PORTĀLS ĀRSTIEM UN FARMACEITIEM
Šī vietne ir paredzēta veselības aprūpes speciālistiem

Prof. MĀRA PILMANE, histoloģe, embrioloģe: Dzīvības spīdums

D. Ričika
Prof. MĀRA PILMANE, histoloģe, embrioloģe
Prof. MĀRA PILMANE, histoloģe, embrioloģe FOTO: INESE AUSTRUMA UN NO MĀRAS PILMANES ALBUMA
Anatomikums ir īpaša vieta: verot smagās durvis, nevilšus gribas mazliet pierimt. Spilgta personība ir arī šīs vietas vadītāja, RSU profesore, Anatomijas un antropoloģijas institūta direktore MĀRA PILMANE. Aizrautīga, allaž darbīga, prasīga. Vienlaikus atklāta un sirsnīga.

Sarunājamies profesores kabinetā, grāmatu ieskautas: masīvkoka plaukti līdz griestiem pilni ar lasāmvielu, grāmatas slejas arī glītās kaudzītēs uz galdiem. Kabineta stūrī — skelets. “Varbūt latviešu sarkanais strēlnieks, varbūt bermontietis. Agrāk, profesora Prīmaņa laikā, skeletiņus vāca Nāves salā un Tīreļpurvā. Šo izdevies izglābt no studentu naskajiem nadziņiem, tad viņš te atradis vietu, bet būtu novietojams muzejā.” Pie sienas portreti: profesora Gastona Bakmaņa (nolasīja pirmo lekciju anatomijā Latvijas medicīnas studentiem 1920. gadā, viņa uz Latviju atvestie slapjie preparāti ir RSU Anatomijas muzeja pamats) un profesores Pilmanes tēva, kā viņa mīļi dēvē — papiņa. Sarunā viņa atklās: papiņš viņas dzīvē bija ļoti īpašs. 

Ceturtā kursa studente. Zinātniskajā konferencē, saņemot diplomu no prof. Jura Lejas, 1984. gads Ceturtā kursa studente. Zinātniskajā konferencē, saņemot diplomu no prof. Jura Lejas, 1984. gads
1. attēls
Ceturtā kursa studente. Zinātniskajā konferencē, saņemot diplomu no prof. Jura Lejas, 1984. gads

Nostāstu par Anatomikumu ir daudz — par agrāko kafejnīcu, līķu preparēšanu, tad vēl romantiskie pirmkursnieku iemīlēšanās stāsti un stingrie kolokviji. Kas rada Anatomikuma fascinējošo auru? 

Tā ir ļoti garīga aura. Ja tu to pieņem un tā pieņem tevi, ir ļoti patīkami te strādāt. Man kādreiz prasījuši: kā tu vari būt tik tuvu nāvei? Katram, kas šeit strādā, ir sava motivācija. Manējā ir žēlsirdība. Man ir ļoti žēl, ka tajās burciņās nokļuvuši slimu cilvēku audi, to dēļ cilvēki varbūt gājuši bojā. Esot blakus nāvei, sāc saprast, cik skaista ir dzīvība, cik trausli patiesībā esam. 

Kā jūs domājat, kas šeit ir (rāda uz ovālu priekšmetu)? Urna. Divdesmit astotajā septembrī mums būs piemiņas brīdis Mārtiņa kapos.

Pieminēsim deviņus cilvēkus, kuri ir kremēti, un pie Anatomikuma atklāsim piemineklīti divtūkstoš simt piecdesmit četriem cilvēkiem, kuri simts gados šeit ir preparēti.

Šis ir svētīgs darbs to cilvēku piemiņai, no kuriem daļa varbūt nemaz negribēja te nonākt. Mums būs publiska vieta, kur nolikt ziedus, svecītes. 

Apzināties, ka esat daļa no Anatomikuma leģendas? 

Paldies par labiem vārdiem, bet Anatomikums iemāca pieticību. Mēs paejam malā no tā, kas šķietam citiem, skatāmies, ko varam izdarīt citu labā. 

Emocionāla, ekspresīva, tieša — tā jūs raksturo. Vai vienmēr tāda esat bijusi?

