Skriešana kā meditācija

MONTA VASILE: Maratonu tūriste

Liepājniece MONTA VASILE, ausu, kakla un deguna ārste, 47. dzimšanas dienu gaidot, pasniedza sev savdabīgu dāvanu — noskrēja Valmieras maratonu. Pirmo savā mūžā. Tas bija pirms sešiem gadiem. Tagad viņas kontā ir 19 pieveiktas maratona distances gan Latvijā, gan citviet Eiropā.

"Viss sākas ar domu," skaidro daktere. "Sākumā apbrīnoju maratona skrējējus, līdz nodomāju: es arī tā gribētu, vēlāk — gribu skriet maratonu! Un tieši tad manās rokās nonāca intervija ar Kuldīgas slimnīcas vadītāju dakteri Ivaru Eglīti, ilggadēju un pieredzējušu maratona skrējēju. Tajā viņš stāstīja par gatavošanos maratonam: ja divus mēnešus noskrieti 200 kilometri mēnesī, tad var noskriet maratonu." Tad Monta sev pajautāja: kad vēl, ja ne tagad? Sāka trenēties un 2008. gada septembrī Valmierā noskrēja savu pirmo maratonu. 2008. gada jūnijā Monta vēl bija baskāje skrējēja, bet, skrienot pa jūrmalas smiltīm vairāk par 10 kilometriem, uz pēdām veidojās asins tulznas, un kolēģe, kurai viņa pasūdzējās, pasmējās, ka skriešanai ir arī botas. "Biju pat lepna, ka man tāpat kā dakterim Eglītim pēc pirmā maratona nogāja divi kāju nagi," viņa pasmejas pati par sevi. "Vēlāk gan uzzināju, ka savu pirmo maratonu esmu noskrējusi nevis skriešanas, bet zāles apavos..." Tagad Montai izdevies piemeklēt tik ērtus skriešanas apavus, ka pēc finiša viņa tajos pašos apavos iet "atstaigāt" kājas. Skriešanas apavi viņai vienmēr ir līdzi automobilī — ja nu rodas brīdis paskrieties.

"Skriešana — tā ir atkarība, prieks, mīlestība un cieņa pret sevi, savu ķermeni, pasauli, tā ir fantastiska laimes izjūta, kad sajūti, ka ne tikai sirds strādā uz kājām, bet arī kājas strādā uz sirdi un mēs kopā kļūstam arvien stiprāki." Taču skriešana nav viņas vienīgā fiziskā aktivitāte. Montas diena sākas ar dušu un jogas asanu izpildīšanu, brīvdienās dušas vietā, ja neskrien garās distances, ir pelde jūrā — arī ziemā. Ar ziemas peldēšanu daktere aizrāvusies kopš augstskolas laikiem, kad bija 3. kursa medicīnas studente. "Maratons ir slinkuma, laika un ceļojuma menedžments," turpina Monta. "Visgrūtāk ir sevi izdzīt ārā no mājām, jo vienmēr atrodas kas svarīgāks, ko vajadzētu padarīt, bet ar gadiem daudz kas kļūst nesvarīgāks par treniņu." Viņa pasmejas, ka skriešanas treniņi ir arī fiziska bēgšana no netīkamiem darbiņiem, no vecuma, slimībām, slinkuma, resnuma un slikta garastāvokļa — tā ir viņas meditācija.

"Esmu maratonu tūriste," tā Monta saka par sevi, atbildot uz jautājumu, kāpēc nepietiek ar tiem maratoniem, ko var noskriet Latvijā, kāpēc jābrauc uz ārzemēm. Taču šie skrējieni laikus jāplāno: svarīgi ir gan klimatiskie apstākļi, gan trases reljefs, gan nokļūšana maratona vietā, gan viesnīcas un, protams, līdzbraucējs. Monta atzīstas, ka pret pilsētām, kurās ir skriets, viņai ir īpašas jūtas. "Šopavasar būs mans divdesmitais maratons," viņa saskaita. "Un esmu ar sevi īpaši apmierināta tad, kad izdodas noskriet ātrāk par četrām stundām." Viņas labākais rezultāts bija Oslo maratonā (3 stundas un 42 minūtes). Laikapstākļi toreiz bijuši labvēlīgi: +8 grādi, ledains vējš, īslaicīgs sīks lietutiņš un piemērotā ritmā skrienoši puiši, aiz kuriem skriet aizvējā. Karstākais bijis Budapeštas maratons ar +28 grādiem, toties ļoti emocionāls, jo piedalījās daudz invalīdu. "Gribu šos cilvēkus nosaukt par veseliem un stipriem," viņa saka. "Tur skrēja sirms kungs "Rubika kubika" tērpā ar melnu cilindru." Savukārt Bergenas maratonā bijis iespaids, ka notiek skolas spartakiāde — skrēja tikai skolēni nobriedušā vecuma, kas pazīst cits citu. Bergenā gadā notiek pieci maratoni un divi ultramaratoni, bet nākamajā dienā pēc maratona piepilsētas kalnos ir skriešanas sacensības kalnu distancēs. 

