Cukura diabēts (CD) ir endokrīna slimība, kuras ārstēšanas centrā jābūt diabēta pacientam. Terapijas izvēli nosaka glikēmijas pakāpe, blakusslimības, sociālie faktori un citi iemesli, kas var ietekmēt ārstēšanu.
Ir pagājuši tikai divi gadi kopš iepriekšējo KDIGO (Kidney Disease: Improving Global Outcomes) vadlīniju atjauninājuma hroniskas nieru slimības un cukura diabēta pārvaldībā. Tas norāda, cik ātri šajā nozarē notiek pārmaiņas, virzās pētījumi un mainās rekomendācijas. Šajā rakstā — par būtiskākajām rekomendācijām atjaunotajās vadlīnijās. [1]
1886. gadā vācu ārsts Jozefs fon Merings atklāja glikozūrisko efektu florizīnam (rūgtam dažu augļkoku sakņu mizas glikozīdam, SGLT2 inhibitoru priekštecim), postulējot, ka šīs bioķīmiskās vielas aktivitāte norit nierēs. Šo hipotēzi vēlāk apstiprināja arī vācu fiziologs Oskars Minkovskis. Un apmēram 130 gadus vēlāk cukura diabēta pasaule iepazina pirmos SGLT inhibitorus, kad EMA 2012. gadā apstiprināja pirmo no tiem — dapagliflozīnu. [1; 9]
Neiropātiju etioloģijā cēlonis 32—53 % gadījumu ir cukura diabēts. [1] Rakstā sīkāk iztirzātas diabētiskas neiropātijas, kuras tiek uzskatītas par perifērās nervu sistēmas neirodeģeneratīvu slimību, skarot prevalējoši sensoros un autonomos aksonus, daudz vēlāk — arī motoriskos. [2]
Seniori pārstāv lielāko diabēta pacientu daļu Eiropā un ASV. Attīstīto valstu iedzīvotāju vidējais vecums aizvien pieaug, piemēram, Latvijā iedzīvotāju skaits vecumā virs 60 gadiem pārsniedz 500 000, kas ir vairāk nekā ceturtdaļa no visiem Latvijas iedzīvotājiem šobrīd!
Dzimuma maiņas jautājums mūsdienu sabiedrībā kļūst arvien aktuālāks. Process ir fiziski un morāli smags, laikietilpīgs un dārgs. Dzimuma maiņu veido vairāki posmi: kopējā veselības stāvokļa izvērtēšana un diagnozes noteikšana, terapija — hormonterapija un ķirurģija.
Kad traucēti veģetatīvās nervu sistēmas refleksi vai samazināts intravaskulārais tilpums, novēro ortostatisku hipotensiju (OH) — nozīmīgu asinsspiediena krišanos, pacientam pieceļoties stāvus. Tā var būt simptomātiska (reibonis, ģībonis, redzes traucējumi) vai asimptomātiska.
Dati pasaulē liecina: katram vienpadsmitajam 20—79 gadus vecam pasaules iedzīvotājam ir diabēts. Taču katrs otrais cilvēks pasaulē nav diagnosticēts! Latvijas šā brīža dati norāda cukura diabēta izplatību 5 %, taču, tā kā Latvijas iedzīvotāju kardiovaskulāro (KVS) un citu ne–infekcijas slimību riska faktoru izplatība ir augsta, realitātē saslimstība ar diabētu ir ievērojami lielāka.
Pēdējos gados pār ģimenes ārsta praksi vēlusies vesela problēmu gūzma, bet tāpēc nekur nav pazuduši diabēta pacienti, proti, pacientu grupa, kuru aprūpe ir ļoti kompleksa un dārga un kuriem vajadzīgi ilgtspējīgi un motivējoši risinājumi, jo skaidri zināms — tiklīdz groži palaisti vaļīgāk, gaidāma pasliktināšanās.
Veselības statistikas datubāzē “Reģistrēto ievainojumu skaita sadalījums pēc ievainojuma veida, dzimuma un vecuma grupām” [1] norādīts, ka sievietēm 60—85 un vairāk gadu vecumā Latvijā 2020. gadā kopā bija 2032 kaulu lūzumi, neprecizējot lokalizāciju. Vai bija iespējams nepieļaut daļu no šiem lūzumiem?
Lielbritānijā par farmaceiti strādāju jau gadu — man patīk šī zeme un kultūra, lai gan vēl īsti to nesaucu par savām mājām. Farmaceites darbs ir gana atšķirīgs no Latvijas pieredzes — strādāju kā maiņu farmaceite, un tas nozīmē, ka mana darba diena aizrit dažādās pilsētās, dažādās aptiekās. Turklāt farmaceitiskās aprūpes darbs sniedzas tālu aiz zāļu izsniegšanas robežām un faktiski atbilst klīniskā farmaceita darba specifikai. Tas nozīmē — jāvar pielāgoties un nepārtraukti augt!
Vai atceraties pēdējo reizi, kad kāds pacients jums pateicies par to, ka pārliecinājāt viņu vakcinēties? Iespējams, šādas pateicības nemaz nepiedzīvojat. Taču cik bieži mēs redzam atšķirību starp vakcinētu un nevakcinētu pacientu? Ārsti zina, ka slimības viegla pārslimošana un veiksmīga izvairīšanās no smagām komplikācijām nav nejaušība. Tajā pašā laikā cits pacients, kurš ignorējis ieteikumus vakcinēties, tiek hospitalizēts ar smagām komplikācijām.
Zāles, ko cilvēks lietojis pat pirms vairākiem gadiem, joprojām var ietekmēt mikroorganismus, kas dzīvo viņa zarnās, liecina plašs pētījums, ko veikusi Tartu Universitātes Genomikas institūta pētnieku komanda.
Aprēķināts, ka B12 vitamīna deficīts prevalē apmēram 2,6—7,5 % cilvēku pasaulē vispārējā populācijā. Vairāki pētījumi uzrādījuši, ka senioriem šī vitamīna deficīts sastopams vēl biežāk, prevalences rādītājiem variējot no 5—14 %. B12 deficīts reti sastopams zīdaiņiem, tomēr to iespējams novērot gadījumos, kad B12 deficīts ir ar krūti barota mazuļa mammai. [4]
Pacientiem ar vestibulāru švannomu bieži vien tiek novēroti neiroloģiski simptomi kā dzirdes zudums, tinnitus un reibonis. Diemžēl faktori, kas iesaistīti reiboņa attīstībā nav līdz galam izprasti. Lai izvērtētu, vai trauksme saistīta ar subjektīvu reiboņa sajūtu vestibulāras švannomas pacientiem, veikts retrospektīvs kohortas pētījums ASV.