Ne velti vācu barons, pret kuru mana dzimta sacēlās divas reizes, deva uzvārdu Bultasvīrs. Esam izsekojuši saviem radurakstiem līdz pat sešpadsmitajam gadsimtam. Barons vienā skaistā izjādē bija sagribējis mūsu dzimtas īpašumu. Dzimta paraudāja, atdeva. Kad atkal bija nolīsti meži, iekopti lauki, saceltas mājas, barons ieraudzīja saimnieka sētu un vēlējās to dabūt. Otrajā reizē daudzi no dzimtas nolika galvu, pārējie aizgāja dziļos mežos un trešo reizi nolīda mežus, uzcēla mājas un dzemdēja desmit bērnus. Dzimta bija straujas dabas un ļoti strādīgi. Visu mūžu esmu mēģinājusi to straujumu valdīt (smejas).

Vai esat vienīgais bērns ģimenē?

Mēs bijām vairāki. Ģimene ir šķīrusies, abi vecāki katrs bija labi cilvēki, bet kopā nesadzīvoja. Es vairāk esmu tēva meita, atsitusies Pilmaņu dzimtā.

“Ar sava mūža sargeņģeļiem — tētiņu un tantīti 1984. gada vasarā” “Ar sava mūža sargeņģeļiem — tētiņu un tantīti 1984. gada vasarā”
2. attēls
“Ar sava mūža sargeņģeļiem — tētiņu un tantīti 1984. gada vasarā”

Straujums ir palīdzējis sasniegt mērķus?

Mērķi nebija pašmērķi. Man liekas — tu nevari no Dieva visu laiku lūgt, prasīt un žēloties, ka tev netiek dots. Paej dažus soļus pretī. Viens no soļiem ir darbs. Kā teica mana nelaiķa tantīte: tu nevari gribēt to, kas ir otram, tas tev nekad nebūs, man ir mans un man otra nevajag. Pēc tā esmu vadījusies. Jaunības vasaras, kad citi atpūtās, es pavadīju bišu dravā.

Tētim bija daudz bišu stropu?

Trīssimt četrdesmit. Pēc sestās klases ļoti nopietni visas vasaras palīdzēju tētim. Un tas nav darbs, kur vari pateikt bitei: tagad nespiesto, gribu aiziet uz Gauju nopeldēties. Jāaprūpē bišu saime, jāpabaro, jānēsā smagās magazīnas. Sešos augšā, divpadsmitos gulēt. Savam papiņam esmu bezgala pateicīga, ka viņš man iemācīja darba tikumu. Nesaprotu vārdus “es nevaru”. Kā nevari? Ir jāizdara. 

Prāts vai jūtas — kas vairāk ir par jums?

Tā ir interesanta kombinācija. Atkal jāatgriežas pie tā, ko man teica tētis: mācies, mācies, jo var gadīties, ka vienā dienā (vecvecākus izveda) tu paliec ar to, kas tev ir šeit (rāda uz galvu) un šeit (rāda uz sirdi). Ar to, kāds tu esi un ko tu proti un zini. To nevar atņemt, un tas var tevi glābt. Izglītību mūsu dzimtā ir ļoti augstu vērtējuši. 

Medicīnas izvēlē lomu nospēlēja krusttēvs Jēkabs Nīmanis, izcilais latviešu bērnu ārsts, Raiņa un Aspazijas dakteris, Bērnu slimnīcas vadītājs. 

Droši vien krusttēvam bija nozīme. Kopš sevi atceros, vienmēr biju domājusi, ka būšu bērnu ārste. Pēc sestās klases aizgāju uz Madonas pirmo vidusskolu — tā bija vienīgā reģionā ar ķīmijas un bioloģijas novirzienu. Nāku es no Gaujienas, bet par savu mīļo skoliņu uzskatu Kazdangas Māteru Jura pamatskolu. Puspasauli par šo savu balto bērnības skolu atdotu! Vecāki toreiz vēl dzīvoja kopā Kurzemē, pēc tam ar tēti aizgājām uz Vidzemi. 

