Kas iznācis no konfekšu gādātājas? Audioloģe Sandra Kušķe
Pēc tam - medicīna?
Ceru, ka nē. Esmu no tiem cilvēkiem, kuri uzskata, ka jāļauj bērniem pašiem izvēlēties. Negribētu uzspiest savu viedokli. Meita gana daudz bijusi manā profesijā iekšā. Un jaunais cilvēks saka - nē, es laikam negribu...
Kā bijusi iekšā - caur jūsu klātneesamību? 
Arī. Caur pacientiem, kuri nereti traucē brīvdienās. Garām darba stundām. Manu prombūtni komandējumu laikā. Man bija citādi. Esmu dzimusi Bauskā. Pēc piedzimšanas nākamajā nedēļā pārvesta uz Rīgas rajonu. Mana mammīte Bauskā bija strādājusi par vecmāti un gribēja bērnu laist pasaulē savā bijušajā darba vietā.
Divas no trim paaudzes sievietēm tātad ir mediķes?
Lielāko daļu no sava darba laika mamma nostrādāja Bērnu klīniskajā slimnīcā par operāciju māsu ausu, kakla, deguna slimību nodaļā. Mani jau agrā bērnībā tincināja, vai negribot iet mammas pēdās. Pilināšanas tehnika, kā zinām, ir viena no stiprākajām. Kad savos 18 gados īsti nezini, ko gribi, šaubies vai nav pārliecības, tā ļoti labi nostrādā. Mamma bija reālais piemērs tam, kas ir medicīna. Viņa neuzstāja, ka man jāturpina tradīcija. Verbālā pilināšana notika tēta līmenī.
Kā tā izpaudās - tev būs daudz naudiņas, daudz goda, nesīs konfekšu kārbas?
Tieši tā! Tētis visu pasniedza ar humoru. Viņš teica - būtu, tu, Sanīt, dakters, varētu man konfektes katru dienu dot! Kad bija jāizlemj, iet vai neiet uz medicīnu, konfekšu kastes vairs lomu nespēlēja. Turklāt tētis kaut kādā mistiskā veidā bija kļuvis par Laimas tehnisko direktoru... Patiesībā doma par medicīnu laikam tiek ielikta ļoti agrā bērnībā. Nezinu nevienu mazu meiteni, kas ne reizi nebūtu spēlējusi dakteros. Mamma bērniņam, vedot pie manis, saka - neuztraucies, tev dakterīte izdarīs tāpat kā tu mājās lellītei. Tātad viss turpinās līdzīgi. Bērnudārzā biju teikusi, ka būšu ārste. Bet vidusskolā vairs nezināju, ko darīšu. Tas ir vecums, kad ir vēlme pamēģināt visu. Un vismazāk gribas mācīties vai domāt par mācīšanos. Kad dzīvoju Olainē, sāku dejot Lauksaimniecības akadēmijas tautas deju ansamblī Kalve. Protams, tur bija foršie puiši, studentu dzīve. Likās - mans ceļš pēc vidusskolas ved tikai uz Lauksaimniecības akadēmiju! Un tad bērnības dienu labākā draudzene pajautā, vai es esot izlēmusi, kur iet mācīties. Ai, nezinu, varbūt uz ekonomistiem! Varbūt uz pārtikas tehnologiem! Kā! Tu taču jau bērnudārzā teici, ka gribi kļūt par ārsti! Eju mājās un domāju: kā tad tā? Kādi ekonomisti? Es, kurai riebjas skaitīt! Nākamajā dienā iesniedzu dokumentus Medicīnas institūtā. 
Intervijā ar uzņemšanas komisiju dekāns man nosvērtā balsī jautāja, kāpēc esmu izvēlējusies mediķa profesiju. Zināju, ka man tikpat nopietni vajadzētu runāt par aicinājumu, misijas apziņu. Bet ko es pateicu? Ka man ļoti piestāv baltā krāsa un medicīna ir vienīgais veids, kā katru dienu varēšu ģērbties baltā. Dekāns teica - beidzot viena godīga atbilde! Šī meitene mums jāņem.
