi, tam seko stīvums, sāpju sajūta, kas tālu izplatās no muskuļa atrašanās vietas. Mainās muskuļa interorecepcija, kā arī cīpslu receptoru fizioloģiskā ietekme uz muskuļa tonusa regulāciju.
Agonistu funkcionālās nepietiekamības dēļ attīstās t.s. artrokinemātikas traucējumi. Normāli katrā kustību brīdī locītavu virsmas tiek saspiestas vai atbrīvotas, tāpēc locītavu virsmu skrimšļi atrodas pastāvīgā kompresijā un dekompresijā, kas to izdzīvošanai ir absolūti nepieciešams fenomens, kura trūkuma sekas ir skrimšļa destrukcija un osteoartroze.
Novirzes statikā
Bez dinamiskām novirzēm balsta-kustību sistēmā pacientiem ar sūdzībām par dažādām sāpēm ķermenī ir arī novirzes statikā kā kopumā, tā arī atsevišķi dažādos ķermeņa segmentos. Vispirms ir daži vizuāli kritēriji, kas raksturo pareizu stāju, tas ir, caur kādiem anatomiskiem punktiem jāiet smaguma spēka vektoram, kas projicē centru uz ķermeņa atbalsta laukuma noteiktu vietu. Citiem vārdiem, stāvoša cilvēka masa normāli tiek nepārtraukti balansēta ap tā smaguma centru, turklāt ar minimālu enerģijas patēriņu. Tikko smaguma centrs novirzās no ķermeņa atbalsta laukuma centra, jāaktivizējas citām muskuļu grupām, lai noturētu ķermeni vertikālā stāvoklī, un parādās diskomforts ķermenī. Tādi pacienti ilgstoši nespēj nostāvēt, nemainot ķermeņa pozu. Normālu statiku nosaka pilnvērtīgs muskuļu funkcionālais stāvoklis ķermeņa abās pusēs, kā arī priekšpusē un aizmugurē.
Arī katram atsevišķam ķermeņa segmentam un katrai locītavai ir savi kritēriji, pēc kuriem var noteikt tās atbilstību normālai statikai. Piemēram, normālu galvas stāvokli nosaka auss ārējās atveres atrašanās uz vienas vertikāles ar akromiālo izaugumu un acs ārējā kaktiņa līmenis ar ārējo auss atveri uz horizontālas līnijas. Tā kā galvas masa ir aptuveni 4 kg, tad, galvai noliecoties uz priekšu, pieaug kakla ekstensoru tonuss. Šīs galvas masas noturēšana prasa lielu piepūli, tāpēc rodas stīvums kaklā, sāpes, diskomforts skaustā un apkakles zonā. Ja netiek novērsti šādas situācijas cēloņi, tad kļūst neskaidra tradicionālās ārstēšanas pasākumu jēga.
Sāpju sajūta ir trauksmes signāls, kas kādā mugurkaula segmentā vai locītavā izsauc atsevišķu muskuļu spazmas, tā ir dabas dota aizsargreakcija, ierobežojot locītavu kustīgumu. Ja šādi locītavu funkcionālie traucējumi ir ilgstoši, tad nākamais solis situācijas adaptācijā ir locītavu funkcionālie bloki, kam sākumā ir sanoģenētiska daba, tad pakāpeniski procesā iesaistās locītavu kapsulas, saites un citas struktūras. Problēmu loks aizvien pieaug, jo cilvēka ķermenis ir viena funkcionāla vienība, funkcionālas novirzes vienā ķermeņa segmentā izsauc problēmas citos segmentos utt.
Kāds risinājums?
Vispirms jānoskaidro, kur slēpjas muskuļu-agonistu funkcionālās nepietiekamības iemesli. Vienkāršākie slēpjas pašos muskuļos, to cīpslās, piestiprināšanās vietās. Tās var būt traumu sekas, kas ilgi bijušas apslēptas. Trauma bērnībā, bet problēma pusmūžā. Jebkura operācija vai rēta ar laiku radīs problēmas.
Nevar neņemt vērā arī balsta-kustību aparāta segmentāro inervāciju, proti, atsevišķi muskuļi vai to grupas saņem inervāciju no noteikta mugurkaula segmenta, kura funkcionālās novirzes izraisa attiecīgo muskuļu nespēju iekļauties pilnvērtīgā kustību ritmā.
Protams, ir arī vēl citi skeleta muskuļu darbības traucējumu iemesli, par kuriem varam runāt, apspriežot atsevišķas balsta-kustību aparāta problēmas.
Domāju, būšu kliedējis mītu, ka manuālās terapijas speciālisti ir locītavu "krakšķinātāji" un "kaulu lauzēji". Manuālās medicīnas speciālistiem ir daudz un ātri jāredz, jādomā un jāprot specifiski izmeklēt pacientus un argumentēt terapijas taktiku, izmantojamo ārstniecisko paņēmienu indikācijas.
* Rakstu sērijas sākums Doctus februāra numurā (apiterapija), marta numurā (akupunktūra), aprīļa numurā (fitoterapija).