OLAFS ĶEŅĢIS: Maratons, triatlons un trekings Himalajos

Anesteziologu, reanimatologu un veselības aprūpes vadības ārstu, Anesteziologu un reanimatologu biedrības valdes locekli un SIA "Ziemeļkurzemes reģionālā slimnīca" galveno ārsta vietnieku un slimnīcas valdes locekli OLAFU ĶEŅĢI, kas aizvien dežurē Bērnu klīniskās universitātes slimnīcā, sportā aizrauj ne tikai skriešana, bet arī triatlons un Austrumu cīņas (karatē šidokan), kalnu slēpošana, trekings kalnos.

Uzskaitot vaļaspriekus, Olafs min arī muzicēšanu (taustiņinstrumentu un ģitāras spēli), dziedāšanu ārstu korī un iesaistīšanos tautas deju kolektīvā "Liedags". Ventspilī dzīvojošais mediķis rūpējas par trim bērniem, no kuriem jaunākajam ir tikai pieci gadi. "Tā arī ir atbilde uz jautājumu, kāpēc tik aktīvi sportoju, — vēlos būt aktīvs tētis. Meitas Edīte un Dace jau pieaugušas, dēls Valters vēl ir mazs, tāpēc jo vairāk gribas būt labā fiziskā formā, lai ar savu paraugu varu motivēt arī Valteru būt sportiskam. Man nav mērķa labot rekordus, daudz būtiskāk ir stiprināt izturību, lai ir labas darbaspējas, dzīvesprieks un garīgs līdzsvars," saka Olafs.

Aktīvais dzīvesveids mediķi aizrāvis jaunībā, kad viņš pievērsies vieglatlētikai, obligātā dienesta laikā padomju armijas rindās — šķēršļu joslu pārvarēšanai, Austrumu cīņām un slēpošanai, bet pēc 40 gadu vecuma, apzinoties pusmūža īpatnības un intensīvo darba grafiku, Olafs izvēlējās izturības sporta veidus peldēšanu, skriešanu un riteņbraukšanu. "Ventspilī sāku strādāt 2002. gadā, bet sākumā par sportu biju aizmirsis... 2006. gadā, piedaloties mediķu sporta spēlēs Latgalē, sapratu, ka triatlons ir īstu vīru sports, kas prasa vispusīgu fizisku attīstību, un guvu iedvesmu atsākt treniņus. Radās izaicinājums, motivācija un interese. Sākotnēji aizdomājos par to, vai 41 gada vecumā vīrietim ir pa spēkam regulāra intensīva fiziskā slodze, bet, kad trīs četras reizes nedēļā sāku mērķtiecīgi trenēties, secināju — nekādu šķēršļu nav, ir tikai jāgrib! Īpaši pievērsos savam vājākajam posmam — peldēšanai. Iepazinos ar treneri Daigu Zemnieci un apguvu peldēšanas tehniku, elpošanu un izturību. Sākumā kraulā varēju ar pūlēm nopeldēt 25 metrus, tagad 2000-3000 metru. Sākotnēji mans mērķis sacensībās bija tikt līdz finišam, pēc tam aizdomājos arī par rezultātiem, jo biju izvirzījis mērķus katrai no disciplīnām. Pirmajās sacensībās 2006.—2007. gadā tautas klasē ar īsajām distancēm peldēšanā tie bija 250 m, riteņbraukšanā 10-12 km, skriešanā 3 km, bet 2013. gadā Igaunijā jau pieveicu Half Ironman distanci — 1,9 km peldēšanā, 90 km riteņbraukšanā un 21 km skriešanā ar laiku 5 stundas 40 minūtes, kas ir tikai pusceļš uz Ironman pilno distanci (3,8 km; 180 km; 42 km), kurai turpinu gatavoties."

