Ātriju fibrilācija (ĀF) ir biežākā no visām sastopamajām aritmijām — vairāk nekā 33 miljoniem cilvēku visā pasaulē, ik gadu tiek diagnosticēti ~ 5 miljoni jaunu gadījumu. ĀF izplatība pieaug līdz ar vecumu: 8 % cilvēku pēc 80 gadu vecuma. [1]
Intensīva asinsspiediena kontrole var samazināt risku attīstīties ātriju fibrilācijai (AF) — neregulārai sirdsdarbībai, kas var izraisīt tādas nopietnas komplikācijas kā insults, sirds mazspēja un infarkts.
Zviedrijā veiktā pētījumā analizēja ātriju fibrilācijas incidenci pacientiem ar 2.tipa cukura diabētu un salīdzināja to ar kontroles grupu.
Pacientiem ar ātriju fibrilāciju klīniskie ieguvumi no antikoagulantu terapijas mazinās ar vecumu, risks nomirt no citiem faktoriem mazina ieguvumus no antikoagulantu terapijas, secināts pētījumā.
Gados veciem cilvēkiem kritieni ir nozīmīgs veselības aspekts, tie var rezultēties traumās, hospitalizēšanā un citos smagos stāvokļos. Atsevišķi hroniski stāvokļi, kā arī noteiktu medikamentu lietošana var paaugstināt kritienu un ar tiem saistītu traumu risku.
Profilakse ir pasākumu kopums, lai novērstu un aizkavētu slimību izcelšanos un izplatīšanos, lai uzturētu un stiprinātu veselību. Katra ārsta, īpaši ģimenes ārsta, pirmais uzdevums sarunā ar sirds slimību pacientu ir runāt par profilaksi. Ja ne par primāro, tad par sekundāro.
Insults ir akūti smadzeņu asinsrites traucējumi, kas izraisa perēkļainu smadzeņu šūnu bojājumu un simptomus, kuri ilgst vairāk nekā 24 stundas. Insults rodas asinsvada nosprostojuma (išēmisks insults jeb cerebrāls infarkts) vai asinsvada plīsuma dēļ (hemorāģisks insults).
Cilvēkiem, kuriem ir migrēna ar auru, ir paaugstināts ātriju fibrilācijas risks, secināts pētījumā, kura rezultāti publicēti žurnālā Neurology.
Ātriju fibrilācija (ĀF) ir visbiežākā aritmija pasaulē: 2010. gadā ar šo aritmiju slimoja 21 miljons vīriešu un 13 miljoni sieviešu. Lielāka ĀF sastopamība un izplatība ir attīstītajās valstīs. [1; 2]
Gados veciem cilvēkiem ar ātriju fibrilāciju (AF) novēro ātrāku kognitīvo funkciju pasliktināšanos un paaugstinātu demences risku, salīdzinot ar līdzīga vecuma cilvēkiem bez AF. Jaunā pētījumā secināts, ka antikoagulantu lietošana mazina šo risku.
Slikts ģenētiskais kardiovaskulāra riska profils un neveselīgs dzīvesveids ir savstarpēji papildinoši riska faktori attiecībā uz nākotnes sirds un asinsvadu slimību risku.
Stress ir normāla fizioloģiska reakcija uz ikdienas izaicinājumiem un negaidītām situācijām. Tas izpaužas gan ar psiholoģiskiem/emocionāliem, gan fiziskiem simptomiem. Stresa situācijās notiek īslaicīgas “krīzes” adaptīvas izmaiņas hormonālā līmenī ar veģetatīvās nervu sistēmas aktivāciju, kas palīdz ātrāk reaģēt uz potenciālu apdraudējumu un vienā vai citā veidā to atrisināt. Ilgstošs/hronisks stress var izraisīt hormonālu disregulāciju, patoloģiskus adaptīvus mehānismus, kas var radīt vai saasināt kā somatiskus, tā psihiskus traucējumus. [1]
Eiropas Kardiologu asociācijas (ESC) kongress ir viens no svarīgākajiem pasākumiem kardioloģijā, kur tiekas pasaulē vadošie eksperti kardioloģijā un citi interesenti, lai atspoguļotu jaunumus sirds un asinsvadu veselības aprūpes, diagnostikas un uzraudzības jomā. Šis gads ir īpašs, jo ESC nāk klajā ar četru vadlīniju — hipertensijas, priekškambaru mirdzēšanas, hronisku koronāru sindromu un perifēro artēriju un aortas slimību — atjauninājumiem. Arī Doctus bija iespēja Londonā notiekošajam pieslēgties tiešsaistē, tāpēc varam sniegt jaunāko ieskatu kardioloģisko pacientu aprūpē un šajā numurā vēstām par arteriālo hipertensiju.
Zīdīšanas ilgums ir īsāks mātēm, kurām ir bailes no dzemdībām — neatkarīgi no dzemdību veida, nekā vidēji populācijā, liecina jauns pētījums no Somijas.
Zviedru pētnieki skaidroja, vai pastāv saistība starp ar metabolisku disfunkciju saistītu taukaino aknu slimību (MASLD) bērnībā un agrīnu 2.tipa cukura diabētu (CD), kā arī kāds ir kombinētais MASLD un vidēja līmeņa hiperglikēmijas efekts uz 2.tipa CD risku un vai aptaukošanās ārstēšana bērniem šo risku mazina.
Pētījums pierādīja, ka ikdienas sēdēšanas samazināšana sešu mēnešu laikā novērsa muguras sāpju saasināšanos. Rezultāts nostiprina pašreizējo izpratni par saistību starp fizisko aktivitāti un muguras sāpēm, kā arī ar muguras sāpēm saistītiem mehānismiem.