Kā tagad vērtējat izšķirīgo lēmumu?
Man patīk medicīnas nozare, kurā strādāju. Tā nekad neapnīk, neļauj apstāties. Nav rutīnas. Tā ir pakļauta ārkārtīgi daudzām tehnoloģiskām novitātēm, tāpēc atrodas nepārtrauktā attīstībā, sākot ar diagnostiskajām un beidzot ar dzirdi uzlabojošām tehnoloģijām. Gribi vai negribi, bet visu laiku kaut ko mācies, lasi, audz.
Kāpēc kā ārstējamo orgānu izvēlējāties ausis?
Mamma strādāja Bērnu klīniskajā universitātes slimnīcā ausu, kakla un deguna slimību nodaļā. Arī rezidentūru izvēlējos tur. Kamēr studēju, pirmajos kursos pa naktīm strādāju par sanitāri, pēc tam par medicīnas māsu. Ļoti labi zināju, ko nozīmē tur mazgāt grīdas. Beidzot institūtu, pat nebija šaubu par specialitāti.
Kas jāizdara jaunajam speciālistam, lai kļūtu par šāda centra vadītāju?
Jāatrodas īstajā laikā īstajā vietā. Un laikam jābūt arī pamanītam. Pēc augstskolas trīs gadus nostrādāju par ausu, kakla, deguna ārsti. Tolaik jaunajiem speciālistiem solīja dzīvokļus. Man bija mazs bērns, un es uz to dzīvokli cerēju, iedama strādāt uz Rīgas rajonu, nevis paliku Rīgā, kā bija paredzēts sadalē. Bet tad sabruka visa sistēma, un dzīvokļa vietā saņēmu trīspirkstu kombināciju. Mani aicināja vadīt Bērnu dzirdes centru, kas ne pārāk veiksmīgi bija nostrādājis pirmo gadu. Neko daudz par dzirdes traucējumiem nezināju. Iemeta mani atvarā: izturēs vai neizturēs... Sākums bija nežēlīgs, otrreiz neko tādu laikam neuzņemtos.
Kas palīdzēja palikt, izturēt?
Noteikti mans raksturs. Esmu absolūts un tipisks auns: ja man pasaka vai izlemju - tur ir jānokļūst, es arī nokļūstu. Ne karjeras nozīmē. Izdarīšanas ziņā. Jo lielāks izaicinājums, jo man lielāka luste to pieņemt. Ar laiku saproti, ka nevajag uz visiem asumiem kāpt ar pliku kāju. Tagad domāju, ka reizēm prātīgāk ir pakāpties malā.
Vai turpināt strādāt par ausu, kakla, deguna ārsti... 
Viens ir vairāk kreatīvs darbs, audioloģija ir nozare, kas attīstībā neapstājas. Savukārt būt labam ausu, kakla un deguna ārstam mūsdienās neapšaubāmi ir ienesīgāk. Katram pašam jāsaprot, ko grib: radošu darbu, kas ir viens no laimes priekšnosacījumiem, vai arī mierīgāku darbu, toties lielāku naudu. Ja pēc garlaicīgas darbdienas jāmeklē mierinājums citās nodarbēs, vari iztērēt tikpat daudz naudas un iegūt būtībā identisku bilanci. Bet izpaliek labi padarīta darba sajūta.
Man patīk mans darbs. No otras puses, ir ļoti grūti pateikt vecākiem slikto diagnozi, ka viņu bērns nedzird. Grūti pat ar piecpadsmit gadu pieredzi. Joprojām. Izmeklējums, kurš apstiprina smagu vājdzirdību vai nedzirdību, notiek trešdienās. Tās vienkārši ir melnās dienas.
Vai esat vienīgā, kurai tas jāsaka?
Latvijā esam divas ārstes, kuras veic šādus izmeklējumus. Otra ir daktere Inese Gžibovska.
