Priekškambaru mirdzēšana (PM) ir augsta riska hroniska slimība, kas var būt iemesls sirds mazspējas un insulta attīstībai. Patofizioloģiskie mehānismi norāda uz saikni ar neapmierinošu mutes dobuma veselību, t.sk. periodontītu (PD), bet esošie dati ir trūcīgi.
Sešu mēnešu vingrojumu programma palīdz uzturēt normālu sirds ritmu un samazina simptomu smagumu pacientiem ar priekškambaru mirdzēšanu, liecina ESC kongresā 2021 prezentēta pētījuma rezultāti.
Priekškambaru mirdzēšana (PM) ir visplašākā ilglaicīgā aritmija pieaugušajiem, kura cieši saistīta gan ar ievērojamu dzīves un darba kvalitātes pasliktināšanos, gan ar risku smagas slimības attīstībai. Tāpēc svarīgi pārzināt PM jeb ātriju fibrilācijas simptomātiku, pieeju sijājošajai diagnostikai, terapijai un notikumu profilaksei.
Priekškambaru mirdzēšana (PM) jeb ātriju fibrilācija ir samērā kompleksi pārvaldāma slimība, tāpēc nebūs melots, ka šo pacientu pārvaldība var būt izaicinošs uzdevums gan kardiologa, gan ģimenes ārsta praksē, īpaši, ja “komplektā” nāk buķete ar blakusslimībām un kaitīgiem ieradumiem.
Pētījumā atklāts, ka ātriju fibrilācijas (ĀF) izplatība hospitalizētajiem pacientiem ar Covid-19 ir 17,6 % un ĀF, īpaši nesen diagnosticēta, ir neatkarīgs riska faktors intrahospitālai mirstībai.
Pasaulē ātriju fibrilācija (ĀF) ir biežākais aritmijas veids pieaugušajiem. Risks saslimt ar ĀF dzīves laikā ir katram trešajam Eiropas iedzīvotājam. Un tas, vai ĀF cilvēkam attīstīsies, ir atkarīgs no viņa vecuma, ģenētiskajiem un (sub)klīniskajiem faktoriem.
Ātriju fibrilācija (ĀF) ir biežākā no visām sastopamajām aritmijām — vairāk nekā 33 miljoniem cilvēku visā pasaulē, ik gadu tiek diagnosticēti ~ 5 miljoni jaunu gadījumu. ĀF izplatība pieaug līdz ar vecumu: 8 % cilvēku pēc 80 gadu vecuma. [1]
Intensīva asinsspiediena kontrole var samazināt risku attīstīties ātriju fibrilācijai (AF) — neregulārai sirdsdarbībai, kas var izraisīt tādas nopietnas komplikācijas kā insults, sirds mazspēja un infarkts.
Zviedrijā veiktā pētījumā analizēja ātriju fibrilācijas incidenci pacientiem ar 2.tipa cukura diabētu un salīdzināja to ar kontroles grupu.
Pacientiem ar ātriju fibrilāciju klīniskie ieguvumi no antikoagulantu terapijas mazinās ar vecumu, risks nomirt no citiem faktoriem mazina ieguvumus no antikoagulantu terapijas, secināts pētījumā.
Gados veciem cilvēkiem kritieni ir nozīmīgs veselības aspekts, tie var rezultēties traumās, hospitalizēšanā un citos smagos stāvokļos. Atsevišķi hroniski stāvokļi, kā arī noteiktu medikamentu lietošana var paaugstināt kritienu un ar tiem saistītu traumu risku.
Profilakse ir pasākumu kopums, lai novērstu un aizkavētu slimību izcelšanos un izplatīšanos, lai uzturētu un stiprinātu veselību. Katra ārsta, īpaši ģimenes ārsta, pirmais uzdevums sarunā ar sirds slimību pacientu ir runāt par profilaksi. Ja ne par primāro, tad par sekundāro.
Insults ir akūti smadzeņu asinsrites traucējumi, kas izraisa perēkļainu smadzeņu šūnu bojājumu un simptomus, kuri ilgst vairāk nekā 24 stundas. Insults rodas asinsvada nosprostojuma (išēmisks insults jeb cerebrāls infarkts) vai asinsvada plīsuma dēļ (hemorāģisks insults).
Cilvēkiem, kuriem ir migrēna ar auru, ir paaugstināts ātriju fibrilācijas risks, secināts pētījumā, kura rezultāti publicēti žurnālā Neurology.
Rozācija ir izplatīta, hroniska, iekaisīga, multifaktoriāla dermatoze, kurai raksturīgas heterogēnas klīniskās izpausmes. Slimība rodas komplicētas mijiedarbības rezultātā, kurā tiek iesaistīta iedzimtība, imūnsistēmas disregulācija, neirovaskulārās izmaiņas, ādas barjerfunkcijas traucējumi un ārējās vides faktori. [1] Mūsdienās diagnostika balstās uz fenotipa noteikšanu — dominējošo klīnisko izpausmju identificēšanu, norādot slimības formu un atbilstošas turpmākās terapijas iespējas.
Izpētīts, ka priekšlaicīgas menopauzes iestāšanās saistīta ar paaugstinātu īstermiņa risku attīstīties koronārai sirds slimībai, bet ilgtermiņa riski nav zināmi. Šā pētījuma mērķis bija aprēķināt koronāras sirds slimības (KSS) risku dzīves laikā un analizēt, vai šie riski atšķiras atkarībā no sievietes rases.
Lai gan cilvēkiem šīs parādības nav tik izteiktas kā citām sugām, arī cilvēki piedzīvo sezonālas izmaiņas miega ilgumā un cirkadiānos procesos. Šīs izmaiņas, visticamāk, galvenokārt izraisa dienas gaišā laika ilguma svārstības. Daudzi cilvēki nereti stāsta par nogurumu un zemu enerģijas līmeni pavasarī. Šo parādību bieži dēvē par “pavasara nogurumu” (spring fatigue). Tomēr zinātniski pierādījumi šāda sezonāla sindroma pastāvēšanai līdz šim nav atrasti.
Liela daļa sieviešu piedzīvo plaša spektra simptomus menopauzes un perimenopauzes laikā, un visbiežāk šie simptomi ar laiku samazinās vai pāriet, taču diemžēl nav pieejami prognostiski kritēriji, kas spētu šo laiku aptuveni paredzēt. Tas, kāda līmeņa konsultācija sievietei šajā periodā būs nepieciešama, atkarīgs no daudziem faktoriem — kulturāliem, etniskiem, ar izglītības līmeni un psihosociālajiem faktoriem saistītiem, kā arī būtiska loma ir gan ārstniecības pieejamībai, gan diemžēl arī finansiālām iespējām.
Lai mazinātu terapeitisko fragmentāciju un nodrošinātu pēctecīgu aprūpi starp dažādu specialitāšu ārstiem (psihiatriem, neirologiem, ģimenes ārstiem), kritiski svarīga ir vienotu vadlīniju un klīnisko algoritmu ieviešana.
