Seksuālās neirozes sievietei

Statistiskie dati liecina, ka mūsdienās 45% reproduktīvā un menopauzes vecuma (18-59 gadi) sieviešu izpaužas zema seksuālā aktivitāte, seksuālās vēlmes vājums vai zudums (Graziottin A., 2004). Latvijā pēdējo gadu laikā ievērojami pieaudzis sieviešu skaits reproduktīvajā un menopauzes vecumā, kuras seksuālas disfunkcijas - zemas seksuālās aktivitātes - dēļ griežas pie neirologa, seksopatologa un ārsta-hipnoterapeita pēc palīdzības.

Patofizioloģijas aspekti

Saskaņā ar Starptautisko slimību klasifikāciju (SSK-10) seksuālās funkcijas traucējumu (disfunkcijas) pamatā var būt somatiskas un psihiskas dabas cēloņi: ja nav organiskas dabas traucējumu, šo seksuālās veselības disfunkciju šifrē no F52-F52.9.

Itālijas zinātnieku pētījumi liecina par stresa ietekmi uz sievietes endokrīnās sistēmas darbību. Piemēram, hipotalāmiskā amenoreja izveidojas, pieaugot adrenalīna (samazina dzimumhormonu līmeni) līmenim. Anorexia nervosa amenorejas vai psihogēnas neauglības gadījumā ir stipri pazemināts leptīna līmenis - leptīns sievietes organismā saista galvas smadzeņu hipotalāmisko sistēmu ar ķermeņa tauku rezervēm un dzimumfunkciju. Zviedrijā veiktie pētījumi liecina, ka sievietēm, kuras piedzīvo stresu saistībā ar aizvien pieaugošām sporta aktivitātēm, var izpausties hiperandrogenēmija ar menstruālā cikla un seksuālās vēlmes disfunkciju.

Pēctraumatiska stresa apstākļos (darbā un sadzīvē gūtās psihotraumas) sievietē izpaužas negatīvas psiholoģiskas un bioloģiskas atbildes reakcijas saistībā ar disregulāciju tā dēvētā hipotalāmiski-pituitrālajā-adrenālajā (HPA) asī, kas koordinē atbildi uz stresu. Mainoties adrenerģisko hormonu līmenim, rodas arī kardiovaskulārās, elpošanas, vielu maiņas funkciju izmaiņas, kas attiecīgi ietekmē sievietes seksuālās dzīves kvalitāti (Wider J., 2005).

Cilvēka galvas smadzenēs nervu šūnu kodolos atrodas steroīdhormonu receptori. Jaunākie neiroendokrinoloģijas pētījumi liecina, ka visiem cilvēkiem smadzeņu neiroglijā sintezējas neirosteroīdi, kas ietekmē nervu atjaunošanās procesus, atmiņu, reproduktīvo funkciju un novecošanu, kā arī seksuālo uzvedību, vēlmes un mentalitāti.

Ir pierādīts, ka estrogēni mazina depresīvos stāvokļus un nodrošina pretsklerotisku efektu (Circene I., 2002). Sievietēm menopauzē, izzūdot dabīgiem estrogēniem, bieži gadiem ilgi tiek piedāvāta hormonu aizstājējterapija (HAT). Ir daudz pretrunīgu pētījumu datu (gan pozitīvu, gan negatīvu) par HAT ietekmi uz seksuālo funkciju, krūšu dziedzeru un dzemdes slimībām, tajā skaitā onkoloģiskām. Tomēr par pierādītu uzskata, ka dozēta un kontrolēta HAT lietošana vecumā pēc 60 gadiem ļauj pasargāt sievieti no senilas demences, uzlabot smadzeņu šūnu darbību un just komfortu dzimumdzīvē.

Ciešā saiknē ar seksuālo baudu atrodas psiholoģiskā komforta sajūta. Sieviete, kura meitenes gados pārcietusi psihotraumu, piemēram, izvarošanu, arī vēlāk cenšas bloķēt savas emocijas un stresogēnie faktori tiek izstumti viņas zemapziņā. Emociju bloķēšanas rezultātā ginekoloģiski veselai pieaugušai sievietei var izpausties psihosomatiski simptomi: fiziskas sāpes un muskuļu spazmas dzimumakta laikā. Psiholoģiski tas izpaužas kā ciešanas un riebums pret dzimumaktu. Rezultātā cieš ne tika šīs sievietes, bet arī viņas ģimenes locekļu dzīves kvalitāte - seksuālais partneris pēc ginekologa pozitīva slēdziena par sievietes veselību nereti vaino sievieti dzimumvēsumā (frigiditātē). Veidojas konkrētā pāra disharmonija.