Kas priecē? Kad redzi, ka vecāki, kad diagnoze pārsāpēta un dažs vēl puspasauli apskrējis, cerēdams, ka citā vietā pateiks ko citu, nonākuši līdz reālās darbības fāzei. Kad izdarīts tā, kā esam ieteikuši. Paiet laiks, un pirms tam nedzirdīgs bērniņš ierodas un savā melodiskajā bērna balstiņā mēģina ar mani čalot. Tā ir mana samaksas daļa, ko nevar izrēķināt naudas vienībās. Ja jūs zinātu, kāds tas ir gandarījums!
Pastāstiet, kā bērni nokļūst jūsu dzirdes centrā un kāpēc? 
Mūsu darbības mērķis: šos nedzirdīgos vai vājdzirdīgos bērnus atrast pēc iespējas agri, vēl maziņus. Jo medicīnā nekas nav tik svarīgs kā laiks. Svarīgi, lai nedzirdīgais bērniņš uz atkārtotu vizīti ierastos nevis padsmitnieka vecumā, kad viņš neiet skolā vai arī ielikts kādā speciālā mācību iestādē vai pansionātā tikai tāpēc, ka viņš ne ar vienu negrib runāt. Izrādās, bērns nav ne dumjš, ne atpalicis. Viņš vienkārši nedzird! 1997. gadā mums bija fantastisks projekts kopā ar Veselības veicināšanas centru. Piedalījāmies braucienā pa Latvijas bērnu namiem. Par nožēlu visus bērnu namus neapciemojām, pabijām tikai 34. Cik daudzi bērni bija tādi, kuriem varbūt nemaz nevajag iet speciālā skolā vai bērnudārza grupā, jo viņiem patiešām bija dzirdes traucējumi! Ļoti labi atceros vienu puisīti. Viņš uzlika dzirdes aparātu un visu dienu smaidīja. Prasīju: saulīt, kāpēc tu smaidi? Viņš rāda uz aparātiņu - tātad ir laimīgs, jo dzird citādāk.
Kāpēc jūsu nozarē ir tik svarīgi apsteigt laiku?
Perfekti iemācīt valodu var, tikai ļoti agri diagnosticējot dzirdes problēmas. Cilvēkam valoda visintensīvāk attīstās līdz pusotra gada vecumam. Ja rada iespēju bērnam dzirdēt līdz šim vecumam, var restaurēt viņa dzirdi, līdz ar to dodot iespēju runāt. No šā gada jaundzimušo dzirdes skrīnings ir obligāts izmeklējums. Tik daudz mazu bērniņu, zīdainīšu, cik uz pārbaudēm bijuši šajā gadā un pagājušā gada otrajā pusē, nekad manā piecpadsmit gadu praksē nav bijis. Tas ir vairāk, nekā mēs gaidījām. Priecē, ka tad, ja nesanāk pirmais izmeklējums, medicīnas personāls neatmet ar roku, bet sūta vecākus ar bērniņu uz atkārtotu pārbaudi.
...kas notiek pie jums - dzirdes centrā.
Mūsu centram ir divas daļas. Ambulatorajā nodaļā notiek dzirdes diagnostika, dzirdes protezēšana, logopēds apmāca bērnus ar dzirdes traucējumiem, bērnus skata neirologs.
