Lai samazinātu neatbilstošu antibiotiku izrakstīšanu akūtu augšējo elpošanas ceļu infekciju gadījumos, labāk jāizprot faktori, kuri ietekmē antibiotiku izrakstīšanu.
Aprēķināts, ka 40 % ekzēmas uzliesmojumu gadījumus bērniem ārstē ar lokālām antibiotikām, bet pētījuma rezultāti uzrāda, ka nav ieguvumu no perorālu vai lokālu antibiotiku lietošanas bērniem ar vieglu ekzēmu.
Ikdienā bieži tiek lietots aspirīns, nesteroīdie pretiekaisuma līdzekļi un paracetamols. Bieža pretsāpju līdzekļu lietošana ir saistīta ar paaugstinātu dzirdes zuduma risku.
Bērniem jaunākiem par 1 gadu likokaīna krēms kombinācijā ar nelielu cukura daudzumu mutē un zīdaiņa mierināšana, palīdz mazināt sāpes pēc rutīnas vakcinācijas, secināts pētījumā, kura rezultāti publicēti žurnālā CMAJ (Canadian Medical Association Journal).
Kārdifas universitātē veiktā pētījumā secināts, ka asiņošana kuņģa zarnu traktā, lietojot aspirīnu, tiek novērota ievērojami retāk, nekā spontānas asiņošanas pacientiem, kuriem būtu jālieto aspirīns, bet viņi to nelieto.
Pagājušā gadsimta piecdesmitajos gados talidomīdu nozīmēja kā sedatīvu līdzekli grūtniecēm, tā rezultātā ievērojami pieauga jaundzimušo ar nopietnām malformācijām skaits. Zinātnieki Minhenes Tehniskajā Universitātē (Vācija) beidzot identificējuši molekulāros talidomīda darbības mehānismus.
Lielā pētījumā pierādīts, ka daži bieži lietotie medikamenti ar antiholīnerģisku efektu augstā devā vai lietojot ilgstoši, nozīmīgi paaugstina demences, tai skaitā, Alcheimera slimības, attīstības risku.
Katru gadu 18. novembrī Eiropā tiek atzīmēta Antibiotiku piesardzīgas lietošanas diena, kuras ietvaros vēlamies vērst uzmanību, ka iedzīvotājiem pirms antibiotiku lietošanas noteikti jākonsultējas ar ārstu un vienmēr jāizlasa lietošanas instrukcija.
Ja agrāk katru gadu tirgū parādījās daudz jaunu medikamentu, tad šobrīd milzīgo izmaksu un drošuma prasību dēļ oriģinālo medikamentu kompānijas izveido mazāk jaunu medikamentu. Ne mazāka nozīme šajā tendencē ir arī tam, ka pieaug ģenērisko kompāniju tirgus daļa, tāpēc kopš 20. gs. beigām katru gadu tiek reģistrēts arvien mazāk medikamentu. [1]
Ķermeņa distresa traucējumi ir stāvoklis, kurā viens vai vairāki ķermeņa simptomi izraisa būtiskas ciešanas, ikdienas funkcionēšanas ierobežojumus un tos pavada pārmērīgas, noturīgas domas, trauksme vai neracionāla uzvedība saistībā ar bažām par veselību. Šis klīniskais gadījums parāda, kā neirologs var vienlaikus droši izvērtēt iespējamu organisku slimību, formulēt diagnozi un palīdzēt pacientam nonākt līdz psiholoģiskajai vai psihiatriskajai aprūpei.
Augstāks urīnskābes līmenis serumā pieaugušajiem bija saistīts ar paaugstinātu ceļa, gūžas un plaukstu osteoartrīta (OA) attīstības risku. Mediānais novērošanas ilgums bija aptuveni 14 gadi.
Agrīna un savlaicīga hroniskas nieru slimības (HNS) diagnosticēšana un ārstēšana ir nozīmīgs solis pretī slimības sloga samazināšanai ne tikai HNS kontekstā, bet arī kardiovaskulāro slimību (KVS) ziņā. Jaunās vadlīnijas sadarbībā ar Eiropas Nieru asociācijas (ERA) ekspertiem prezentētas 2026. gada Eiropas Kardiologu asociācijas (ESC) ikgadējā kongresā, akcentējot starpdisciplinārās sadarbības būtisko nozīmi. Vadlīniju saturā caurvīts akronīms STAMP on CKD — to atšifrējam šajā publikācijā.
B12 vitamīna deficīta neiroloģiskās pazīmes ir saistāmas ar patoloģiju perifērajos un redzes nervos, muguras smadzeņu aizmugurējās un sānu kolonnās (subakūta kombinēta deģenerācija) un smadzenēs. Interesanti, ka hematoloģiskās un neiroloģiskās izpausmes dažkārt nav līdzpastāvošas. Ir novērota apgriezta korelācija abu izpausmju smaguma pakāpē — 28 % pacientu ar neiropsihiatriskām novirzēm nav anēmijas vai makrocitozes. [3] Šajā infografikā aplūkojam B12 deficīta riska grupas, diagnostisko procesu un par ikdienas praksi un B12 nozīmi neiroloģisko pacientu aprūpē vaicājam neirologam Dr. Vlodekam Gromakovskim.
Sirds un asinsvadu slimības joprojām ir galvenais saslimstības un mirstības cēlonis visā pasaulē, radot ievērojamu slogu gan veselības aprūpes sistēmai, gan sabiedrības ekonomikai kopumā. Šajā kontekstā bēta adrenoreceptoru blokatori (turpmāk — bēta blokatori, BB) ir viens no nozīmīgākajiem atklājumiem 20. gadsimta kardiovaskulārajā farmakoloģijā.