Ģimenes ārste MARUTA BINDRE: Kārtība, komanda un pēctecība

Dzīves upe aizveda turp, kur gribēju

“Esmu dzimusi Gulbenē, bet Smiltenē strādāju kopš 1984. gada. Smiltene man patika, jo no tās varēja salīdzinoši ērti un ātri aizbraukt gan uz Gulbeni, gan uz Rīgu. Tajā gadā, kad beidzu Medicīnas institūtu, Gulbenē pediatru nevajadzēja, savukārt Smiltenē bija pediatra slodze. Sestā kursa ziemā pa ceļam uz mācībām Rīgā iebraucu Smiltenē. Tā bija ļoti skaista, sniegota ziema — poliklīnika un šīs vietas aura mani apbūra! Poliklīnika bija nesen uzcelta, labi aprīkota, daudzviet Rīgā nebija tik labu apstākļu. Mani iepazīstināja ar Bērnu nodaļas vadītāju dakteri Krastiņu, kura teica: “Jā, mums vajag pediatru! Mēs jūs ņemam!” Kad institūta diploms bija rokā, sāku Smiltenē darbu kā pediatre — strādāju gan slimnīcā, gan biju iecirkņa pediatre.

Dzīve 1984. gadā bija pilnīgi atšķirīga! Fonendoskops tolaik bija gandrīz vienīgais rīks, vēl — rentgens, asins analīzes. Viss bija jāizdomā, vadoties pēc tā, ko redzi, ko dzirdi, cik saproti un spēj izanalizēt. Bērni pirms četrdesmit gadiem daudz biežāk arī mira. Manā aprūpē bija lauku iecirknis, iedzīvotāji Smiltenes apkārtnē. Bieži bija tā — aizbraucu mājas vizītē (to bija patiesi daudz, jo visiem nebija savu transporta līdzekļu un katru saslimušo vajadzēja redzēt), un nereti smagi slimo bērnu liku mašīnā un vedu uz slimnīcu, lai viņš izdzīvotu. Pēdējos divdesmit gadus nekas tamlīdzīgs vairs nav piedzīvots.

Kad domāju par savām dzīves izvēlēm — iestāšanos augstskolā, darba vietas izvēli — tad neesmu ļoti cīnījusies.

Ir tāda sajūta, ka dzīves upe, ļoti nepārpūloties, mani vienkārši aizvedusi tur, kur jānokļūst. Esmu sasniegusi to, ko gribējusi.”

Pediatrija — derīgs darbs

“Kāpēc pediatrija? Galvenokārt tāpēc, ka tas ir derīgs darbs. Ārstēt bērnus mani interesēja, un tāpat domāju joprojām — strādāt ar bērniem ir patīkami, jo daudzas veselības problēmas pāriet pašas no sevis, iznākums lielākoties ir labs.

Vidusskolas pēdējā gadā klases audzinātāja katram deva raksturojumu, un man kā piemērotākā profesija bija minēta pediatrs. Skolā visi mani sauca par Marutiņu. Droši vien tāpēc, ka biju labsirdīga, nebiju kašķīga, untumaina. Un bērniem šādas rakstura īpašības ir piemērotas — vari pieņemt, ka bērns niķojas un nav tāds, kā tu pirmajā brīdī gribētu.

Kad biju ieguvusi pieredzi kā pediatre, sekoja reformu gadi un pārkvalificēšanās par ģimenes ārstu. Smiltenē tobrīd bijām pieci pediatri. Dzimstība samazinājās, sapratām, ka mums visiem darba nebūs. Pediatram pārkvalificēties par ģimenes ārstu bija vienkāršāk nekā terapeitam, jo bijām redzējuši ne tikai bērnus, bet viņu vecākus, nereti arī vecvecākus. Atceros, ka sākumā bija diezgan daudz skepses, bija konkurence par pacientiem. Mana prakse izveidojās no bērniem, kurus aprūpēju, viņu vecākiem un vecvecākiem.”

Milzu lēciens četrdesmit gados

“Nepiekrītu tiem, kas sūrojas: viss slikti. Slikti tas, ka nevaram izdarīt pietiekami ātri, bet kvalitāte, kādu palīdzību cilvēki saņem mūsdienās, nav slikta. Daudz ko mūsdienu medicīnā Latvijā paveicam pasaules līmenī. Tas tiesa, ka resursu varētu būt vairāk, taču jāatceras, ka jebkura attīstība prasa investīcijas.