Otra - rehabilitācijas nodaļa - tika izveidota 1997. gadā. Tolaik situācija ar sabiedrisko transportu Latvijā kļuva katastrofāla. Tika atcelti daudzi autobusu reisi. Ļoti labi atceros vienu pacienti. Nenāca, nenāca, līdz ieradās ar divu mēnešu nokavēšanos. Prasījām - no kuras pasaules malas tik ilgi braucāt pie mums? Mamma teica: mēs, dakter, cēlāmies jau divos naktī, pa meža ceļu pusotru stundu gājām uz autobusa pieturu. Bet lielā aukstuma dēļ autobuss nokavējās par stundu. Gadu vecais bērniņš mammai visu ceļu uz rokām... Nē, tā nav normāla situācija! Latvija taču nav tik milzīga, ka cilvēks netiek uz Rīgu no savām mājām kaut kur laukos! Un tad, visu cieņu mūsu slimnīcas vadībai, izveidojām rehabilitācijas nodaļu ar sešām palātām. Obligāts nosacījums - ar bērniņu kopā ir mamma, tētis vai vecmāmiņa. Nav jau noslēpums, ka pēc diagnozes par dzirdes traucējumiem ļoti bieži bērnam paliek tikai māmiņa - no desmit gadījumiem astoņos tēvs aiziet no ģimenes. Šausmīgi, bet tas tā ir. Reizēm pat šaubos: vai teikt šādu diagnozi? Bet kā varu būt negodīga pret bērnu, liedzot viņam iespēju kļūt par pilnvērtīgu sociālu būtni?
No malas skatoties, var šķist, ka vājdzirdība nav pats trakākais, salīdzinot ar citām veselības likstām. Taču ir pierādīts: cilvēkam ir tik un tik sajūtas, no kurām dzirde tiek definēta kā būtiskākā. Savlaicīgi neatklāti dzirdes traucējumi rada ne tikai valodas, bet arī personības attīstības problēmas. 
Rehabilitācijas laikā, kad bērniņam tiek uzsākta logopēdiskā apmācība, mamma ir klāt un redz, kā ar bērnu strādā. Kā mājās pēc tam soli pa solim attīstīt bērna dzirdes uztveri. Dzirdes protēze nav tas pats, kas redzes protēze, kad, uzliekot brilles, uzreiz redz krietni labāk. Dzirdes attīstīšana ir daudz ilgāks un piņķerīgāks process. Jo jāiziet etaps, ko sauc par dzirdes uztveres attīstību. Gluži tāpat kā jaundzimušam bērniņam, kuram vajag apmēram pusgadu, kamēr no viņa sagaidām pirmos gu-gu vai la-la. Gandrīz gadu ir jāstrādā šķietami pa tukšo, kā aklam pa tumsu, lai iegūtu rezultātu. Kam pacietības pietiek, tas to sagaida. Kam nepietiek...
Visu cieņu mūsu valstij, kas apmaksā kohelāros implantus nedzirdīgajiem bērniem. Pēc implanta operācijas pacients nāk pie mums, lai noregulējam viņa dzirdes lauku. Tas ir garš process, kas var ilgt pat vairākus gadus. Kamēr sagaidām pirmos vārdus, kurus izdzirdot, patiešām no gandarījuma sāc raudāt. Nav divu vienādu gadījumu. Tāpēc šis darbs neapnīk.
Kā zinājāt, no kurienes sākt, kā veidot centru?
Man ļoti paveicās: centru sāku vadīt decembra beigās, bet jau pēc mēneša te ieradās dakteris Hanss Joahims Radjū (Radü). Pēc tam viņš mani uzaicināja uz dzirdes centru Vācijā, Rūras universitātes klīnikā, paskatīties, kā tur strādā, ko vajag iegādāt un sakārtot. Vācijā redzētais deva zināšanas par riteni, ko nevajadzēja izgudrot no jauna. Ja jautāsiet, kurš Vācijā ir lielākais Latvijas Bērnu dzirdes centra patriots, tas būs dakteris Radjū. Mani priecē viņa prieks par mums. Jūtos gandarīta, ka viņš mums toreiz noticēja.
Kā izdevās pārliecināt kolēģus strādāt pēc Vācijā noskatītā modeļa?
