Vēdersāpes bērniem ir bieža problēma, kuras dēļ vecāki vēršas pie ārsta. Parasti tās ir labdabīgas un pašlimitējošas, tomēr jāņem vērā, ka vēdersāpes var būt arī nopietnu saslimšanu simptoms. Tāpēc ļoti svarīgi noskaidrot sāpju iemeslu un pēc tam atbilstīgi rīkoties. Lielai daļai bērnu vēdersāpes pāriet bez medicīniskas iejaukšanās, bet gadījumos, kad sāpes kļūst hroniskas, nepieciešama ārstēšana. Šajā rakstā apkopotas jaunāko pētījumu atziņas par vēdersāpju ārstēšanu bērniem. Jaunākās atziņas komentē I. Eglīte.
Miljons amerikāņu cieš no peptiskas čūlas slimības, aptuveni 10% ASV populācijas ir bijusi šī saslimšana. [1] Arī Latvijā čūlas slimība ir samērā plaši izplatīta. Izplatība sieviešu un vīriešu populācijā ir līdzīga. Peptiska čūlas slimība ir galvenaisaugšējā gremošanas trakta asiņošanas un citu komplikāciju cēlonis. Šajā rakstā apkopoti biežākie čūlas iemesli, diagnostikas vadlīnijas, kā arī ārstēšanas shēmas.
Klīniskajā gadījumā aprakstīta reta vēdera dobuma infekcija ar ekstra anatomiskas fistulas veidošanos, savlaicīgas diagnostikas problēmām un smagu klīnisko norisi. Lai gan prognostiskie mirstības rādītāji gan fistulas, gan pileflebīta, gan multiplu aknu abscesu gadījumā nu nekādi nebija par labu pacientam, taču ārstu komandas darbs vainagojās ar pacienta atveseļošanos.
Hiperēmiska jeb eritematoza gastropātija ir endoskopiska diagnoze. [1] Tā raksturo difūzi, traipaini vai lokāli hiperemētu (apsārtušu) kuņģa gļotādu. Lai gan šāda terminoloģija endoskopiju atbildēs parādās jau vairākus gadus, tā vēl arvien dažreiz rada neizpratni gan pacientos, gan ārstos. Par to netieši liecina arī interneta veselības portālos bieži sastopamie jautājumi par hiperēmisku gastropātiju. Šajā rakstā mēģināts aplūkot hiperēmiskas gastropātijas diagnostikas īpatnības, kā arī apkopot dažādus viedokļus (t.sk. subjektīvus) par diagnozes izmantojumu un interpretāciju.
Jau XV gadsimtā ārsti ievēroja, ka gremošanas orgānus ar asinīm apgādājošie asinsvadi dažreiz kļūst šauri. Šajā aspektā izklausās jocīgi, ka bija jānojoņo vairāk nekā 400 gadiem, līdz 1901. gadā vācu ārstam Šnicleram (Schnitzler) prātā iešāvās doma, ka asinsvada sašaurinājums var izraisīt stipras vēdersāpes. Tiesa, aptvert visu uzreiz nav iespējams, tāpēc nepelsim Šnicleru par to, ka viņam šķita – asinsvada sašaurinājums un vēdersāpes rodas tāpēc, ka asinsvadu aizspiedis trombs.
Cilvēka gremošanas traktā, urīnizvades sistēmā, reproduktīvajā sistēmā, augšējos elpceļos un ādā mīt miljardiem baktēriju, vīrusu un sēnīšu, kā arī atsevišķi vienšūņi un helminti.
Tēma par iekaisīgajām zarnu slimībām, proti, Krona slimību, čūlaino kolītu un nespecifisko kolītu, ir ļoti plaša, un autoru mērķis šoreiz ir nevis iepazīstināt lasītāju ar visiem klīniski nozīmīgajiem jautājumiem – šim mērķim piemērotākas tam veltītās grāmatas [1-4] un vadlīnijas [5-14], bet gan norādīt uz vairākiem interesantiem šo slimību aspektiem, kas, mūsuprāt, līdz šim parasti palikuši nedaudz nomaļus.
Literatūras dati rāda, ka gastroezofageālā atviļņa slimības (GEAS) biežums sabiedrībā pieaug. [1] Kā iespējamos cēloņus var minēt gan izmaiņas dzīvesveidā un uzturā, gan medikamentu lietošanu, kā arī slimības labāku atpazīšanu un biežāku diagnostiku. Tā kā GEAS ārstēšana bieži saistīta ar ilgstošu medikamentu lietošanu, lielākā daļa ārstu ir daudzpusīgi un labi informēti par šo patoloģiju. Tāpēc šajā rakstā par divām vecumgrupām, kam GEAS norise ir nedaudz atšķirīga, – GEAS bērniem un gados vecākiem cilvēkiem.