Sievietes seksuālās funkcijas cirkulārais modelis (attēls) atspoguļo savstarpējās ciešās saiknes starp seksuālo vēlmi, uzbudinājumu, orgasma izjūtu un dzimumakta kvalitāti. Ja ir traucējumi kaut vienā no šīm jomām, tas neizbēgami ietekmē visas pārējās aktivitātes.

Seksuālās disfunkcijas veidi

Libido traucējumi

Sievietes seksuālās vēlmes jeb libido zudums ir multifaktorāls (1.tabula) seksuālās veselības traucējums. Tas pieaug līdz ar vecumu pēc menopauzes. Mūsdienās sievietei izšķir sekojošus libido traucējumus:

• nav seksuālo fantāziju un ar seksuālo aktivitāti saistītu ideju;
• iztrūkst seksuāla aktivitāte;
• seksuāla aversija - fobijas, bailes vai pretīgums uzsākt dzimumaktu.

Seksuālās vēlmes aktivitāti, tā dēvēto seksuālo apetīti, seksuālos impulsus un intereses sievietes organismā veido vairāki komponenti, katrā no kuriem var būt traucējumi.

• Bioloģiski faktori (instinktu reakcijas u.tml.) ar regulējošu centrālās nervu sistēmas (CNS) ietekmi. Vidussmadzenēs izstrādātie hormoni ar asins plazmas starpniecību neiroķīmiski ietekmē sievietes libido, seksuālo uzvedību, afektīvo motivāciju un kognitīvos faktorus. CNS limbiskā sistēma organizē sievietes emocionālo uzvedību un viscerosomatoemocionālās reakcijas. Piemēram, libido sievietei pazeminās hipotireoīdisma gadījumā; psihoaktīvu vielu (medikamentu) lietošana negatīvi ietekmē neiroķīmiskos procesus smadzenēs, kas arī izpaužas zemā seksuālā vēlmē.
• Motivācija (emocionāla labsajūta, psiholoģiska veselība) - hronisks distress, psihotraumas dzīves laikā veicina negatīvu afektu veidošanos.
• Kognitīvā uztvere (spriedumi, vēlmes). Sievietei attīstās bažas par savu seksuālo reakciju un uzvedību, neveiksmes gaidīšanas sindroms. Negatīva subjektīva pieredze kļūst par dominējošu sievietes nodomu un uzvedības izpausmēs (Levine S., 2003).

Rezultātā sieviete sāk vairīties no dzimumattiecībām. Šai laikā zemapziņā izstumtie psihotraumējošie dzīves apstākļi var izpausties psihosomatiski kā sirdsklauves, svīšana, aizdusa, alerģiskas reakcijas, muskuļu spazmas, dažādas lokalizācijas sāpes, miega traucējumi, pat onkoloģiskas slimības. Veidojas psihoseksuālas dabas neirozes.

Seksuālās uzbudinātības traucējumi

Etioloģiski var izšķirt organiskas (urīnpūšļa, dzimumorgānu iekaisumi, sāpes, onkoloģiskas slimības, stāvoklis pēc muguras traumām u.c.) un neorganiskas dabas (psihotraumas, dzimumaudzināšana, ­erogēno zonu nepārzināšana, seksuālās tieksmes trū­kums, partnera nespēja panākt efektīvu stimulāciju) faktorus.

Anorgasmija (frigiditāte)

Klīniskās izpētes dati liecina, ka šī seksuālā disfunkcija sievietēm sastopama četras reizes biežāk nekā citas sek­suālās disfunkcijas: apmēram 45% sieviešu meklē seksopatologa palīdzību ar sūdzībām par grūtībām sasniegt orgasmu, 15% - ar sūdzībām par nespēju sasniegt orgasmu.

Anorgasmiju iedala primārā un sekundārā. Primāras anorgasmijas gadījumā sieviete nekad nav izjutusi orgasmu, lai kādi būtu stimulācijas veidi. Par sekundāru anorgasmiju runā, ja sieviete ir kaut vienu reizi izjutusi orgasmu, neatkarīgi no tā, kāda ir bijusi stimulācija (taktila, dzimumakts, masturbējot, erotisku sapņu laikā nakts miegā u.c.).