Kolēģi paši brauca uz Vāciju mācīties, un vācu psihologs ieradās apmācīt mūsējo. Ir vieglāk strādāt, ja katram darbiniekam ir skaidrs priekšstats, kā darbs jāpadara. Izpratne, ka prasības nav mana kaprīze. Pēc tam, redzot, kā to dara vēl citur pasaulē, pārliecinos, ka strādājam Eiropas līmenī. Nesen biju kursos Bosnijā, vairāki cilvēki nāca klāt un teica - viņiem stāstīts, ka Rīgā esot ļoti labs centrs. To ir patīkami dzirdēt. Pat tuvākie kaimiņi lietuvieši un igauņi atzīst, ka esam viņiem priekšā. Mums ir sadarbība ar Hanoveres universitātes profesoru Martinu Ptoku, kurš ir arī Rīgas Stradiņa universitātes goda profesors un viens no manas disertācijas recenzentiem. Viņš atzinīgi novērtēja, ka mūsu centrā strādā tik profesionāli speciālisti.
Kā mainījusies situācija ar vājdzirdīgajiem bērniem centra 15 gadu darbības laikā?
Bērniņu nav vairāk.1993. gadā mūsu uzskaitē bija 800 bērnu. Šobrīd - 20 000 pacientu. Ar nopietniem paliekošiem traucējumiem diagnoze ir 1 690 bērniem. Šis skaits no 1998. gada ir konstants. Sākumā šķita - ārprātīgs pieaugums, ko var izskaidrot ar to, ka cilvēki uzzināja, ka diagnostika ir iespējama, nav sāpīga un veicama tepat Rīgā, tāpēc arvien biežāk vērsās pēc mūsu palīdzības. Sākām lasīt lekcijas logopēdiem. Ideja - ja strādājat ar bērnu, kuram ļoti slikti attīstās valoda un gadiem nav progresa, varbūt viņš nedzird kādu no skaņām? Viņu vajag pārbaudīt, lai nestrādātu pa tukšo. Tad diezgan daudz bērnu sāka ierasties pedagoģisko neveiksmju dēļ. Sēž skolā, ir it kā ļoti gudrs bērns: tiklīdz uzraksta matemātikā sarežģītu formulu uz tāfeles, viņš izrēķina. Diktātā - nulle. Vai problēma ar smadzenēm? Taču nē.
Kāpēc jums bija vajadzīga doktora disertācija?
Vienu darba eksemplāru uzdāvināju vecākiem ar apmēram tādu ierakstu - jūs mani mudinājāt kļūt par ārsti, lai jums vienmēr būtu konfektes - redziet, nu, kas no konfekšu gādātāja ir sanācis...
Bet ar disertāciju bija tā. Reiz paziņa stāsta, ka esot iesniegusi doktorantūrā darbus un gaidot, kas no tā sanāks. Padomāju - es arī tā varu! Uzrakstīju darba tēmu un iesniedzu. To apstiprināja. Paiet gads, nekas nenotiek. Paiet otrs gads. Joprojām sevi tā kā māni, kāpēc nekas nav izdarīts. Paiet trešais gads, un darba vadītāji - profesors Sokolovs un Šveices akustikas akadēmijas fizikas doktors Timms - sāka interesēties, cik tālu esmu tikusi. Ir cilvēki, kuri prot sevi pašapmānīt. Bet man tā nepadarītā darba sajūta bija tā nomocījusi, ka vairs nespēju izturēt. Piezvanīju meitenei, kura mani pamudināja. Viņa jau teju gatavojās aizstāvēt! Viss, ja citi to var, es arī varu! Izvēlējos tēmu: Latviešu valodas logaritmu testa izveide un pārbaude bērniem ar dzirdes traucējumiem.
Pārbaudīju visus latviešu valodas burtus, fonēmas un to akustiskos spektrus, nosakot, kurā frekvencē atrodas katrs burts, kāpēc bērns ar dzirdes traucējumu kādu burtu neizrunā vai nedzird. Pamatojoties uz analizētajām skaņām, izveidoju valodas testu, un praktiski pārbaudīju bērnus, kuri lieto dzirdes aparātus un kuri lieto implantus. Pēc tam salīdzināju, cik implants bērniem ar smago diagnozi nedzirdība palīdz vairāk nekā aparāts. Tādējādi pierādīju, ka implants nedzirdībai nozīmē ko citu nekā aparāts, kas neļauj bērnam reizē klausīties un atbildēt.