Cilvēka zarnu traktu apdzīvo apmērām 100 triljoni dažādu mikroorganismu no dažādām ģintīm un sugām, kopā veidojot apmēram 2 kilogramus visai darbīgas masas. Tā ir zarnu mikroflora jeb mikrobiota, īpaša iekšējā vide, kas pakāpeniski izveidojas tikai cilvēka pirmajā dzīves gadā. Labvēlīgu zarnu mikrofloru sauc par probiotiķiem. Probiotikas veido daļu no zarnu mikrofloras. Probiotikas iesaka gan kā uztura sastāvdaļu, gan uztura bagātinātāju, gan arī kā zāles. Tomēr joprojām pat mediķu vidū ir neizpratne par atšķirību starp probiotikām kā diētiskā uztura sastāvdaļu un probiotikām kā zālēm.
Šā klīniskā gadījuma mērķis ir parādīt pacientu ar reti sastopamu patoloģiju – atkārtotu limfas krāšanos pleiras telpā un vēdera dobumā –, kurš ir padziļināti izmeklēts vairākās medicīnas iestādēs, bet hilotoraksa un hilozā ascīta cēlonis nav atrasts. Pacientam ir izdarītas vairākas ķirurģiskas operācijas, kuru efektivitāte ir ierobežota, kā arī atkārtoti nozīmēta parenterālā barošana, rekomendēta pilnīga beztauku diēta, kuras efektivitāti pierādīs laiks un pacienta līdzestība.
Diltiazems tiek bieži parakstīts kambaru frekvences kontrolei pacientiem ar priekškambaru mirdzēšanu (PM). Tajā pašā laikā zināms, ka medikaments nomāc apiksabāna un rivaroksabāna izvadīšanu, potenciāli radot pastiprinātas koagulācijas riskus pacientam. Lai salīdzinātu nopietnas asiņošanas riskus jauniem apiksabāna vai rivaroksabāna lietotājiem, kas saņem vai nu diltiazemu vai metoprololu PM terapijā, tika veikts retrospektīvs kohortas pētījums.
Krākšana biežāk sāk parādīties iedzīvotājiem pēc 35 gadu vecuma. Ja līdz 24 gadiem to novērojuši tikai 7 % iedzīvotāju un no 25 līdz 34 gadiem – 11 %, tad pēc 35 gadu vecuma krākšana guļot nomoka jau katru piekto iedzīvotāju (20 %). Tāpat tā ir izteiktāka cilvēkiem, kuri kopumā dzīvo neveselīgi (25 %). Šādus datus rāda Mana aptieka & Apotheka jaunākā Veselības indeksa pētījums, kas veikts sadarbībā ar SKDS.
Pirmais aprīlis pasaulē aizvadīts kā smieklu diena. Melnais humors, skarbi jociņi labi zināmi arī mediķu vidē. No vienas puses, tie palīdz tikt galā ar stresu, problemātiskām situācijām un pacientiem, ļauj identificēties ar konkrētu komandu, bet, no otras puses, var dehumanizēt veselības aprūpi vai liecināt par izdegšanu. Humors var gan palīdzēt, gan kaitēt ārsta un pacienta terapeitiskajās attiecībās. Lūk, dažas atziņas.
Risks mūža laikā saslimt ar priekškambaru mirdzēšanu laika periodā no 2000. līdz 2022.gadam pieauga no katra ceturtā uz katru trešo Dānijas iedzīvotāju. Sirds mazspēja bija izplatītākā ar šo aritmiju saistītā komplikācija un šis risks bija divreiz lielāks nekā insultam.
Visā, ko viņa dara, ir vieglums — liekas neticami, kā tik trauslā, sievišķīgā būtnē slēpjas tāda jauda. Asoc. prof. Agnese Ozoliņa vada RAKUS Anestezioloģijas klīniku, māca RSU medicīnas studentus, izglīto rezidentus un organizē konferences un izglītojošas meistarklases. Aizrautīgi stāsta par savu vīziju — uz pacientu vērstu no sāpēm brīvu perioperatīvu aprūpi. Nebaidās būt nedaudz provokatīva, sociālajos tīklos publicējot skaistus video — savas dejas pie pilona.