Ārstam sarunā ar sievieti vienmēr jāinformē, ka patiesībā nav frigidu sieviešu. Ir jāiegūst pilna informācija par sievietes spēju sasniegt orgasmu. Piemēram, jānoskaidro, vai partnera stimulācija dzimumattiecībās ir adekvāta. Ja tā ir adekvāta, jānoskaidro, vai sieviete spēj sasniegt orgasmu masturbējot. Ja sieviete kaut reizi ir sasniegusi orgasmu masturbējot - nav pamata diagnosticēt anorgasmiju. Orgasma sasniegšanas kvalitāti var ietekmēt cukura diabēts, hipotireoze, hiperprolaktinēmija. Ja sievietei izpaužas orgasms, kairinot tikai klitoru, bet neizpaužas dzimumakta laikā ar ­maksts kairinājumu, - tā nav anorgasmija (klitorālais orgasms ir līdzvērtīgs vaginālam jeb ­maksts orgasmam).

Ir sievietes, kuras dzimumakta laikā imitē orgasmu. Taču pie seksologa un psihoterapeita viņas bieži griežas ar sūdzībām par sāpēm vēdera lejas daļā, iekšējas neapmierinātības sajūtu un vēlmi izbaudīt īstu orgasmu. Ārstam vispirms jāpaskaidro sievietei, ka orgasma imitācija ir taktiska kļūda: viņas vīrs, pieradis pie šādas sievas orgasma izpausmes, uzskata, ka abu attiecībās viss ir kārtībā. Tāpēc sievietei vēlama psihoterapeitiska palīdzība un vēlāk - seksopēdisks darbs ar laulāto pāri, lai kopā ar partneri varētu piedzīvot kvalitatīvu dzimumaktu (Еникеева Д.,1997).

Neirotiska seksuāla anhedonija

Anhedonija - patoloģiska nespēja sajust patiku un prieku. Neirotiskas seksuālas anhedonijas gadījumos pacientes bieži jūt trauksmi, cenšas psihiski kontrolēt dzimumfunkciju, vēl pirms dzimumakta uzsākšanas gaida neveiksmi (fiaskofobija). Vienlaikus sieviete kritizē sevi par šīm izpausmēm, kaunas no tām un meklē seksologa, psihoterapeita palīdzību.

Erotomānija

Erotomānija - paaugstināta ­seksuālā tieksme, kaislība. Sievietei tā var izpausties tādējādi, ka sekss un seksuālās attiecības kļūst par vadošām viņas dzīvē: visas citas intereses, arī rūpes par ģimeni, vairs nav dominējošas. Bieži šīm sievietēm ir histēriskas dabas neiroze, hiperstēniska neirastēnija. Viņas mēdz mainīt seksuālos partnerus, izvēlas seksu grupā, perversijas. Tās var būt arī šizofrēnijas slimnieces, personas ar vecuma demenci.

Emocionālais stress - neauglības sekas

Mūsdienās daudzos zinātniskos pētījumos ir dokumentēta psiholoģiskā neauglības krīze. Tas ir emocionāli grūts pārdzīvojums, kas ietekmē arī sievietes seksuālo vēlmi un orgasma izjūtu. Cieš sievietes pašvērtējums. Pacientes cieš no depresijas un dusmām, bieži savas cerības saista ar reproduktīvo tehnoloģiju. Šīm pacientēm vitāli nepieciešama stresa terapija, atbalsta serviss, darbs ar pāri psihodinamiskā hipnotiskā komunikācijā, autogēnais treniņš (Gardner D., 2001).

Izmeklēšana un diagnoze

Patlaban tiek akcentēta multidisciplināra pieeja sievietes seksuālās veselības problēmām. Tas nozīmē ne tikai laboratorisku un ginekoloģisku izmeklēšanu, skrīningdiagnostiku, bet arī psiholoģisku, ģimenes un darba vides, attiecību pārī izpēti.

Objektīvās izmeklēšanas gaitā tiek noskaidroti pazeminātas seksuālās vēlmes iemesli. Ģimenes ārsts (neirologs, seksologs, sek­sopatologs, psihoterapeits), ­konsultējot sie­vieti, piedāvā viņai aizpildīt aptaujas anketu (2.tabula - anketas aizpildīšana ­aizņem 2-5 minūtes). Tiek izvērtētas sūdzības, slimības un dzīves anamnēze, objektīvās izmeklēšanas dati, laboratoriskās un citas atrades, veikta nepieciešamā diferenciāldiagnostika. Tiek izvērtētas attiecības pārī, ģimenē, darba vidē.

