Tur kaut kam ir jābūt! Zemledus makšķerēšanas burvība

Viņai makšķerēšana sirdī iekritusi jau kopš bērnības. Un tās noteikti nav tikai izvilktās zivis, no kurām dažreiz iznāk maltīte vien kaķim. Varbūt ziemas spelgonī prieks par mazo zivtiņu ir desmitreiz lielāks nekā vasarā par lielo?! Zemledus makšķerēšanai viņa izdomājusi pat savu paņēmienu, ko sauc par "zivju ķeršanu televizorā", - tā makšķerējam viņa gan nav redzējusi nevienu vīru. Tiem, kuri kaut reizi dzīvē grib izmēģināt zemledus makšķerēšanu, viņa iesaka to darīt tieši tagad - februārī un martā, kad no mākoņa izspraucas pirmie pavasarīgie saules stari. 

Šķiet, nebūts melots, apgalvojot, ka dakteru copmaņu ir teju tikpat daudz, cik dakteru slēpotāju. Kurš gan nezina par slavenajiem urologu copes mačiem: ar dienas scenāriju, sarūpētām balvām, interesantām atrakcijām, kolēģu mačošanos ar izvilktajām trofejām, fotografēšanos, zivju zupas vārīšanu, kam tiek veltīta vai puse dienas... Uzvar tas, kurš noķēris vislielāko zivi, - tā parasti pieķeroties visrūdītākajam makšķerniekam vai arī iesācējam, kam uzsmaida veiksme!

Tāpat zināms, ka jau daudzus gadus stabila tradīcija ir Ventspils dakteriem - viņi Darba svētkos (1. maijā), kad jau atļauts spiningot, allaž mūk pie ūdeņiem. Ja citkārt viņi makšķerē arī pa vienam, tad šajā dienā visi, kam nav jādežurē slimnīcā, jau ap sešiem rītā izbrauc uz Ventu. Dakteri smejas, ka lielāko lomu gadās izvilkt tam, kas spiningu aizņemas no kolēģa.

Lai arī dakterus copmaņus lielākoties pārstāv stiprais dzimums, makšķerēšana nav tikai vīriešu padarīšana. Tikko ezerus pārklāj ledus, arī Daugavpils reģionālās slimnīcas otorinolaringoloģe I. Šinkeviča brīvdienās no tālāka plaukta velk laukā savu makšķernieces piederumu kasti un piebiedrojas brālim Vitālijam ceļā uz kādu no tuvākajiem ezeriem, lai izvēdinātu galvu un pārnestu mājās arī lomu.

Copē galvenokārt tikai ziemā

I. Šinkeviča stāsta, ka aizraušanās ar makšķerēšanu sākusies jau skolas gados, kad viņas vecāki nelielā radu kompānijā devušies izbraukumos dabā un vienmēr līdzi ņēmuši arī makšķeres. Tad brīvā dabā tika gatavotas pusdienas, arī zivju zupa. Nekādi lielie makšķernieki vecāki neesot, taču viņai ar brāli šī lieta gan iekritusi sirdī.

Pēc skolas sekoja studiju gadi Latvijas Medicīnas akadēmijā, vēlāk Inna atgriezās dzimtajā pilsētā, izveidoja ģimeni un turpināja nodoties arī savam vaļaspriekam, kam laiku velta brīvdienās, taču galvenokārt ziemā.

Viņa neuzskata makšķerēšanu tikai par vīru cienīgu nodarbi. Pāris reižu Innai līdzi devies arī vīrs Vitālijs, taču viņam ar lomu neesot veicies, turklāt otrajā braucienā pamatīgi saaukstējies, ar ko savai makšķernieka "karjerai" pielicis punktu, taču sievas vaļaspriekam viņš neiebilst. Interesi par ziemas copi izrādot arī trīspadsmit gadu vecā meita Arīna, kas jau guvusi pirmo pieredzi, bet dvīņu puikas Rolands un Jurijs pagaidām izmēģinājuši tikai vasaras makšķerēšanas priekus.

I. Šinkeviča atzīst, ka neesot "slima" ar copēšanu, taču tas esot lielisks veids, kā atpūsties no ikdienas rūpēm, izvēdināt galvu, kaut ko mainīt dzīvē un saņemt pozitīvas emocijas. Viņai nepatīk sēdēt mājās, nemitīgi vajag kaut kur iet un kaut ko darīt. I. Šinkeviča teic, ka prot darīt gandrīz visu: adīt, gatavot ēst, ravēt dārzu, remontēt mājokli, pat braukt ar traktoru un slaukt govis. Vasarā ar ģimeni vienmēr ceļo, pat mantas no mašīnas neizkrauj, jo drīz vien atkal dodas izbraukumā. Daudz laika vasarā aizņem arī dārza darbi, tāpēc makšķerēšanai viņa no sirds ļaujas tieši ziemā.

Dāmas, nosauļoties var ne sliktāk kā vasarā!

Copēt I. Šinkeviča vienmēr dodas ar brāli Vitāliju. Tā kā viņam ir sava zemnieku saimniecība un allaž darba pilnas rokas, makšķerēt brauc pie pirmās izdevības, kad brālim ir brīvāks brītiņš. Jau astoņos no rīta jābūt uz ezera, citādi neesot vērts braukt. Labākais laiks zemledus makšķerēšanai, viņasprāt, esot februāris un marts, kad vairs nav ziemas spelgoņa un sāk sildīt pavasara saule. Daktere smejas, ka arī ziemā makšķerējot var nosauļoties ne sliktāk kā vasarā. Reiz copes laikā viņa esot pamatīgi iesauļojusi seju un kaklu, tāpēc māsīcas kāzām pat kleitu neesot varējusi piemeklēt.