Mačos Olafs jūtas kā svētkos, un viņam to ir daudz, jo sezonas laikā mediķis piedalās 20 dažādās sacensībās: triatlonā, MTB un šosejas riteņbraukšanā, peldēšanā, pusmaratonos un maratonos. "Esmu noskrējis divus maratonus, abus Valmierā, ar rezultātu 3:55 un 3:51. Lai nostiprinātu izturību, kas šādās distancēs ir pats galvenais, izmantoju treneru Andreja Dogadova un Māra Birzuļa padomus, meklēju informāciju internetā un grāmatās, ieklausos arī sportisko draugu ieteikumos. Pirms trim gadiem neticēju, ka varēšu noskriet maratonu, bet man tas izdevies jau divreiz!"

Formas uzturēšanai, uzskata Olafs, pietiek ar diviem trim treniņiem nedēļā, sportiskām aktivitātēm atvēlot 1,5—2 stundas. Izvēloties slodzi, jāvadās pēc pašsajūtas un jādomā līdzi, ko un kāpēc dara. Jāņem vērā arī sportotāja vecums — jāizvēlas sev piemērota slodze, neizmirstot, ka skrienot jāvelk labi apavi, lai ceļgala un gūžas locītavas pasargātu no traumām. Lai pēdai būtu mazāks trieciens, ieteicams skriet pa mežu un gar jūru. Vasarā var skriet, nūjot, braukt ar velosipēdu, ziemā apmeklēt svaru zāli un baseinu, slēpot. Sportiskais ventspilnieks domā arī par sabalansētu uzturu, ikdienā izvēloties Vidusjūras diētu: svaigus augļus un dārzeņus, zivis, ogļhidrātu produktus. Rītos pēc skrējiena Olafs ēd auzu pārslas un dzer zāļu tēju vai cigoriņu kafiju un jūtas lieliski, jo ikdienā cenšas ievērot veģetāru diētu. Labi justies Olafam palīdz arī patīkami piedzīvojumi, piemēram, nesenais trīs nedēļu trekings Himalajos, Nepālā, kad mediķis ar diviem domubiedriem devās trīs nedēļu pastaigā pa kalniem ar nūjām.

IGORS STOMA: Skriešana bez publiskuma, savam priekam

Pirms pieciem gadiem liepājnieks, ģimenes ārsts IGORS STOMA kopā ar sievu Margaritu un citiem kalnu tūristiem Venecuelā bija uzkāpis Roraimas kalnā un jau devās lejup, kad saprata: jāuzlabo fiziskā forma. Tagad viņš ik dienas dodas 10—20—30 kilometru garā skrējienā un no paša pieredzes var palīdzēt arī saviem pacientiem.

"Vēl pirms pieciem gadiem dzīvoju kā daudzi citi: man bija gan nedaudz liekā svara, gan citas problēmas. Un neslēpšu — tas traucēja dzīvot." Pēc atgriešanās mājās viņš iegādājies vingrošanas trenažieri un, kā pats smejas, aptuveni gadu vienatnē ar to mocījies, jo nodarbības trenažieru zālē neesot viņam, nepatīkot tādas publiskas darbošanās. Un tad Igors sāka skriet. Tolaik viņš vēl īpaši nepiedomāja par inventāru, vienkārši skrēja un pēc pāris mēnešiem saprata: tas sagādā prieku! Sapratis, ka vēlas ar skriešanu nodarboties nopietni, sāka meklēt informāciju, daudz lasīja un nolēma, ka tai lietai jāpieiet nopietnāk. Pirmais viņa pirkums bija piemēroti skriešanas apavi. "Kad sāku skriet, man kājās bija pavisam parastas sporta čības, bet radās problēmas ar ceļiem. Sāpēja tik stipri, ka gāju pie kolēģiem un meklējām vainas, līdz secinājām, ka man nav piemērotu skriešanas apavu." Kopš tā laika apavu izvēlei viņš velta nopietnu uzmanību un šopavasar, kopā ar sievu ceļojot ASV, piedzīvoja, kā pats saka, ļoti profesionālu pieeju sporta apavu pārdošanai Ņujorkā. Uz viņa jautājumu, ka gribētu nopirkt čības skriešanai, pārdevējs atbildējis, ka nevar tā vienkārši pārdot viņam čības — vispirms nopietni jāizvērtē viņa pēdas uzbūve un skriešanas maniere, un tikai pēc šīs diagnostikas liepājnieks tika pie jaunām skriešanas botām.