Atmiņā deviņdesmito gadu vidus, kad tikko bijām atguvuši valsts neatkarību. Pirmās zāles sūtīja no ārzemēm — nebija pietiekami daudz zināšanu, īsti nesapratām, ko ar to visu iesākt, kāda daļa aizgāja arī atkritumos. Jā, Smiltenē bija slimnīca, bet jau tajā laikā sapratu, ka tai nav perspektīvas. Lai kaut ko darītu kvalitatīvi, vajag ieguldījumus. Visiem ārstiem bija mājas dežūras, un, ja kāds pacients smagā stāvoklī bija atvests uz slimnīcu, devāmies palīgā dežūrārstam. Tas ģimenes ārstam bija derīgi, ka esi redzējis pacientus ar ķirurģiskām, ginekoloģiskām un cita rakstura problēmām, bet kopumā darbu tā laika lokālajā slimnīcā nevar salīdzināt ar šodienas stacionāro palīdzību. Tolaik pacienti brauca uz slimnīcu “pagulēt”: dzēra savas zālītes, tika novēroti. Smiltenes slimnīcas Bērnu nodaļā mums bija piecpadsmit gultas. Vīrusu infekciju laikā bērni tika stacionēti arī nevajadzīgi lieki, lai aizpildītu gultasvietas un būtu aprite — tādi bija noteikumi, kuriem nedrīkstēja pretoties. Ja bija saslimis bērns līdz gada vecumam, noteikti tika nosūtīts uz slimnīcu. Ja līdz trim gadiem, tad ārsts ik pēc divām dienām devās mājas vizītē.

Šodien ar apbrīnu skatos to, ko spēj paveikt mūsdienu medicīna! Ielūkojos pacienta kartītē — kas tik nav ar viņu noticis pēdējā pusgada laikā! Protezēts aortas vārstulis, tas iekaisis, sākumā ārstējies reģionālajā slimnīcā, tad ticis pie diagnozes, nokļuvis Stradiņa Klīniskajā universitātes slimnīcā, kur labākie kardioloģijas resursi un prāti, un vārstulis viņam nomainīts. Vēl pa vidu tam visam pacients pārcietis insultu — sekas likvidētas. Un tagad skaties — cilvēks sešdesmit piecu gadu vecumā var dzīvot visnotaļ kvalitatīvi. Manī joprojām apbrīna, ko mūsu ārsti un medicīna spēj, ja pacients nokļūst vajadzīgajā vietā un laikā.”

Komandas stiprās puses — iejūtība un iecietība

“Manā komandā ir cilvēki, kuriem patīk strādāt medicīnā. Nekad no viņiem neesmu dzirdējusi sakām: es to nedarīšu, man tas nav jādara. Ārsta palīgs Daina Kopeika — ar lielu pieredzi medicīnā, divas medicīnas māsas — Liene Prauliņa un Sanita Mālkalne, vecmāte Signe Markova, kurām darbs ir sirdslieta. Tāpat zinošas ārstniecības atbalsta personas — Ginta Klūga un Elīna Poikāne. Un, protams, mana jaunā kolēģe daktere Ieva Šēna. Ir labi strādāt tandēmā ar jauno paaudzi — viņiem teorētiskā bāze, protams, ir labāka nekā man (es jaunāko informāciju saķeru pa drumsliņām), savukārt es varu dalīties savā bagātajā praktiskajā pieredzē. Kad daktere Šēna vienu dienu kā rezidente ieradās manā praksē un vaicāja, vai viņu pieņemšu, man nebija daudz jādomā: ar abām rokām, tūlīt! Tagad viņai izveidojusies sava prakse, strādājam blakus kā divas ģimenes ārstes.

Savās kolēģēs novērtēju spēju reaģēt uz katra cilvēka vajadzībām, pieņemt katru pacientu tādu, kāds viņš ir — ar savu stāstu un sāpi. Iejūtība un tolerance, sapratne par to, ka visi cilvēki nav vienādi, ir ļoti būtiskas prasmes.

Kāda esmu kā priekšniece? Sevi nesaucu par priekšnieci, esmu demokrātijas piekritēja. Maniem darbiniekiem nav ar pirkstu jārāda: tagad izdari to vai tagad to. Viņi paši redz un dara. Man nav laika sekot, bet es zinu, paļaujos un uzticos — katrs būs paveicis savu darbu vislabākajā veidā. Tas ir komandas spēks, kad vari pavaicāt padomu un just atbalstu.”

Ieraugi cilvēka dzīvi tās dabiskā ritējumā

“Man praksē ir divtūkstoš divsimt pacientu, dakterei Ievai Šēnai — sešsimt. Bērnu mums ap četrsimt, ar pusaudžiem kopā ap sešsimt. Ja pirms trīsdesmit gadiem manā aprūpē bija piecdesmit jaundzimušo, tagad kopā ar dakteri Šēnu būs vien kādi trīsdesmit.

Pacientu vecuma profils — visvairāk ir vidējā paaudze, kurai raksturīgas tādas slimības kā cukura diabēts, hipertensija. Katru pacientu vajag skrīnēt — kuram sākt terapiju, kuram mainīt. Cenšamies katru savu pacientu reizi gadā redzēt, visus, protams, dažādu apstākļu dēļ neredzam, taču filtri ir, piemēram, šoferu komisija. Ja atnāk pacients uz praksi, tad vienmēr apskatām profilaktiski, pārbaudām, kad veikta vakcinācija, revakcinācija.

