Pacientiem ar gastroezofageālā atviļņa slimību (GERS) augstāks trauksmes līmenis bija statistiski nozīmīgi saistīts ar sliktāku atbildes reakciju uz protonu sūkņa inhibitoru (PSI) terapiju, un visizteiktākā šī ietekme bija pacientiem bez objektīviem atviļņa pierādījumiem pēc Lyon Consensus 2.0 kritērijiem.
Normans Ruperts Barets (1903—1979) bija viens no spilgtākajiem 20. gadsimta britu ķirurģiem un viens no torakālās ķirurģijas attīstības pamatlicējiem Apvienotajā Karalistē (1. attēls). Paradoksāli, ka viņa vārds pasaulē visvairāk pazīstams saistībā ar Bareta barības vadu — stāvokli, kura patoģenēzi viņš sākotnēji interpretēja kļūdaini. Barets uzskatīja, ka cilindriskais epitēlijs barības vadā saistīts ar anatomiskām izmaiņām un “saīsinātu” barības vadu, nevis ar metaplāziju hroniska gastroezofageālā refluksa rezultātā. Vēlāk citi pētnieki precīzāk formulēja slimības mehānismu, tomēr eponīms saglabājās.
Ārsta sadarbībā ar pacientu bieži vien aisberga neredzamajā daļā paliek farmaceitu un farmaceitu asistentu loma aptiekās. Viņi ir tie speciālisti, kas redz ārstu izrakstītās receptes, skaidro zāļu lietošanas noteikumus, sniedz padomus bezrecepšu medikamentu un uztura bagātinātāju lietošanā. Tas bieži vien ir nenovērtēts darbs pacienta veselības un drošības jautājumos. Ja farmaceitam ir nepieciešamība vai vēlme uzdot kādu precizējošu jautājumu ārstam, tas ne vienmēr ir iespējams. Ar šīs rubrikas palīdzību celsim tiltu starp farmaceitu un ārstu.
Kuņģa vēzis ir piektā biežākā ļaundabīgā slimība pasaulē, histoloģiski dominējot adenokarcinomai (> 95 %). Ilgtermiņa protonu sūkņu inhibitoru (PSI) lietošana postulēta kā kuņģa vēža riska faktors jau kopš 1980.gada. Un kaut arī pēdējie veiktie sistemātiskie pārskati šo asociāciju apstiprina, izmantotā literatūra kritizēta daudzu metodoloģisko ierobežojumu dēļ, tāpēc PSI un kuņģa adenokarcinomas savstarpējo saistību var uzskatīt par neskaidru. Lai palīdzētu izgaismot neskaidrības, veikts populācijas gadījumu kontroles pētījums, izmantojot prospektīvi ievāktus datus no dažādiem vietējiem reģistriem piecās Ziemeļvalstīs.
Grūtniecības laikā bieži tiek rekomendēti dažādi kuņģa skābi nomācoši līdzekļi (H2 receptoru antagonisti un protonu sūkņu inhibitori), taču līdz šim nav pētīts, vai to lietošana prenatālā periodā var negatīvi ietekmēt bērnu un būt veicinātājfaktors neiropsihiatrisku slimību attīstībai.
Gastroezofageālais atvilnis (GEA) jeb kuņģa satura nokļūšana barības vadā ar vai bez regurgitācijas un vemšanas ir plaši sastopams zīdaiņu populācijā. Pirmajā dzīves mēnesī vismaz vienu reizi dienā atvilnis skar 72 % jaundzimušo, bet sešu mēnešu vecumā — 56 % zīdaiņu. Atviļņa biežums pēc gada vecuma samazinās, tomēr tā izplatība atkal pieaug pusaudžu vecumā. [13; 24]
Ir publicēti ziņojumi par vairākiem medikamentiem, t.sk. nesteroīdiem pretiekaisuma līdzekļiem (NSPL), protonu sūkņu inhibitoriem (PSI), selektīviem serotonīna atpakaļsaistes inhibitoriem (SSAI), statīniem un antihipertensīviem medikamentiem, kuri var veicināt mikroskopiska kolīta attīstību. Pētnieki pierādījuši, ka lielākā daļa no šiem medikamentiem tomēr šādu risku neveicina.
Līdz šim trūka pierādījumu, vai protonu sūkņa inhibitori ir labvēlīgi vai kaitīgi stresa čūlu profilaksei kritiski slimiem pacientiem, kuriem tiek veikta mākslīgā plaušu ventilācija.
Protonu sūkņa inhibitori (PSI), ko izmanto skābes refluksa kontrolei, ir saistīti ar palielinātu migrēnas un citu smagu galvassāpju risku, liecina jauna pētījuma rezultāti.
Gastroezofageālā refluksa slimības (GERS) sastopamības rādītāji pasaulē ir 8—33 %. Katram desmitajam pieaugušajam rietumvalstu iedzīvotājam GERS simptomi izpaužas ik nedēļu. Pacientiem, kuriem ir smagas pakāpes GERS, attīstās tādas komplikācijas kā ezofagīts, peptiska striktūra, Bareta barības vads.
