Dabiskā sieviešu un medicīnas saikne?
Dzimšu īpatsvaru medicīnā var skatīt no diviem aspektiem, proti, kā sieviešu īpatsvars ietekmē medicīnu un ko šis sadalījums atklāj par mūsu sabiedrību.
Rietumu sabiedrībā secināts, ka ārstēm, salīdzinot ar kolēģiem vīriešiem, ir tendence labāk strādāt vienlīdzīgā, demokrātiskā komandā un ka sievietes pavada vairāk laika, runājot ar pacientiem. Jāpiebilst gan, ka runāšanas ilgums ir kultūrrelatīvs, t.i., iespējams, ka ārstes, runājot ar pacientiem, pavada vairāk laika, bet tikai salīdzinot ar tās pašas sabiedrības ārstiem vīriešiem. Tā, piemēram, norvēģu biomedicīnas ārsti tipiski sarunājas ar pacientiem daudz īsāku laiku nekā indiešu ājurvēdas sistēmas ārsti. Gan darbs daudzdisciplīnu un egalitārā komandā, gan sarunām ar pacientiem veltītais laiks pozitīvi ietekmē vismaz dažu slimību ārstēšanu (piemēram, hronisko).
Tomēr būtiski arī tas, ka pacienti nereti labprātāk izvēlas ār-stēties pie sava dzimuma speciālista un izvairās no ārsta apmeklējuma tāpēc, ka nevar šādu dakteri atrast. Šis aspekts varētu būt ļoti nozīmīgs Latvijas un citu postsociālisma valstu kontekstā, kur paredzamā mūža ilgums vīriešiem ir krietni īsāks nekā sievietēm (Latvijā šī starpība ir aptuveni 11 gadu), turklāt zināms, ka vīrieši, jūtot diskomfortu, mēdz "ciesties" daudz ilgāk nekā sievietes. No vienas puses, šāda it kā vīrišķīga "saņemšanās" varētu būt skaidrojama ar Latvijā izplatītajiem dzimtes stereotipiem: vīrieši nedrīkst pievērst uzmanību sava ķermeņa problēmām, viņiem jāprot ciest sāpes. Tajā pašā laikā novērots, ka vīrieši Latvijā slimības gadījumus nereti pārdzīvo daudz smagāk, t.i., viņu ciešanu slieksnis nebūt nav augstāks kā sievietēm. Ja tas patiešām tā ir, tad vīriešu nevēlēšanās apmeklēt ārstu varētu būt saistīta ar to, ka ārsts, visticamāk, būs sieviete. Protams, var būt individuāli gadījumi un atšķirības, bet šādas tendences izpaužas statistikas rādītājos, nevis individuālās situācijās. Tāpēc tajās retajās reizēs, kad Latvijas rīcībpolitikā uzmanība tiek pievērsta vīriešu paredzamā mūža ilguma problēmai, būtu jāizskata ne tikai jautājums par to, kā atradināt vīriešus no sēdoša dzīvesveida, alkohola, cigarešu un trekna ēdiena patēriņa, bet arī par to, kā palielināt ģimenes ārstu vīriešu skaitu.
Tas, ka Latvijā ārstu vidū vairāk ir sieviešu, nenoliedzami ir padomju ideoloģijas sekas. Latvijā un citās Baltijas valstīs sievietes medicīnā masveidā sāka ienākt pēc Otrā pasaules kara. Paralēli sieviešu ienākšanai medicīnā notika vēl divas savstarpēji saistītas parādības: samazinājās ārstu atalgojums un kritās šīs profesijas vispārējais prestižs. Lai gan oficiālās ideoloģijas līmenī padomju sistēma aktīvi veicināja dzimšu līdztiesību, tomēr praksē šī līdztiesība izpaudās sieviešu slēptā diskriminācijā un divkāršā nodarbināšanā. Proti, no sievietēm tika sagaidīts ne tikai tas, ka viņas veidos veiksmīgu karjeru, bet cītīgi strādās arī mājās, audzinot bērnus un uzturot kārtībā ģimenes mājsaimniecību. Toties vīrieša tēls tika saistīts ar ideju par vadītāju un domātāju. Populārzinātniskie raksti turpināja uzsvērt sieviešu reproduktīvo lomu un sievišķības nozīmi. Tādā veidā pretēji publiski dzirdamajiem uzsaukumiem apslēptā veidā plauka dzimumu stereotipi, kas sievietes saistīja ar jomām, kuras bija mazāk būtiskas padomju dzīvē. Paradoksālā kārtā viena no tām bija medicīna.