Ar prof. Jāni Gaujēnu 1990. gados jaunatklātajā medicīnas centrā Basteja bulvārī. “Profesors palīdzēja paņemt pirmo bronhu biopsiju bērniem. Drosmīgs, jo Maskava toreiz to neatļāva...” Ar prof. Jāni Gaujēnu 1990. gados jaunatklātajā medicīnas centrā Basteja bulvārī. “Profesors palīdzēja paņemt pirmo bronhu biopsiju bērniem. Drosmīgs, jo Maskava toreiz to neatļāva...”
3. attēls
Ar prof. Jāni Gaujēnu 1990. gados jaunatklātajā medicīnas centrā Basteja bulvārī. “Profesors palīdzēja paņemt pirmo bronhu biopsiju bērniem. Drosmīgs, jo Maskava toreiz to neatļāva...”

Kāds krusttēvs ir jūsu atmiņās? 

O, tādu atmiņu man ir daudz. Krusttēvs vienmēr pārbaudīja veselību, kad ciemojāmies pie viņa vasarnīcā Majoros. Viss bija labi līdz mirklim, kad pārbaudīja acis. Man tās jau bija sākušas bojāties, pēc pirmās klases ļoti strauji iestājās tuvredzība. Katrreiz, kad nonācām līdz acīm, sāku raudāt. Izraudāju visas savas sāpes, ka neredzu zvaigznes, asfaltā caurumiņus un citas nianses. Tad krusttēvs nolika maliņā stetoskopu, un tā mēs abi klusi sēdējām. Viņš, stalts vīrs, un es viņam klēpī, kamēr nožuva manas asaras.

Vēl atceros — nepārtraukti nāca cilvēki. Zvans zvanīja, es bieži tekāju lejā, laizdama iekšā cilvēkus. Vienreiz mēs taisām bubertu — es, krusttēvs un Skaidrītes tante. Krusttēvs saka: kā man garšo buberts! Un sasodīts — zvana pie durvīm. Krusttēvs, šis ļoti dāsnais cilvēks, iebrēcās: es tā gribu bubertu, noslēpsim! Ietinām un ielikām skapī. Kad vizītes beidzās, krusttēvs tika pie buberta bļodas. 

Krusttēvs ar mani runāja par daudzām lietām, arī par to, ka cilvēkam ir jāaiziet. Uzveda mansardā, tur bija zārciņš. To krusttēvs bija uztaisījis pats savām rokām, no ozola, teica: te es gulēšu, kad aiziešu. Tomēr viņš negulēja tur, jo bija pārāk garš. Tante teica: nekāda vaina, es te gulēšu, bet krusttēvam ņemsim citu. 

Vēl atceros, ka krusttēvs bieži saņēma manas rokas, glāstīja un teica: ak, mazās skaistās rociņas, viņas spēlē kokli…

Kas jūs pamudināja uz koklēšanu?

Tā bija skolotāja Mirdza Tetere, izcilā tenora Jāņa Zābera pirmā skolotāja. Kad aizgājām uz Vidzemi, vienu brīdi dzīvojām Jaungulbenē, viņa mani ievadīja koklēšanā. Ar ansambli apbraukājām visu republiku, bijām arī ārpus. Tas bija līdz medicīnas studijām. 

Atceros, pirmais kurss un Pans (tā mēs saucām docentu Romualdu Visocki), mūsu dekāns, mīlēja periodiski izsaukt studentus uz dekanātu. Sarāvusies aizeju (mēs visi no Pana baidījāmies), viņš izprasa, kā iet. Izgrūžu pīkstienu, ka labi. Tad viņš saka: nu, Māra, ko tad darīsim ar to koklēšanu? Nopīkstu: laikam būs jābeidz. “Jā, es arī domāju, ka jābeidz. Es teiktu tā: vai nu mācies, vai koklē!” Tā mana koklēšana beidzās. 

Ar mīļu bijušo studentu Dmitriju Ar mīļu bijušo studentu Dmitriju
5. attēls
Ar mīļu bijušo studentu Dmitriju

Mirklis, kad notika “klikšķis” ar histoloģiju: nosēdāties pie mikroskopa un sapratāt — mana pasaule? 

Man tajā nebija nekā nesaprotama. Nesaprotamais nāca pēc tam šad tad, ar gadiem.