Tagad Igors dod padomu: apavi jāmaina ik pēc tūkstoš noskrietiem kilometriem. Otra lieta, ko Igors iegādājās un noteikti iesaka arī citiem, kas grib nopietni nodarboties ar skriešanu, ir pulsometrs, lai kontrolētu fizisko slodzi un organisma reakciju uz to.

"Daudziem šķiet, ka viņu fiziskā sagatavotība ir labāka nekā patiesībā," saka ārsts. Te viņš atkal dalās savā iesācēja pieredzē: pēc noskrietās distances sākumā juties saguris un nav sapratis — kāpēc tā?

"Atkal sāku meklēt informāciju un sapratu, ka esmu rīkojies tieši tāpat kā vairākums skrējēju-iesācēju, proti, pārvērtējis savas fiziskās spējas." Pārējā inventāra (skriešanas bikses, krekls, zeķes) ziņā Igors ir pielaidīgāks. "Tas ir sekundāri. Taču, regulāri nodarbojoties ar skriešanu, cilvēks gan iegūst informāciju, gan uzzina profesionālā apģērba priekšrocības un agrāk vai vēlāk izvēlas sev vajadzīgo." Igors ir rīta skrējējs un vislabprātāk ceļas jau pulksten piecos no rīta, lai dotos skrējienā. "Tas ir tāds kaifs! Noskrien distanci, izpeldies jūrā un tad mierīgi izdzer pāris tasītes līdzpaņemtās tējas," viņš saka. "Astoņos no rīta mundrs esmu darbā — un diena vēl ir tik gara." Protams, korekcijas skriešanas režīmā izdara gan gadalaiks (neskriesi taču ziemā pulksten sešos aklā tumsā!), gan darba pienākumi. "Tāpēc, ja neesmu ticis skriet no rīta, paņemu dažas brīvas stundas, piemēram, dienas vidū," viņš saka. "Noskrienu un varu turpināt darbu." Lai neiestātos rutīna, Igors maina maršrutu: skrien gan pa pludmali, gan lauku ceļiem, gan mežiem. Galvenais, lai būtu interesanti.

Kaut arī Igora skrējēja pieredze ir jau vairāk nekā četru gadu garumā, pagaidām viņš nav piedalījies nevienā organizētajā pusmaratonā vai maratonā, lai gan lieliski zina — tas būtu pa spēkam! "Man nevajag publiskumu, jo man skriešana ir tikai un vienīgi labsajūtai, tā ir mana meditācija, kad kājas kustas it kā pašas no sevis. Kad esmu nonācis galā, nesaprotu, kur palicis laiks."

HARALDS PLAUDIS: Vienatnē, tālu prom no cilvēkiem

Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas ķirurgs HARALDS PLAUDIS ar skriešanu nodarbojas jau sesto gadu. Kopš brīža, kad viņš kopā ar ģimeni no Rīgas pārcēlies uz Pierīgu. Dakteris uzskata, ka skriešana ir lielisks veids, kā nostiprināt sevi fiziski, pabūt vienatnē un atpūsties no pasaules, kas mūs nepārtraukti cenšas noķert.

"Jāteic, ka pēdējie pāris gadi skriešanas ziņā bijuši mazāk aktīvi, jo nācis klāt tik daudz pienākumu, ka laiks, ko varu veltīt tikai sev, sarucis līdz minimumam," atzīstas Haralds. "Tāpēc šobrīd vairāk esmu svētdienas skrējējs, taču ļoti ceru, ka vienā brīdī saņemšos un atkal skriešu katru dienu. Skriešana attīsta cilvēkā neatlaidību, izturību, mērķtiecību, palīdz racionāli plānot laiku. Straujajā ikdienas ritenī regulāri atrast brīvu stundu skriešanai — tas vien jau ir zināms sasniegums."