Šajos uzskatos, kas arī mūsdienu Latvijā turpina būt visai izplatīti, sievietes tiek asociētas ar dažādām dabiskām, ķermeniskām lietām. Viņas kļūst par ķermeņa speciālistēm gan mājās, gan ārpus tās.
Uzskats, ka sieviešu dzīvē "dabai" ir daudz lielāka nozīme nekā vīriešu dzīvē, nav raksturīgs tikai pēcpadomju telpai. Par šādu sadalījumu pirms aptuveni 40 gadiem rakstīja antropoloģe Šerija Ortnere. Savā nu jau klasiskajā rakstā "Vai sievietes pret vīriešiem ir tāpat kā daba pret kultūru?" Ortnere norāda, ka visā pasaulē novērojami uzskati par sieviešu un ar viņām saistīto jomu mazsvarīgumu. Ortnere uzsver, ka šajos uzskatos nav nekā pašsaprotama, jo realitātē nav robežas starp dabu un kultūru, tās ir vien cilvēku domāšanas kategorijas. Tāpēc arī skaidrojumam jābūt saistītam ar cilvēku uzskatiem. Salīdzinot dažādas sabiedrības, Ortnere pierāda, ka visos aplūkotajos gadījumos jomas, ar ko nodarbojas sievietes, t.i., bērnu dzemdēšana un barošana, mazu bērnu (bet ne lielu bērnu) audzināšana, tiek uzskatītas par tādām, kas tuvākas dabai. Savukārt daba jebkurā sabiedrībā ir kas tāds, kas labākajā gadījumā jāpakļauj, bet sliktākajā - pret ko ir jācīnās. Šādu uzskatu dēļ visā pasaulē, kā raksta Ortnere, sievietes ir pakļautas vīriešiem. Vēlāk gan šis raksts rūpīgi tika kritizēts, pierādot, ka jau pats šķīrums "daba : kultūra" nav universāls, kur nu vēl sieviešu un vīriešu saistīšana ar dabu vai kultūru. Tomēr raksts labi ilustrē dzimtes stereotipus Rietumu kultūrā.
Sieviešu "ķermeniskuma" un "dabiskuma" uzsvēršanu Rietumu industriālajās sabiedrībās iztirzā arī antropoloģe Emīlija Mārtina grāmatā "Sieviete ķermenī". Mārtina raksta, kā sieviešu atšķirības un ķermeniskās īpatnības laika gaitā ideoloģiski nostiprinātas, it īpaši medicīnas kontekstā, medikalizējot dažādus parastus procesus (piemēram dzemdības) un pārņemot kontroli pār tiem, tādā veidā reducējot sievietes par "bēbīšu ražošanas mašīnām".
Runājot un domājot par sievietēm, tiek uzsvēta "dabīgā" (bet īstenībā kultūrā uzkonstruētā) saikne starp sievietēm un viņu vai arī citu cilvēku ķermeni - tā uzsver abas pieminētās antropoloģes. Saskaņā ar šiem stereotipiem sievietes, no vienas puses, ir "dabīgi" saistītas ar dažādu fizioloģisku procesu pārvaldīšanu un pārzināšanu. Tāpēc interese par medicīnu viņām ir ja ne iedzimta, tad ļoti lielā mērā dabiski veicināta. Dažādas ķermeniskas procedūras veicinošā popkultūra arī nemitīgi stiprina uzskatus par sievietes saikni ar lietām, kas saistītas ar pašas un citu cilvēku ķermeni vai fizioloģiskajiem procesiem. Šādi stereotipi veicina pārliecību, ka medicīna ir īpaši piemērota sievietēm.
Pilnu raksta versiju lasiet Doctus 2013. gada oktobra numurā
Foto: Inese Austruma