Tā bija tik fantastiska krāsu pasaule! Es to sapratu, tiesa, ļoti daudz strādāju. Gatavojoties vienmēr izzīmēju katru šūnu, tas man ārkārtīgi palīdzēja. Dzīves klikšķos ir jāieklausās. 

Vienu lēmumu gan neesmu pieņēmusi pati — palikt pediatrijā (profesors Ivars Ebels aicināja) vai morfoloģijā (profesore Aina Dālmane aicināja). Tad es domāju — lai dzīve iznes lēmumu. Mazdrusciņ vairāk uzspieda Anatomikums, un tā esmu šeit, joprojām mīlot pediatriju. 

Piecus gadus nostrādājāt Bērnu slimnīcā.

Strādāju dažādās nodaļās, klīnisko ordinatūru (to pielīdzināja ārsta grādam) dabūju vienīgā no kursa. Tas bija pamatīgs rūdījums, kad paliec kā dežūrārsts uz divpadsmit nodaļām.

Līdzīgu rūdījumu ieguvām, kad mēs, jauni zaķi, devāmies līdzi studentu celtnieku vienībai Astrahaņas stepēs. Četrsimt cilvēku un mēs — divas studentes pēc pirmā kursa, es pēc ceturtā un vēl viena meitene pēc sestā kursa.

Stepē, kur vāc tomātus un arbūzus, plosās dizentērija, man nav vairs ilūziju, kā plus četrdesmit piecos grādos noris apendicīts.

Skaitījās, ka padomju studentu celtnieku vienībās kaišu nav, bet mums toreiz bija pat narkomāni. Milzīga pieredze, kādu nevienā grāmatā neizlasīsi!

Ar vīru piedzīvojumu centrā Tuuletorn, Hījumā salā 2022. gada vasarā Ar vīru piedzīvojumu centrā Tuuletorn, Hījumā salā 2022. gada vasarā
6. attēls
Ar vīru piedzīvojumu centrā Tuuletorn, Hījumā salā 2022. gada vasarā

Esat teikusi, ka mikroskops ir ļoti tieša un godīga pasaule. Par ko vēl mīlat histoloģiju?

Ja audi mums neko nepasaka par savu funkciju, tad nepareizi uz tiem skatāmies. Atkarīgs, kā tu skaties, ar kādu domu, kādā krāsojumā. Audi sagādā tādus paradoksus. Viņi uzvedas tieši tāpat kā cilvēki. Ir killeršūnas un nomācējšūnas, palīgšūnas, atmiņas šūnas. Vecas šūnas, jaunas šūnas, cilmšūnas. Un vēl respektējams aspekts — tie audi, kas cilvēku nogalina, bieži ir ļoti skaisti. Viens no skaistākajiem ir vairogdziedzera vēzis — ar daudziem bumbuļiem, spilgta aveņkrāsa ar oranžu…

Vai nepietrūkst preparēšanas materiāla?

Nē, esam ļoti daudz pie tā strādājuši. Paldies žurnālistiem, kas proponējuši mūsu ideju — lūdzu, novēliet sevi. Manuprāt, tā ir augstākā žēlsirdība, ja pēc nāves atdod sevi, jo tev jau vairs nav nekā cita, ko atdot. Atņem saviem tuviniekiem zemes pleķīti, kur atnākt. Mums arī ir šis pleķītis, bet tas ir citādi, jo ir kopējs kapiņš, kur Mārtiņa kapsētā skaistā ceremonijā apbedam cilvēku pelnus, kas sevi novēlējuši medicīnai un zinātnei. Bijuši gadījumi, kad tuvinieki nav varējuši pieņemt, ka tuvais cilvēks sevi novēlējis, tad esam atdevuši līķi. No pēdējiem patlaban esam attiekušies, jo šobrīd esam fully booked, mums pilnīgi pietiek materiāla — divdesmit astoņi līķi. Ja brīvi rīkojamies, mums patēriņš tāds, ka pietiek pieciem gadiem. Mēs jau taupīgi izturamies, un miruša cilvēka audi vēl ilgi pārdzīvo savu saimnieku, kalpodami zinātnei un medicīnai.

 

Pilnu raksta versiju lasiet Doctus 2022. gada septembra numurā