Vieta, kur augt un sevi pierādīt. Jauno ķirurgu tandēms Rēzeknē
Jūs uz Rēzekni atnācāt kā komanda — kā tā izveidojās, kā sastrādājāties?
Raivis Gailums: Strādājām Rīgā — Solvita Gaiļezera slimnīcā, es Onkoloģijas centrā — un kādu laiku rezidentūrā mums abiem bija viens skolotājs.
Sastrādājāmies, turpinājām gan dežurēt, gan operēt ārpus Rīgas un par bāzes vietu izvēlējāmies lielu reģionālo slimnīcu, lai turpinātu augt un pilnveidoties.
Kāpēc kļuvāt par ārstiem un kāpēc tieši par ķirurgiem?
Solvita Stabiņa: Medicīnā esmu jau no bērnības, jo mana vecāmamma bija medmāsa. Uzaugu laukos, tur bija cūku bēres un citu lopiņu bēres, asinis, bet, redzot to visu, man nekad nebija slikti. Tad paaugos, ģimenē runājām — kur došos studēt pēc skolas, un toreiz gan pati, gan vecāki izlēmām, ka būšu mediķe. Mācoties Rīgas Stradiņa universitātē, man patika specialitātes, kurās var gan operēt, gan ārstēt ar medikamentiem, tāpēc izvēlējos vispārējo ķirurģiju.
Ķirurģija man patīk tāpēc, ka salīdzinoši ātri ir redzams ārstēšanas rezultāts. Atved pacientu ar apendicītu, mēs viņu izoperējam, pēc divām dienām viņš dodas mājās. Tās nav dažādas terapeitiskās nozoloģijas, kur dienām un nedēļām meklē slimību un tās cēloni un medikamentozas ārstēšanas rezultāts vērojams ilgtermiņā. Reģionālā ķirurga darbā sastopamies ar plašu slimību spektru, dažādu vecumu pacientiem, ierobežotiem resursiem un citām niansēm, kas atšķiras no darba universitātes slimnīcās... Ķirurģija ir dinamiska medicīnas joma.
Raivis Gailums: Arī mans stāsts nāk no bērnības: ļoti daudz slimoju, tāpēc diezgan bieži kavēju skolu. Mamma bija veterinārārste, dzīvojām laukos, audzējām trušus, cūkas, un man bija uzticēti to kaušanas darbi.
Vidusskolas centralizētos eksāmenus biju nolicis tādos priekšmetos, kas derēja tikai medicīnas vai bioloģijas studijām. Proti, matemātika man nepadevās labi, tāpēc kārtoju ķīmijas eksāmenu, arī angļu valoda nebija labā līmenī, tāpēc gāju uz vācu valodas eksāmenu. Turklāt neviens ģimenē nebija ārsts, nolēmu, ka būšu pirmais.
Ķirurģija patiesi ir plaša un dinamiska. Var būt vairāki pacienti ar vienu un to pašu vainu, taču nav bijis tā, ka mēs operētu divus vienādus apendicītus, proti, vienam tas var būt garāks, satinies un grūtāk operējams, bet citam operācija paiet ātri. Ķirurgam katra operācija ir izaicinājums.
Kāpēc izvēlējāties Rēzeknes slimnīcu? Varbūt Latgale ir jūsu dzimtā puse?
Raivis Gailums: Manas dzimtās mājas ir Jēkabpils pusē. Jau Rīgā sapratām, ka esam apguvuši un uzsūkuši pietiekami daudz zināšanu un praktisko iemaņu, lai vairāk strādātu patstāvīgi. Sapratām, ka vēlamies jaunus mērķus sev, turklāt bija uzstādījums, ka strādāsim kopā — vienam pašam ieiet jaunā kolektīvā ir diezgan grūti. Tobrīd mums piedāvāja darbu trīs reģionos. Saliekot plusus un mīnusus, izvēlējāmies Rēzekni.
Solvita Stabiņa: Esmu no Alūksnes, bet Latgalē dzīvoja mana otrā vecmamma — skolotāja, kas ikdienā mājās sarunājās latgaliski. Jaunais izaicinājums Rēzeknes slimnīcā bija atbildīgie amati — es vadu Rēzeknes slimnīcas Ķirurģijas nodaļu, bet Raivis ir Operāciju nodaļas vadītājs. Rīgā bijām izgājuši pamatīgu plaša spektra patoloģiju, manipulāciju, operāciju, konsiliju skolu, un Rēzeknes slimnīca ir vieta, kur to visu var realizēt patstāvīgi.
Kā jūs, jaunos, uzņēma vecākie kolēģi?
Solvita Stabiņa: Ķirurģijas nodaļā kolektīvs ir daļēji nomainījies. Jebkuras pārmaiņas ir neziņa un bailes, īpaši, ja kolektīvā ienāk vairāki jauni, ambiciozi cilvēki ar savu redzējumu.
Tas nav nekas traģisks, jo paaudžu nomaiņa laiku pa laikam jau notiek visās nozarēs, arī medicīnā. Pieļauju, ka arī mums, kļūstot vecākiem, gados jaunāki kolēģi ienāks ar savu vīziju. Ja mēs nebrauksim uz starptautiskiem kongresiem, konferencēm un nekrāsim jaunas zināšanas un prasmes, vienā brīdī var iestāties rutīna. Bet es ticu, ka tā nebūs.
Raivis Gailums: Mēs ar Solvitu katru gadu cenšamies apmeklēt kādu starptautisku kongresu, konferenci vai speciālus kursus, lai pamācītos no citiem kolēģiem.
Varbūt atmiņās palicis kāds sarežģītāks gadījums, kad jāizšķiras — operēt vai neoperēt?
Solvita Stabiņa: Ir tāds teiciens “māki šaubīties”, un ķirurgam ir jāšaubās, lai izdarītu labāko izvēli. Rēzeknes slimnīcā mēs paši veicam dažādas sarežģītības operācijas, ko bijām apguvuši universitātes slimnīcā no kolēģiem ar lielu pieredzi un profesionalitāti. Tie bijuši vairāki smagi aizkuņģa dziedzera iekaisumi, ko esam operējuši septiņas astoņas reizes. Šādos gadījumos letalitāte ir augsta, bet mums pacientus ir izdevies glābt. Pēc laika viņi atgriežas slēgt stomas, trūces vai citus kosmētiskus defektus.
Raivis Gailums: Tās ir dažādas traumas. Vīrietim autoavārijā bija lauzti vairāki kauli, bojātas zarnas, tāpēc mēs viņu operējām vairākas reizes. Pēc tam viņš atnāca uz poliklīniku atrādīties, operējām otro reizi, trešo, pēc pusgada vīrietis atkal bija vesels. Vai cits stāsts: pacientam ar onkoloģisku slimību bija kombinētā terapija, pēc tam sākta paliatīvā terapija kaimiņu slimnīcā. Mēs šo pacientu radikāli izoperējām, un viņš dzīvo vēl šodien.
Solvita Stabiņa: Abi esam sapratuši, ka svarīga ir pacienta uzticēšanās ārstam, kad pacients saprot — jā, šis ir mans ārsts, kurš mani ārstēs. Pēc tam pacients ir gandarīts par šo savstarpējo uzticēšanos un ārstēšanu.
Raivis Gailums: Mēs esam gandarīti, ka mūsu pacienti atgriežas pie mums arī ar citām vainām, iesaka draugiem un radiniekiem.
Pilnu raksta versiju lasiet Doctus 2023. gada oktobris numurā