Izrādījās: latviešu valoda skaņas akustiski spektrāli neviens līdz šim nebija pētījis. Beigās iznāca tīri labs darbs. Aizstāvēšanā bija ļoti daudz jautājumu. Guvu pilnīgu gandarījumu no procesa. Bija vērts to darīt tās sajūtas dēļ, kas ir pēc tam: lidoju metru virs zemes! Līva, ko biju uzaicinājusi paklausīties, teica - mammu, es lepojos ar tevi! Pat šī viena teikuma dēļ bija vērts! Agrāk uzskatīju, ka disertāciju var uzrakstīt tikai ļoti gudri cilvēki, gandrīz ģēniji. Tagad doktora disertācijai liktu vienlīdzības zīmi ar cilvēku, kuram piemīt ļoti liela apņēmība. Tas nebija tik vienkārši - piespiest sevi laikus pabeigt darbus, stundu ļaut sev atpūtu, tad pārcelties uz pilnīgi tukšu kabinetu, kur bija tikai literatūra un dators, bez tālruņa, un rakstīt. Piecas sešas stundas katru dienu. Veselu gadu. Laikam atkal nostrādāja auns.
Ko kursos vēl mācās cilvēks ar doktora grādu, kurš redzējis, kā strādā citās zemēs?
Mainoties tehnoloģijām, tiek mainītas implantu programmatūras. Ar tām atļauts strādāt tikai tad, ja kursos apgūta jaunā programma un saņemts attiecīgs dokuments. Viena divu cilvēku dēļ kursi uz vietas katrā valstī netiek rīkoti. Šopavasar, piemēram, kursi notika Bosnijā. Speciālisti, kuri strādā Bosnijā, Serbijā, Melnkalnē un Horvātijā, nevar dabūt vīzas iebraukšanai vairāk civilizētās valstīs. Tāpēc tie, kuriem vīza nav problēma, brauc pie viņiem. No rīta līdz vakaram turpinājās mācības. Ir bijušas reizes, kad neko vairāk par konferenču zāli turpat lidostā neredzu. Bet - ja gribi to darbu darīt, tad dari. Ja negribi, nevajag darīt muļļājot. Ja rezultāts tevi pašu apmierina, esi laimīgs cilvēks. Un nevajag to konfekti, jo svarīgāka ir iekšējā sajūta. Ja man teiktu: tu būsi tikai vadītāja, bez iespējas strādāt ar bērniņiem, nevienu minūti ilgāk nepaliktu šai krēslā. Nevienu! Tāpēc nemācījos tik daudz un grūti, lai darba laikā tikai rakstītu papīrus. Man gandarījumu dod tikai padarītais praktiskais darbs. Toties, kad braucu atpūsties, tad uz pilnu klapi un aizmirstu pilnīgi visu.
Kas ir tas, kā dēļ izvēlaties vietu ceļojumam?
Ziemā nav grūti izvēlēties. Ja sagurums no aukstuma un pelēkuma, braucu, kur saule. Ja gribas asas emocijas, jādodas uz kalniem, jo piekrītu atzinumam - par kalniem skaistāki ir tikai kalni. Man ir ārkārtīgi bail no augstuma, bet vēl vairāk vilina tā sajūta, kad tomēr esmu augstu kalnos. Varbūt tā ir fobija, kuru man patīk realizēt. Varbūt tāpēc, ka esmu dzimusi Zemgales līdzenumā un bērnībā ielikta sajūta, ka viss ir plakans. Gribas reljefaināku vidi. Nemelošu, ja teikšu, ka esmu aicināta strādāt uz daudz sakārtotākām zemēm un par tīri labu naudu. Lai cik tas naivi neizklausītos manā vecumā, patriotisms pagaidām gūst virsroku. Vēl tikai kādu kalnu te vajadzētu, lai teiktu - Latvija ir paradīze zemes virsū, ārkārtīgi skaista zeme, mierīga, ar iespēju izbaudīt četrus gadalaikus.
Foto: Inese Austruma un no personīgā arhīva