ANDA HŪNA. Ar meklētāja gēnu

Lionā Anda Hūna, Latvijas Biomedicīnas pētījumu un studiju centra Vēža šūnu bioloģijas laboratorijas pētniece, nokļuva pirms gada, meklējot pēcdoktorantūras vietu vēža pētniecībā. Viņas vēlme bija strādāt kādā šūnu novecošanās projektā, jo tieši šis aspekts vēža bioloģijā, izstrādājot disertāciju, viņu ieinteresēja kā visparadoksālākais.

“Šūnu novecošanās tiek uzskatīta par potenciālu ceļu, kā šūna kļūst par vēža šūnu, jo tas saistīts ar kļūdu rašanos dažādās šūnu programmās. Tajā pašā laikā tas, ka novecojusies šūna pārstāj dalīties un kļūst par mērķi imūnsistēmai, kas organismu attīra no nevajadzīgā, tiek uzskatīts par vienu no galvenajām organisma barjerām pret vēža rašanos,” skaidro Anda. Ja iepriekš viņa vairāk strādāja ar ļaundabīgo audzēju šūnām, pētot to atbildi uz ķīmijterapiju, tad tagad Lionas Vēža izpētes institūtā viņas darba lauks ir normālas šūnas novecošanās stadijā. “Šūnai novecojot, izmainās dažādu gēnu ekspresija, tāpēc mainās šūnas sastāvs, savukārt tas ietekmē šūnas fizioloģiju. Pastiprinot vai nomācot šo gēnu darbību, mēs, analizējot izmaiņas šūnas uzvedībā, saprotam, kā tie iespaido šūnas novecošanos, kā ietekmē šūnas programmu stabilitāti, tās noturību pret pārvēršanos par vēža šūnu.”

Vēzis nav iebrucējs no malas

Anda Hūna stāsta, ka pirms kāda laika lasījusi eseju, kuras autors paudis domu: cīņa pret vēzi nav vienkārši karš, bet līdzinās karam pret terorismu. “Vēzis nav iebrucējs no malas kā, piemēram, baktērijas, ko varam specifiski iznīcināt ar antibiotikām, jo to fizioloģija ir stipri atšķirīga no mūsējās. Vēža šūnas ir mūsu pašu organisma šūnas un grūti atšķiramas no normālām šūnām. Pašreizējā vēža ārstēšana bieži iznīcina tikai lielāko daļu šūnu, reizumis atstājot noturīgākās, tāpēc atsevišķos gadījumos novērojams, ka pēc ārstēšanās vēzis nevis pazūd, bet radikalizējas. Esejas autors runāja par pieeju, kad vēža šūnas vidi mēģina normalizēt, nevis iznīcināt.”

Jaunā zinātniece bilst: pasaulē joprojām notiek vēža bioloģijas pētījumi, lai saprastu vēža šūnu vājos punktus, specifiskas iezīmes un, mērķējot uz tām, izdotos netrāpīt veselajām organisma šūnām. Pētnieki cenšas izzināt, kādā veidā zāles uz šīm šūnām nogādāt iespējami sekmīgāk. Attīstās imunoterapija: kad atrasti specifiskie marķieri, mūsu pašu imūnšūnām māca audzēja šūnas atrast un tās iznīcināt. Tāpat notiek mēģinājumi normalizēt audzēja vidi. “Ļoti iespējams, ka nākotnē lielā daļā gadījumu vēzis būs hroniska, ilgstoši ārstējama slimība ar garāku dzīvildzi un labāku dzīves kvalitāti nekā šobrīd. Taču nopietna problēma ir terapijas izmaksas, jo zinātnes sasniegumi neko nedos, ja netiks atrasts arī veids, kā diagnostiku un ārstēšanu padarīt lētāku, automatizētāku, pieejamāku lielākam skaitam cilvēku.”

Ikdiena Šūnu novecošanās laboratorijā

“Dienas Lionas Vēža institūtā parasti ir diezgan līdzīgas — ar dažādiem eksperimentiem un rezultātu analīzi. Galvenie nedēļas pieturas punkti ir sapulces un semināri, kad diskutējam, kur šobrīd esam, kas izdodas un ko der pamainīt. Kā jau parasti zinātnē — citas dienas ir īsākas par normālo darba laiku, citreiz gadās pastrādāt ilgāk vai arī doties uz darbu brīvdienās,” stāsta Anda. “Ja diena beigusies ne ļoti vēlu, var, piemēram, ar velosipēdiem aizvizināties līdz parkam. Vai aiziet uz netālo kinoteātri, kas nosaukts kino pionieru brāļu Limjēru vārdā, lai noskatītos kādu klasikas gabalu.”