Dažkārt dienā saņemam pat simt piecdesmit zvanu, tātad tās ir simt piecdesmit vajadzības. Esam četras galvas, kas var akūtās vajadzības risināt, reģistratorei, protams, grūtais darbs atšķetināt pacientu sūdzības: kuru pieņemt tūdaļ, kurš var pagaidīt. Ģimenes ārsta darbā vienmēr ir sajūta, ka palicis vēl kāds nepadarīts darbs.

Mājas vizītes mūsdienās ir ekskluzīvs pasākums — tajās aizbraucu pie senioriem un nevarīgiem pacientiem, kam nokļūšana pie ārsta ir gandrīz neiespējama, jo mājās cilvēkam mēs jau neko daudz palīdzēt nevaram. Mājas vizītēs noteikti dodos pie jaundzimušajiem — apskatīt, kā viņiem klājas, kādi ir viņu dzīves apstākļi.

Ja izvēlamies profesiju, kas mums der, domāju, ka nezaudēsim iejūtību. Mēs katrs kā personība visu laiku attīstāmies, nekad neesam gatavi, pabeigti. Man savā darbā ļoti patīk tas, ka pacienti spoguļo dzīvi — tās labās un sliktās puses, caur viņiem redzu kopsakarības, kā no bērna izaug pieaugušais, kā pieaugušais kļūst par vecīti. Redzu dzīves dabiskos likumus, cilvēka dzīvi tās pilnasinīgā ritējumā un garumā.”

Muskuloskeletālās problēmas, atbrīvojuma zīmes...

“Kas satrauc pacientus? Rindas pie speciālistiem un uz izmeklējumiem, tomēr jājautā — vai visi izmeklējumi pacientam vajadzīgi? Reizumis resursus tērējam lieki, taču ir ļoti grūti pacientus pārliecināt par pretējo.

Mani novērojumi — ļoti daudz cilvēku mūsdienās sirgst ar muskuloskeletālām problēmām, kļuvuši vārgāki. Tam ir savi iemesli — ja paskatos mašīnu straumi, kas no rīta plūst uz bērnudārzu, tad saprotu, ka neviens neiet kājām. Samiegojies bērns tiek ielikts mašīnā, aizvests uz dārziņu. Aug lielāks, sēž pie datora vai viedierīcēs un negrib iet laukā, fiziski izkustēties. Un vēlāk mums izaug jauni vīrieši, kam sāp mugura, ir slimi, nevis dodas uz Zemessardzi, kur iemācīties rūpēties par fizisko ķermeni un dzīvei derīgas lietas.

Tāpat daudzās darba vietās, kas saistītas ar ražošanu, darbinieki pakļauti gan vibrācijas, gan monotonām kustībām, ilgstoši atrodas statiskās pozās — tas viss rada skeleta bojājumus.

Mūsu sabiedrības fizisko sagatavotību redzu kā milzīgu problēmu, jo bērna attīstība visupirms iet caur fizisku kustību.

Un tad klāt nāk vēl mentālā veselība — tik daudz atbrīvojumu zīmes rakstām! Bet cilvēku jau nevar atbrīvot no dzīves!

Jaunībā ir maksimāli daudz jāiegulda savā fiziskajā un mentālajā veselībā, lai vecumdienās varam kustēties un būt mentāli mundri.”

Prakses saimniekošanas principi

“Katram jādara tas, ko viņš vislabāk prot. Un man vislabāk padodas strādāt ar pacientiem. Grāmatvedības jautājumus manā praksē risina grāmatvedis, bet saimnieciskās lietas pārvalda cilvēks, kas tās saprot.

Pateicoties dakterei Ievai Šēnai un viņas prasmei strādāt ar dokumentiem, esam varējuši izmantot Eiropas fondu piedāvājumu, lai uzlabotu prakses aprīkojumu: projekta ietvarā iegādājāmies datorus, izmeklējumu iekārtas, piemēram, elektrokardiogrāfu.

Sapnis ir paplašināt praksi — mums stāv neizremontētas telpas, un tuvākajā laikā šis darbs jāpaveic. Esmu pieņēmusi darbā vecmāti, bet viņa nevar likt lietā savas prasmes, jo vajag telpu, kur ielikt ginekoloģisko krēslu, tad mēs praksē varētu veikt grūtnieču novērošanu un aprūpi.

Ja jānosauc trīs sava uzņēmuma pamatprincipi, tad viens no tiem būtu kārtība. Kārtība visās lietās. Otrs — komandas darbs, kad cits citam palīdz. Un trešais — pēctecība. Man ļoti svarīgi, ka aiz manis nepaliek tukšums. Ir pieredzēts — dakteris aiziet pensijā, nav neviena, kas turpina viņa darbu, un pacientu kartītes tiek sanestas pagrabā. Es tā negribu.”

FOTO: BAIBA VAHERE, FOTO APSTRĀDE: INESE AUSTRUMA

Pilnu raksta versiju lasiet Doctus marta numurā