PSI plaši tiek izmantoti gastroezofageālā refluksa ārstēšanā gan pieaugušajiem, gan bērniem. Tendences valstīs ar augstu ienākumu līmeni rāda, ka bērniem pirms divu gadu vecuma terapija ar PSI dažādu iemeslu dēļ tiek parakstīta bieži: piemēram, Francijā 2019. gadā PSI bija jālieto 6,1 % bērnu līdz divu gadu vecumam, pirmajā dzīves gadā PSI lietojuši 5,2 % bērnu Jaunzēlandē, bet PSI ordinēšanas tendence bērniem līdz gada vecumam Zviedrijā, Norvēģijā un Dānijā pēdējos 20 gados pieaugusi pat pieckārtīgi.
Jauns pētījums sniedz pierādījumus par protonu sūkņu inhibitoru (PSI) un histamīna–2 receptoru antagonistu (H2RA) ilgtermiņa lietošanas drošumu gados vecākiem pieaugušajiem, nekonstatējot palielinātu demences vai kognitīvo izmaiņu risku.
Žults reflukss (duodenogastroezofageālais reflukss, duodenogastrālais reflukss) ir stāvoklis, kas rodas, kad žults un/vai cits saturs, piemēram, bikarbonāti un aizkuņģa dziedzera enzīmi, plūst uz augšu no divpadsmitpirkstu zarnas kuņģī un barības vadā. [20] Savukārt skābes reflukss (gastroezofageālā refluksslimība) ir rezultāts kombinācijai, kas rodas paaugstināta skāba kuņģa satura dēļ refluksa barības vadā un pasliktināta refluksa klīrensa dēļ no barības vada. [5; 25] Par atšķirīgo un kopīgo — šajā rakstā.
Viens no biežākajiem iemesliem nosūtīšanai uz augšējo endoskopiju ambulatorajā praksē ir gastroezofageālā refluksa slimība (GERS). GERS diagnoze reizēm var būt sarežģīta. Slimību raksturo kuņģa satura nonākšana barības vadā, kas rezultējas ar raksturīgajiem simptomiem un ilgākā laika posmā var radīt komplikācijas.
Labdabīgs paroksismāls pozicionāls vertigo (LPPV) ir viena no visbiežāk sastopamajām vestibulārā aparāta slimībām. Jāpiebilst, ka bieži vien līdz brīdim, kamēr pacients ir nonācis pie speciālista, simptomi ir izzuduši, un rodas grūtības diagnozi patiešām apstiprināt — tas rada izaicinājumus gan klīnicistam, gan pacientam. Izpētīts, ka viena gada laikā LPPV atkārtojas 34 % pacientu. [5]
Koronāri notikumi neskatoties uz statīnu terapiju norāda uz reziduāliem riska mehānismiem ārpus zema blīvuma holesterīna (ZBLH), un lielu lomu šajā mehānismā spēlē lipoproteīns (a). Izteikta hipotēze, ka statīnu terapija var būt saistīta ar plazmas Lp(a) līmeni, tomēr klīniskais nozīmīgums šai atradnei nav skaidrs. Šajā pētījumā, kuru prezentēja Eiropas Kardiologu asociācijas 2026.gada kongresā augusta nogalē Minhenē, veikta Lp(a) līmeņa saistības analīze ar statīnu terapiju līdz pacienta hospitalizācijai akūta koronāra sindroma dēļ (AKS).
Ātriju fibrilācija (ĀF) ir viena no visbiežāk sastopamajām sirds ritma traucējumu formām, kas būtiski ietekmē veselības aprūpes sistēmu gan primārās, gan sekundārās aprūpes līmenī. Ātriju fibrilācija ir biežākā persistējošā sirds aritmija pasaulē. Saskaņā ar 2024. gada EKB vadlīnijām 2019. gadā pasaulē bija aptuveni 59,7 miljoni cilvēku ar ĀF. Vispārējā populācijā tās prevalence ir aptuveni 2—4 %, bet personām pēc 65 gadu vecuma tā pieaug līdz 5—10 % un pēc 80 gadu vecuma var pārsniegt 10 %.
Primāra hiperparatireoze (PHPT) klīniskajā praksē ir bieži sastopama un ir atbildīga par skeleta un nieru bojājuma attīstību, Kaut arī paratireoīdektomija var novērst šo komplikāciju attīstību, daudzu pacientu pārvaldība tiek vadīta novērojot. Šā pētījuma mērķis bija izvērtēt PHTP radītu orgānu bojājumu biežumu un attīstības laiku.
Ātriju fibrilācija ir bieži sastopama kardiovaskulāra slimība pieaugušajiem un to uzskata par daļu no klīniskā geriatriskā sindroma modeļa. Kustību traucējumi saistīti ar zemāku dzīves kvalitāti, augstākām veselības aprūpes izmaksām un lielāku risku ar veselību saistītiem iznākumiem. Līdz šim dati par kustību ierobežojumiem un to ietekmi uz ātriju fibrilācijas (ĀF) pacientu ir bijuši nepietiekami. 2026.gada Eiropas Kardiologu asociācijas kongresā prezentēta informācija par liela apjoma pētījumu 250 medicīnas centros 27 Eiropas valstīs no 2013.-2016.gadam.
