Hiperglikēmija pēc definīcijas ir glikozes līmeņa paaugstināšanās plazmā tukšā dūšā ≥ 6,1 mmol/l. Visbiežākie hiperglikēmijas iemesli pieaugušajiem ir 2. tipa cukura diabēts, glikozes tolerances traucējumi jeb prediabēts un tukšas dūšas hiperglikēmija. Šajā rakstā tiks apskatīti cukura diabēta diagnostiskie kritēriji, riska faktori un taktika, kā arī preventīvie pasākumi (piem., skrīnings). [1; 15]
2. tipa cukura diabēts ilgstoši tika uzskatīts par slimību, kas piemeklē tikai gados vecākus cilvēkus. Līdz pat 1980. gadiem par bērnu diabētu tika uzskatīts tikai un vienīgi 1. tipa jeb autoimūns, insulīna atkarīgs cukura diabēts. [1]
Metformīna izrakstīšana nebija saistīta ne ar ar vecumu saistītas makulas deģenerācijas (VMD) attīstību pētījuma dalībniekiem bez šī stāvokļa, ne ar progresēšanu uz slimības smagākām formām, pat līdz 10 gadu novērošanas periodā.
Sievietēm ar policistisko olnīcu sindromu (PCOS), turpinot lietot metformīnu pirmajā grūtniecības trimestrī (nevis pārtraucot to pēc pozitīva grūtniecības testa), var samazināties spontānā aborta risks un uzlaboties grūtniecības iznākumi.
Metformīns ir visvairāk izrakstītais pretdiabēta medikaments pasaulē. To izmanto jau sešas desmitgades, un tas joprojām saglabā savu vietu kā pirmā izvēle jaunatklāta 2. tipa cukura diabēta (CD) gadījumā. To var izmantot monoterapijā vai kopā ar tādām zāļvielām kā sulfonylurea, DPP4 inhibitori, SGLT2 inhibitori vai insulīns, tādējādi uzlabojot terapeitisko efektivitāti. Neseni pētījumi uzrādījuši ieguvumus policistisko olnīcu sindroma, gestācijas diabēta, kognitīvo un imunoloģisko slimību pārvaldībā, bet pētījumi jāturpina, lai apstiprinātu plašākus ieguvumus no metformīna lietošanas.
Raksta mērķis ir aplūkot dažas jaunākās terapijas kombinācijas pacientiem ar 2. tipa cukura diabētu. 2021. gadā veiktā apkopojumā ziņots gan tas, ka ~ 10,5 % pieaugušo vecumā no 20 līdz 75 gadiem slimo ar 2. tipa cukura diabētu, gan tas, ka gandrīz puse nezina — viņi dzīvo ar šādu slimību (latenta gaita). Tiek prognozēts, ka līdz 2045. gadam ar cukura diabētu slimos viens no astoņiem pieaugušajiem.
Cilvēkiem, kuri lieto metformīnu ir par 5 % zemākas izredzes, ka attīstīsies ar vecumu saistīta makulas deģenerācija, salīdzinot ar tiem, kuri nelieto metformīnu.
Šobrīd grūtniecēm ar zināmu 2.tipa cukura diabētu vai gestācijas diabētu tiek rekomendēts insulīns glikēmijas kontrolei. Tiek spriests, vai metformīna pievienošana insulīnam varētu uzlabot neonatālos iznākumus šo grūtniecību gadījumā.
Ir pagājuši tikai divi gadi kopš iepriekšējo KDIGO (Kidney Disease: Improving Global Outcomes) vadlīniju atjauninājuma hroniskas nieru slimības un cukura diabēta pārvaldībā. Tas norāda, cik ātri šajā nozarē notiek pārmaiņas, virzās pētījumi un mainās rekomendācijas. Šajā rakstā — par būtiskākajām rekomendācijām atjaunotajās vadlīnijās. [1]
Metformīns ir pirmās izvēles zāles cukura diabēta ārstēšanai, taču ar to arī visai bieži neizdodas sasniegt izvirzītos mērķus un kontrolēt glikozes līmeni.
Ar vecumu saistīta makulas deģenerācija (VMD) ir viens no vadošajiem akluma iemesliem pasaulē, kam agrīnās slimības stadijās nav pieejama ārstēšana. Retrospektīvi pētījumi uzrādījuši saistību starp metformīnu un samazinātu VMD attīstības risku.