Ja diferenciāldiagnostika uzrāda vienīgi psihogēnas dabas vai savstarpējo attiecību rezultātā radušos seksuālo disfunkciju, tiek analizēti sekojoši faktori:

• vai sievietei ir adekvāta seksuālā reakcija,
• ja nav - kādi neirotiski faktori ietekmē šo reakciju.

Būtiski ir noskaidrot, kā sieviete jūtas masturbācijas laikā vai tad, kad izmanto vibratoru: orgasms, kuru sieviete izjūt, pielietojot vibratoru, reizēm ir pamatā sievietes pretīgumam pret dzimumaktu ar vīru (Satir M., 1991).

Ārstam vienmēr jāiegūst ­informācija par psihoseksuālās attīstības problēmām sievietei meitenes, pusaudzes gados - laikā, kad veidojas dzimumhormoni, ir pubertātes krīze. Meitenēm šais gados var būt pastiprināta aizraušanās ar badošanās programmām, kā rezultātā attīstās menstruālā cikla traucējumi, ir iespējama depresīvu, suicidālu reakciju attīstība. Būtiski noskaidrot, vai konkrētai personai ir bijuši dzimumuzvedības un dzimumlomas traucējumi (bērnībā vēlējusies būt zēns, skolā veidojusi attiecības ar sava dzimuma pārstāvi; kautrējusies no sava ķermeņa anatomiskām izpausmēm; vai nav cietusi no incesta (radinieka seksuālas varmācības)).

Psihogēnas izcelsmes libido traucējumu terapija

Psihogēnas izcelsmes seksuālās vēlmes pazemināšanās vai zuduma gadījumos noderīgi sekojoši ieteikumi.

• Individuāla psihoterapija un seks­terapija: kognitīvā terapija, uzvedības terapija, geštaltterapija, ķermeņa terapija, jaunā seksterapija (Карвасарский Б., 1990; Leiblum S. 2002).
• Saskaņā ar mūsu klīnisko pieredzi - psihodinamiska ārstnieciskā hipnoterapija, kognitīvā hipnodrāma (Roja I., 2006).
• Autogēnā treniņa modifikācija - ­ārsta psihoterapeita M.Bertholda (Berthold M., 1999) pašatslābināšanās paņēmieni un nomoda sapņa inducēšana cilvēkam. Piemēram, cilvēks sēž krēslā līdzās hipnoterapeitam, acis pievēris. Hipnoterapeits cilvēkam inducē sapni - ūdenskrituma redzējumu: cilvēks savā iztēlē redz ūdenskritumu, var tuvoties tam, smelt saujām ūdeni, mazgāt visas savas raizes nost. Saskaņā ar Bertholda zinātniskajiem pētījumiem - tādā veidā iztēlē piedzīvotais ļauj atbrīvoties uztrauktā pacienta saspringtajiem muskuļiem: arī emocionāli indivīds piedzīvo labsajūtu, uztraukums pāriet.
• Darbs ar pāri, ego stiprinoša terapija, sistēmiska pieeja ģimenes terapijai (Emmerson G., 2002).
• Kompleksā terapijā kopā ar psihodinamisko hipnoterapiju vai autogēno treniņu var pielietot antidepresantus, prettrauksmes, hormonu līdzekļus (Roja I, Zaļkalns J., 2006, Kingsberg S., 2005).

Sociālus un kultūras apstākļus respektējošas pieejas pamatnostādnes

Sociālus un kultūras apstākļus respektējoša pieeja sievietei pamatojas uz divdesmitā gadsimta psiholoģijas, filozofijas un socioloģijas atklājumiem, ka:

• seksuāla uzvedība un motivācija nav bioloģiska, bet sociokulturāla realitāte;
• jebkura pētījuma izejas vienība nav indivīds vai pāris, bet sociums;
• seksuālo uzvedību ietekmē sabiedrības sociālie un kultūras normatīvi;
• seksuālā kultūra nav vienveidīga;
• ir iespējama socioprofesionāla, etniska, konfesionāla, seksuāli orientēta uzvedība un seksuālās baudas gūšana;
• erotiskās tehnikas izmantošana ir dažādojusi baudas gūšanas veidus;
• katram pārim un katrai ģimenei var būt sava seksuāli erotiskā kultūra (piemēram, māte nerunā ar meitu par meitas seksuālām vēlmēm; vīram ir vienaldzīga sievas orgasma izjūta; sieva traktē seksuālo tuvību kā pienākumu; sieviete un viņas partneris nav informēti par psiholoģiskās intimitātes nozīmi dzimumattiecībās u.c.) (Matteson G., 1984).