GLP–1 receptoru agonisti tiek plaši izmantoti glikozes kontrolē un kardiovaskulārā riska mazināšanā pacientiem ar 2.tipa cukura diabētu. Pavisam nesen ziņots, ka šīs grupas medikamenti palīdz arī mazināt svaru. Tomēr, pastāv pretrunīgas ziņas par GLP–1 receptoru agonistiem un žultsceļu slimību riskiem.
Katrs otrais pacients pārtrauc statīnu lietošanu, samazina devu vai lieto tos neregulāri, jo uzskata, ka holesterīna līmeni pazeminošās zāles izraisa muskuļu sāpes un citas blakusparādības. Tagad jauns pētījums ar vairāk nekā četriem miljoniem pacientu ir parādījis, ka patiesā statīnu nepanesības izplatība visā pasaulē ir no sešiem līdz desmit procentiem.
Daudziem pacientiem ar Parkinsona slimību (PS) attīstās motoriskas komplikācijas, ko nav iespējams kontrolēt tikai ar levodopas devas pielāgošanu. Nav skaidrs, kāda adjuvanta terapija būtu visefektīvākā. Tāpēc, lai salīdzinātu ilgtermiņa efektus pacienta vērtētai dzīves kvalitātei pēc adjuvanta pievienošanas levodopai, tika veikts pētījums.
Ir salīdzinoši maz datu, pēc kā vadīties, lai izvēlētos antikonvulsīvo terapiju pacientiem ar pēcinsulta epilepsiju. Joprojām eksistē teorētiskas bažas par šīs medikamentu grupas negatīvajiem aspektiem uz pacientu izdzīvotību. Piemēram, ASV Pārtikas un zāļu pārvalde nesen ziņojusi par potenciāliem proaritmogēniem lamotrigīna efektiem.
Vairogdziedzera funkcijas traucējumi pēc tireoīdektomijas un tālāka vairogdziedzera stimulējošā hormona nomākšana var būt iemesls negatīvam efektam uz glikozes homeostāzi pacientiem ar vairogdziedzera vēzi.
Pierādījumi par papildu ieguvumu remdesivīra lietošanai kombinācijā ar deksametazonu ir nelieli, turklāt trūkst ziņu par vēlamo zāļvielas sākšanas laiku.
Sistēmiski lietojamie kortikosteroīdi tiek lietoti Covid–19 terapijā ar mērķi novērst hiperiekaisuma reakciju. Šobrīd esošie pierādījumi pieļauj, ka no tā ir kāds ieguvums mirstības mazināšanai. Līdz šim nav izvērtēts ne kortikosteroīdu efekts, ne optimālas terapeitiskās devas, ne arī pacientu grupas, kam šāda terapijas izvēle varētu būt noderīga.
Atopiskais dermatīts ir hroniska, rekurenta un iekaisīga ādas slimība, kas pieprasa arvien jaunu ārstēšanas metožu ieviešanu, lai nodrošinātu ātru ādas stāvokļa uzlabošanos un niezes mazināšanos. Šā pētījuma mērķis bija noskaidrot upadacitiniba un dupilumaba drošuma un efektivitātes profilus, tos salīdzināt vidēji smaga līdz smaga atopiskā dermatīta gadījumā.
Eiropas Zāļu aģentūras (EZA) Drošuma komiteja (PRAC) veikusi izvērtēšanu, kā rezultātā Gijēna-Barē sindroms (GBS) tiks norādīts kā <em>Covid-19 Vaccine Janssen</em> ļoti reta blakusparādība, informē ZVA
Eptinezumabs, ar antikalcitonīna gēnu saistīta peptīdu antiviela, ir apstiprināts intravenozai lietošanai migrēnas profilaksē pieaugušajiem. Ir noteikts, ka tā aizsargājošais efekts iestājas nākamajā dienā pēc infūzijas. Lai novērtētu zāļvielas efektivitāti un blaknes to lietojot pie migrēnas lēkmēm, tika veikts pētījums.
Erektilā funkcija ir komplekss psihoneiroendokrīns process, kas ietver ne tikai adekvātu hormonu darbību, bet arī perifērās un centrālās nervu sistēmas līdzdalību, asinsvadu veselību un psihoemocionālus faktorus. Doctus februāra izdevumā Dr. Madara Kalniņa sniedza detalizētu ieskatu ED patofizioloģijā un ārstēšanas iespējās no neirologa seksologa skatījuma. Šomēnes turpinājumā endokrinologa androloga un ārsta psihoterapeita perspektīva.
Sifiliss neatkarīgi bija saistīts ar paaugstinātu aortas aneirismas vai disekcijas, hemorāģiska insulta, perifēro artēriju slimības, miokarda infarkta un nāves risku. Šie riski bija izteiktāki pacientiem ar vēlīnākām slimības stadijām.
No 23. līdz 25. aprīlim norisinājās Latvijas Ginekologu un dzemdību speciālistu asociācijas 10. kongress. Šis bija jubilejas kongress, kurā gan eksperti iepazīstināja ar jaunākajām tendencēm nozarē, gan ginekologu un dzemdību speciālistu saime svinēja kopīgi paveikto.
Metadons un buprenorfīns tiek rekomendēti opioīdu atkarības ārstēšanai grūtniecības laikā. Šā pētījuma mērķis bija salīdzināt neirālās attīstības traucējumu incidenci starp bērniem, kas prenatālā periodā bijuši buprenorfīna vai metadona ekspozīcijā.
Hiperglikēmija pēc definīcijas ir glikozes līmeņa paaugstināšanās plazmā tukšā dūšā ≥ 6,1 mmol/l. Visbiežākie hiperglikēmijas iemesli pieaugušajiem ir 2. tipa cukura diabēts, glikozes tolerances traucējumi jeb prediabēts un tukšas dūšas hiperglikēmija. Šajā rakstā tiks apskatīti cukura diabēta diagnostiskie kritēriji, riska faktori un taktika, kā arī preventīvie pasākumi (piem., skrīnings). [1; 15]