Atšķirīgais no Latvijas? Cilvēkresursu apjomi. Latvijā pie līdzīgiem projektiem parasti strādā daži cilvēki, un, ja nepieciešams padoms, tad starp kolēģiem maz tādu, kas orientējas pietiekami tuvā tēmā. Anda Hūna šobrīd strādā 12 cilvēku grupā, tātad par vienu tēmu zina vairāki kolēģi, visas sanāksmes ir konkrētā laikā, konkrētā dienā, vairāk jāplāno dažādu kopīgo aprīkojumu izmantošana, laiks vairāk pakārtots striktam grafikam. “Attiecības ir koleģiālas, draudzīgas, pusdienās ejam kopā visa lielā laboratorija, reizēm kopīgi dodamies arī uz kādu restorānu vai bāru. Atzīmējam dzimšanas dienas, līdzīgi kā Latvijā jubilāram ir pienākums kolēģus pacienāt ar kūku un limonādi. Ārpus darba tomēr katram ir sava ģimene un draugu loks.”

Anda Hūna atzīst: gada laikā, kopš strādā Lionā, viņai izdevies apgūt daudzas iepriekš nezināmas metodes — gan ar kolēģu palīdzību, gan šo to pašmācības ceļā —, sāk parādīties pirmie interesantie rezultāti, tiesa, gals pētījumam vēl šķiet tālu, tālu. “Bioloģijas laboratorijā katrs projekts parasti ir vismaz uz diviem trim gadiem. Vēl divus gadus plānoju strādāt pie sava postdoka pētījuma. Pēc tam — kā dzīve rādīs. Gribētu gūt pieredzi vēl kādā citā vietā, varbūt ārpus Eiropas — lielākai dažādībai.”

Kad tīkls iemirdzas

“Nav, nudien nav tā, ka zinātnieks ir gados vecs vīrs ar brillītēm. Mūsdienās zinātnē ir pietiekami daudz sieviešu, lai šis uzskats būtu aplams. Manā nozarē, biomedicīnā, proporcija varētu būt apmēram puse uz pusi,” vērtē Anda Hūna. “Par vecumu gan daļēji jāpiekrīt, jo nozarē respektētākie zinātnieki visbiežāk ja nu vēl gluži veci nav, tad par jauniešiem viņus noteikti vairs nenosauksi. Lai izpelnītos cieņu kolēģu acīs, parasti paiet daudzi smaga darba gadi. Zinātnieki pēc dabas tomēr ir skeptiska tauta, pat tos, kam trīsdesmit pieci gadi, vēl uzskata par zaļiem gurķiem.”

Kur slēpjas zinātnes aizrautīguma gēns? Jaunā zinātniece domā, ka tā ir pazīme, ko nosaka vairāki gēni. Piemēram, meklēšanas gēns. “Bērnībā lasīju Sergeja Golcina grāmatu “40 meklētāji”, kur izstāstīts, ka cilvēks Meklētājs var būt gan ģeologs, gan vēsturnieks, gan selekcionārs, kas mēģina radīt nekad neredzētu puķi, gan arī kundze, kas cenšas izgudrot jaunu deserta recepti. Šis gēns slēpjas ne tikai zinātnē, bet arī ceļošanā, mākslā, jebkur citur. Otrs nozīmīgs gēns ir saprašanas gēns, kas zinātniekam kopīgs ar filozofiem, citiem domātājiem: kad prātā uzkrājas pietiekams faktu kopums, tie visi savirknējas kopā tādā kā tīklā, un tad šķiet, ka šis tīkls tā kā iemirdzas. To varētu saukt par nelielu atklāsmi. Diemžēl (vai par laimi) cilvēces kopīgais tīkls nekad nebūs pilnībā pabeigts.”

Zinātnieki ar tādām pašām vājībām kā citi

“Ja būtu jānovērtē zinātne Latvijā, tad kā vidējo atzīmi es liktu astoņnieku — ar piebildi, ka ir apakšnozares virs šā rādītāja un diemžēl arī tādas, kas zem. Daļēji tam ir saistība ar finansējumu un to, ka dažās apakšnozarēs ir talanti, kas māk ap sevi pulcēt talantīgākos studentus, piesaistīt finansējumu, bet citās tādu līderu nav. Izveidojas tāds kā apburtais loks,” spriež Anda Hūna. “Nopelnīt zinātnieks Latvijā var, lai dzīvotu normāli, bet tie, kas grib nopelnīt labi, parasti atrod citu jomu. Mums diemžēl nav pietiekami labi attīstīta industrija, kur varētu strādāt liels skaits jauno zinātņu doktoru, kas vēlas izmantot savas zināšanas, bet zinātnē palikt nevēlas.” Par Latvijas zinātnieku potenciālu un zinātnes vidi Anda nav zaudējusi ilūzijas. “Varbūt tā gadiem ilgi bijusi mazliet par noslēgtu, nepietiekami starptautiska, mums ir ļoti maz ekspertu katrā jomā, jo esam maza valsts. Tas man nāca kā nepatīkams pārsteigums par zinātnes sabiedrību kopumā — izrādās, zinātnieki ir tieši tādi paši cilvēki kā visi pārējie! Bieži, ja mūža darbs ieguldīts kādā pētījumā, viņi kategoriski atsakās pieņemt jebkādus pierādījumus, kas varētu liecināt par kādu citu patiesību, un iestagnē. Bet stagnācija, kā zināms, nogalina zinātnes procesu pēc būtības.”

 

Foto: L`Oréal, Māris Morkāns un no Andas Hūnas albuma

Pilnu raksta versiju lasiet Doctus 2017. gada marta numurā