Jaunākie pētījumi norāda, ka metformīnam piemīt aizsargājošs efekts atvērta kakta glaukomas (AKG) un ar vecumu saistītas mākulas deģenerācijas (VSMD) gadījumā. Tomēr iztrūkst padziļinātu pētījumu par šo tēmu, kā arī saistība nav izvērtēta liela apmēram perspektīvas kohortas pētījumos.
Līdz šim metformīna un statīnu ietekme uz vispārējo dzīvildzi pacientiem ar kastrācijas rezistentu prostatas vēzi nav līdz galam noteikta. Tāpēc, lai rastu pierādījumus metformīna un statīnu pievienošanai terapijā šai pacientu grupai, kas saņem abiraterona acetātu un prednizolonu (AAP), tika veikta sekundāra datu analīze iepriekš veiktiem pētījumiem.
Pēdējos gados pār ģimenes ārsta praksi vēlusies vesela problēmu gūzma, bet tāpēc nekur nav pazuduši diabēta pacienti, proti, pacientu grupa, kuru aprūpe ir ļoti kompleksa un dārga un kuriem vajadzīgi ilgtspējīgi un motivējoši risinājumi, jo skaidri zināms — tiklīdz groži palaisti vaļīgāk, gaidāma pasliktināšanās.
RAKUS Neiroloģijas un neiroķirurģijas klīnikas neiroķirurgs eksperts, Latvijas Neiroķirurgu asociācijas vadītājs, asociētais profesors KASPARS AUSLANDS ir ne vien lielisks ārsts un pasniedzējs, bet arī ieguvis augstskolas diplomu biznesa vadībā un ārsta karjeras sākumā gandrīz izvēlējies citu dzīves ceļu. Taču drīz vien sapratis, ka medicīna ir viņa īstais aicinājums. Nu jau 25 gadus dakteris Kaspars Auslands ir veltījis neiroķirurģijai.
Antibiotiku lietošana, lai gan rezultāti ir neskaidri, ir saistīta ar celiakijas slimības risku, tomēr šī saistība var atspoguļot gan veselības aprūpes pakalpojumu pieejamību, gan ne diagnosticētas celiakijas ārstēšanu. Pētnieki izvērtēja iepriekšēju antibiotiku lietošanu indivīdiem ar biopsijā apstiprinātu celiakijas slimību, salīdzinot ar atbilstīgām vispārējās populācijas kontroles grupām un ar viņu brāļiem un māsām. Tika veikta arī salīdzinoša analīze ar indivīdiem, kuriem histoloģiski novērojama normāla zarnu gļotāda.
Gados vecākiem pacientiem aizcietējumi rada izteiktu dzīves kvalitātes pasliktināšanos un negatīvi ietekmē psihisko veselību. Pētījumos konstatēts, ka pacientiem ar aizcietējumiem ir sliktāki fizisko funkciju, psihiskās veselības, vispārējā veselības stāvokļa uztveres un ķermeņa sāpju rādījumi, salīdzinot ar respondentiem bez aizcietējumiem. [1] Šī ir raksta otrā daļa, kur detalizēti apskatītas aizcietējumu ārstēšanas iespējas. Pirmo daļu lasiet Doctus maija numurā.
Pēdējos pāris gados arvien biežāk tiek publicēti pētījumi, kas pierāda nepietiekama un nekvalitatīva miega negatīvo ietekmi dažādu neiroloģisko slimību procesos, demonstrējot miega un neiroloģisko slimību divvirzienu saistību. Lai panāktu iespējami labāku šo pacientu aprūpi, neirologam ir būtiski izvaicāt pacientus arī par viņu miegu. Šī ir raksta otrā daļa (pirmā Doctus 2026. gada maija numurā), kur uzskaitīti biežāk sastopamie miega traucējumi dažu neiroloģisku slimību gadījumos īsā aprakstošā veidā.
Dupilumabs 300 mg, cendakimabs 360 mg un budezonīda perorāla suspensija 2 mg uzrādīja mērenu līdz augstu efektivitātes līmeni disfāgijas mazināšanā pusaudžiem un pieaugušajiem ar eozinofilo ezofagītu (EoE). Lielākā daļa pētīto terapiju, izņemot etrasimodu, nodrošināja histoloģisku remisiju.