Dakteris Plaudis nav publisko maratonu piekritējs. "Vienreiz gan piedalījos "Nordea" Rīgas maratonā, noskrēju 21 kilometru. Vienkārši gribēju just, kā tas ir. Nekad nesaki nekad, bet vismaz šobrīd nespēju nosaukt nevienu iemeslu, kas varētu rosināt šāda veida pasākumos piedalīties vēlreiz. Sacenšos tikai un vienīgi ar sevi. Neesmu jutis īpašu aicinājumu mēroties spēkiem ar citiem." Tiem, kas pietiekušies kādā no maratoniem, bet kādā grūtību brīdī sāk šaubīties, kāpēc uz šo "parakstījušies", dakteris iesaka neatkāpties. "Nevienā dzīves jomā bez neatlaidības un zināmas sevis pārvarēšanas neko nesasniegsi! Tiesa, ja plāno piedalīties pusmaratonā vai maratonā, jārēķinās — lai komfortabli noskrietu, divos trīs mēnešos sagatavoties nav iespējams. Pusmaratonam jātrenējas vismaz pusgadu, piecas sešas reizes nedēļā skrienot dažādu garumu distances un trenējot visas muskuļu grupas." Haralds vislabprātāk skrien ārpus pilsētas, dabā, tālu prom no cilvēkiem un auto trokšņiem. "Ne mirkli nenosodu tos, kas sporto pilsētās, tas ir ļoti individuāli. Galvenais, lai cilvēkam skriešanā pavadītais laiks sagādātu gandarījumu. Manuprāt, sākt skriešanu nav par vēlu ne piecdesmit, ne sešdesmit gadu vecumā. Būtiskākais, kas jāievēro, — nedrīkst darīt sev pāri. Sākumā var brīdi paskriet, tad kādu laiku ātrā tempā pastaigāties, pabaudot dabu, tad atkal kādu gabaliņu paskriet.

Dakteris pats regulāri sācis skriet, kad jutis — brīžiem pēc lielākas slodzes pasāp mugura, locītavas kļūst stīvas, it kā dara to pašu, ko vienmēr, bet nogurst vairāk. "Uztvēru to kā signālu, ka lietas labā kaut kas jāsāk darīt. Sākumā viegli nebija. Pat ne tik daudz fiziski, cik psiholoģiski. Cilvēka ķermenim un prātam ļoti patīk rutīna. Tiklīdz raujamies no tās laukā, kaut kas dziļi mūsos pretojas: esmu noguris, laukā līst, varbūt labāk palasīt grāmatu. Skriešana ir viens no veidiem, kā nepadoties rutīnai un slinkumam. Skrienot regulāri, uz slodzes izturību nav jāgaida ilgi. Tā arī "saslimu" ar skriešanu." Dakterim ir pašam sava trasīte. Parasti viņš skrien apmēram četrdesmit minūtes piecus vai septiņus kilometrus. "Cilvēkiem, kas vēl tikai domā par skriešanu un nevēlas darīt sev pāri, vairāk par pieciem sešiem kilometriem vienā reizē neiesaku. Pirms diviem trim gadiem viedtālrunī biju ielādējis programmiņu, kas piedāvāja iespēju gan izpētīt maršrutu, gan fiksēt, cik ātri skriets. Toreiz mans vidējais skriešanas ātrums bija 12—14 km/h. Ne uz kādiem ātruma rekordiem nemērķēju. Vienā dienā skrēju lēnāk, citā ātrāk." Ziemas mēnešos Haralds ierasto trasi nomaina pret trenažieri.

Kur slēpjas skriešanas pievilcība? "Man tās ir pozitīvās emocijas pēc izkustēšanās un kaut pavisam īsa brīža vienatnē ar sevi. Līdz ar to vakara stundās nejūtos iztukšots, bet esmu priecīgs par laiku, ko varu pavadīt kopā ar ģimeni, bet no rīta arī pacienti daudz labprātāk tiekas ar ārstu, kas pats ir vesels, labi atpūties un priecīgs, nevis drūms, stīvs, neizgulējies, ar vakardienas kreņķiem plecos."

Pilnu raksta versiju lasiet 2014. gada Doctus maija numurā