I. Šinekviča var stundām sēdēt uz ledus, apcerēt dzīvi. Ja loms neķeras, piezvana brālim, apvaicājas, kā viņam iet. Abi pārsvarā makšķerē Silenes pusē, taču izmēģinājuši arī Krāslavas rajona ezerus. Brālis viņai ierādījis visus makšķernieku knifiņus. Vajagot tikai pāris reižu izmēģināt, lai saprastu, vai šī nodarbe ir piemērota, pārējais nāk ar laiku - saka I. Šinkeviča. Savu noslēpumu viņai neesot, ieklausās citu makšķernieku pieredzē, cenšas izmēģināt ko jaunu. Kad darbā kolēģi apspriež savus panākumus makšķerēšanā, arī I. Šinkeviča iesaistās sarunā. Viņa atzīstas, ka ne tikai vīri makšķernieku piederumu veikalā jūtas kā bērni pie rotaļlietu plaukta, arī viņa nespēj vienaldzīgi paiet garām makšķernieku piederumu veikalam. Pat ja tajā reizē neko nevajag, tomēr jāielūkojas. Šajā veikalā viņa iegādājas arī dāvanas brālim.

Nekāda īpaša makšķerēšanas aprīkojuma Innai nav. Bērnībā mazmeitai vectēvs uzdāvināja savu aitādas kažoku, lai būtu siltāk sēdēt uz ledus, taču kažoks ir ļoti smags - mērot tādā pusotru kilometru pa ezeru ziemā ir grūti, tāpēc viņa izvēlas vienkāršu, siltu apģērbu, gluži kā slēpošanai. Tik traki auksts jau nemaz nav. Vienmēr līdzi ir arī sviestmaizes un karsta tēja, kas palīdz brīžos, kad kļūst skumīgi. No aukstuma glābj arī ledus urbšana, kas ne tikai sasilda, bet liek fiziski padarboties - nākamajā dienā no šāda treniņa sāp rokas.

Pamēģiniet "ķert zivis televizorā"

Abi ar brāli parasti ieņem vietu katrs savā ezera malā. Kad I. Šinkevičai jāuzvelk uz āķa tārps, viņa zvana Vitālijam un sauc viņu talkā. Daktere pamāca, ka tārpi jātur siltumā, lai nenosaltu, tāpēc vislabākā vieta esot zem vējjakas krūšu kabatā. Viņa atceras kādu komisku gadījumu, kad nopirktos tārpus vakarā ielikusi ledusskapī, bet pa nakti tie izrāpojuši no trauka pa visiem plauktiem.

Visvairāk viņai patīk makšķerēt asarus, citreiz gadās arī raudas vai brekši. Pērn lielākais loms bijis 400 gramu smags asaris. Ne vienmēr gadās tikt pie laba loma, citreiz jāpaliek tukšām rokām, tad gan esot nedaudz skumji ap sirdi. Taču ne jau zivis esot galvenais, bet pats process. "Apkārt skaists mežs, spīd saule, sniegs to atstaro, martā jau čivina pirmie putni," aizrautīgi stāsta I. Šinkeviča.

Vēl viņai patīk "ķert zivis televizorā", kas esot pašas izdomāts paņēmiens. Pavasarī, kad no ledus nokusis sniegs, I. Šinkeviča piemeklē seklāku vietu, gulstas uz makšķerēšanas piederumu kastes un pietuvina seju ledum, caur kuru zivju kustību var vērot gluži kā akvārijā. Viņa gan neesot redzējusi nevienu vīru tā makšķerējam, taču tas esot ļoti interesanti.

Noķerto lomu I. Šinkeviča gatavo pati. Galvenais esot zivis uzreiz iztīrīt, citādi nākamajā dienā vairs nebūs laika. Īpašas receptes gan neesot, tāpēc ģimene bauda tradicionālu zivju zupu vai ceptas zivis.

I. Šinkeviča uzskata, ka galvenais makšķerniekam ir pacietība. Šī rakstura īpašība viņai svarīga arī profesionālajā jomā. Bailes no ledus viņai nav, taču viņa neesot ekstrēmiste. "Esmu prātīgs cilvēks. Ja zinu, ka ir bīstami, uz ledus nekāpšu, man taču ir ģimene. Nesaprotu cilvēkus, kas riskē ar dzīvību un iet uz plāna ledus," saka daktere.

Makšķerēšanu savā ziņā var salīdzināt ar krēslu uz trim kājām, kur neiztikt bez darbošanās, pieredzes un veiksmes. Katrs izmanto to kāju, kas spēcīgākā. Kādam tā ir darbošanās: meklējot asarus stāvošā ūdenī, var urbt un urbt, staigāt no āliņģa pie āliņģa, līdz uz ledus lēkā zivis. Var ļauties pieredzei un intuīcijai, jo makšķerēšana jau nav nekāda matemātika. Bet nereti dieviņš (it īpaši iesācējam) piepilina pilienu veiksmes, lai šis pasākums neliktos bezcerīgs - un, re, āķis lūpā!

Foto: I. Minova, no I. Šinkevičas personīgā arhīva