Aptaukošanās ir nozīmīgs riska faktors gestācijas diabēta attīstībai, un arvien lielākam skaitam grūtnieču ir liekais svars vai aptaukošanās. Uztura paradumi ietekmē gan aptaukošanos, gan gestācijas cukura diabēta attīstību.
Imunizācija ar BNT162b2 mesendžera RNS (mRNS) vakcīnu pret Covid–19 grūtniecības trešajā trimestrī pierādījusi sevi ar augstu mātes humorālo IgG imūnatbildi, kas šķērso placentu un nodod aizsardzību pret infekciju arī jaundzimušajam. Šā pētījuma mērķis bija noskaidrot, kāda imūnatbilde seko pēc vakcīnas saņemšanas grūtniecības otrajā trimestrī.
Aptaukošanās izplatība pasaulē kopš 1975. gada palielinājusies 3 ×, arī reproduktīvā vecuma sieviešu populācijā. [1] Latvijā 2018. gadā 15—49 gadu vecu sieviešu grupā aptaukošanās bija 16,4 %. [2] Trūkst precīzu un aktuālu datu par aptaukošanās izplatību grūtnieču populācijā Latvijā. Aprēķināts, ka Eiropā 25 % un ASV 40 % grūtnieču ir adipozas. [1; 3] Arī ķermeņa masas pieaugumam grūtniecības laikā ir tendence palielināties.
Iepriekšējie pētījumi rāda, ka mazāk emocionāli stabilas, mazāk apzinīgas, mazāk ekstravertas un mazāk sadarbīgas sievietes ir tendētas izteiktāk baidīties no dzemdībām un raksturot savu dzemdību pieredzi kā sliktāku. Vēl vairāk, dzemdību veids un neparedzēti notikumi dzemdību laikā var ietekmēt sievietes dzemdību pieredzi un to, kā viņa to raksturo. Tomēr, joprojām nav zināms, vai personība subjektīvā dzemdību pieredzē mainās atkarībā no sievietes ar dažādu dzemdību veidu.
Jauna pētījumi rezultāti, kurā konstatēts, ka jaundzimušajiem un simptomātiskām sievietēm ar Covid-19 ir paaugstināts nevēlamu rezultātu risks, papildina argumentus grūtniecēm vakcinēties pret SARS-CoV-2 vīrusu.
Covid-19 infekcija grūtniecības laikā var būt saistīta ar smagu slimības gaitu mātei. Amerikas Savienotajās Valstīs ir apstiprināta viena vakcīna pret Covid-19 un divas ir atļautas lietošanai grūtniecēm. Līdz šim dati par Covid-19 vakcīnas drošumu mātēm galvenokārt iegūti no pasīvās uzraudzības, un pētījumos trūkst salīdzinošās grupas ar nevakcinētām mātēm.
Antipsihotiķi, iekļaujot gan pirmās, gan otrās paaudzes medikamentus, tiek arvien biežāk ordinēti arī sievietēm grūtniecības laikā, tomēr drošuma profils, tos lietojot šajā periodā ir samērā neskaidrs. Nesen veikti pētījumi norāda, ka antipsihotiķu lietošana grūtniecības laikā paaugstina risku attīstīties dažādām komplikācijām.
Kopš 1960. gada, kad pirmā hormonālās kontracepcijas (HK) tablete nonāca pārdošanā un sievietēm visā pasaulē pavērās jaunas iespējas ne tikai savas dzīves plānošanā, bet arī dažādu ginekoloģisku slimību ārstēšanā, ar apskaužamu regularitāti šī tēma kā karsts kartupelis viļāta ne tikai cilvēku mutē, bet arī mediju pirmajās lapās, sākot no totāla nolieguma un beidzot ar absolūtu dievināšanu. Būsim godīgi — visos viedokļos ir sava daļa patiesības.
Iedzimti sirdskaites ir vienas no biežākajām iedzimtajām patoloģijām un to etioloģija ir ļoti sarežģīta un ne līdz galam izprasta. Lieli kohortas pētījumi, sistemātiski pārskati, kā arī meta–analīzes ziņo par augstāku sirdskaites iespējamību bērnam, kura mammai ir tādi metaboliski traucējumi kā aptaukošanās, diabēts, hipertensija un preeklampsija. Turklāt visiem šiem stāvokļiem iespējama saistība ar insulīna rezistenci vai hiperglikēmiju fonā. Problēma ir tā, ka klīniskajā realitātē šie stāvokļi attīstās vienlaicīgi.
Diltiazems tiek bieži parakstīts kambaru frekvences kontrolei pacientiem ar priekškambaru mirdzēšanu (PM). Tajā pašā laikā zināms, ka medikaments nomāc apiksabāna un rivaroksabāna izvadīšanu, potenciāli radot pastiprinātas koagulācijas riskus pacientam. Lai salīdzinātu nopietnas asiņošanas riskus jauniem apiksabāna vai rivaroksabāna lietotājiem, kas saņem vai nu diltiazemu vai metoprololu PM terapijā, tika veikts retrospektīvs kohortas pētījums.
Pirmais aprīlis pasaulē aizvadīts kā smieklu diena. Melnais humors, skarbi jociņi labi zināmi arī mediķu vidē. No vienas puses, tie palīdz tikt galā ar stresu, problemātiskām situācijām un pacientiem, ļauj identificēties ar konkrētu komandu, bet, no otras puses, var dehumanizēt veselības aprūpi vai liecināt par izdegšanu. Humors var gan palīdzēt, gan kaitēt ārsta un pacienta terapeitiskajās attiecībās. Lūk, dažas atziņas.
Krākšana biežāk sāk parādīties iedzīvotājiem pēc 35 gadu vecuma. Ja līdz 24 gadiem to novērojuši tikai 7 % iedzīvotāju un no 25 līdz 34 gadiem – 11 %, tad pēc 35 gadu vecuma krākšana guļot nomoka jau katru piekto iedzīvotāju (20 %). Tāpat tā ir izteiktāka cilvēkiem, kuri kopumā dzīvo neveselīgi (25 %). Šādus datus rāda Mana aptieka & Apotheka jaunākā Veselības indeksa pētījums, kas veikts sadarbībā ar SKDS.
Visā, ko viņa dara, ir vieglums — liekas neticami, kā tik trauslā, sievišķīgā būtnē slēpjas tāda jauda. Asoc. prof. Agnese Ozoliņa vada RAKUS Anestezioloģijas klīniku, māca RSU medicīnas studentus, izglīto rezidentus un organizē konferences un izglītojošas meistarklases. Aizrautīgi stāsta par savu vīziju — uz pacientu vērstu no sāpēm brīvu perioperatīvu aprūpi. Nebaidās būt nedaudz provokatīva, sociālajos tīklos publicējot skaistus video — savas dejas pie pilona.
Dr. Māris Skutelis ar ģimeni ir atgriezies dzimtajā Preiļu novadā, lai strādātu par paliatīvās aprūpes ārstu. Saruna notiek brīdī, kad dakteris ir bērna kopšanas atvaļinājumā, bet pirms tā viņš strādāja Preiļu slimnīcā un poliklīnikā, Rēzeknes reģionālajā slimnīcā, Daugavpils reģionālajā slimnīcā un Jēkabpils reģionālajā slimnīcā. Saruna ar jauno ārstu — par darbu paliatīvajā aprūpē un redzējumu, kā to veidot Latgalē.