Bieži primārajā aprūpē konsultējam pacientus, kam ir dažādi sirds ritma traucējumi — gan akūti, gan hroniski. Aprēķināts, ka risks dzīves laikā attīstīties priekškambaru mirdzēšanai mainījies: “vienam no pieciem” audzis līdz “vienam no trim”, un tas nozīmē ievērojamu slogu veselības aprūpes sistēmai jau tuvā nākotnē. Šajā numurā Dr. Jānis Pudulis, kardiologs ar plašu klīnisko pieredzi ritma traucējumu pacientu aprūpē, sniedz padomu kolēģiem sirds un ģimenes ārstiem.
Tiešās darbības orālie antikoagulanti (TOAK) – apiksabāns, rivaroksabāns, edoksabāns un dabigatrāns, ir plaši lietoti medikamenti, lai ārstētu pacientus ar priekškambaru mirdzēšanu un venozo trombemboliju. Ir svarīgi pārvaldīt TOAK lietošanu pacientiem, kuriem tiek veikta ķirurģiska vai neķirurģiska procedūra, lai samazinātu asiņošanas un trombembolijas risku.
Pacienti ar priekškambaru mirdzēšanu (PM) var piedzīvot išēmisku insultu neskatoties uz antikoagulantu terapiju. Šajā pētījumā skaidrots, vai perorālu antikoagulantu pārtraukšana PM pacientam saistīta ar paaugstinātu rekurenta išēmiska insulta risku.
Diltiazems tiek bieži parakstīts kambaru frekvences kontrolei pacientiem ar priekškambaru mirdzēšanu (PM). Tajā pašā laikā zināms, ka medikaments nomāc apiksabāna un rivaroksabāna izvadīšanu, potenciāli radot pastiprinātas koagulācijas riskus pacientam. Lai salīdzinātu nopietnas asiņošanas riskus jauniem apiksabāna vai rivaroksabāna lietotājiem, kas saņem vai nu diltiazemu vai metoprololu PM terapijā, tika veikts retrospektīvs kohortas pētījums.
Intracerebrāla hemorāģija (ICH) ir nāvējošākais no insulta veidiem un mirstības rādītāji ir īpaši augsti starp ICH, kas saistīti ar antikoagulantu lietošanu. Līdz šim nav pētīts, vai pastāv konkrēta laika loga atkarīgs ārstēšanas efekts “no durvīm līdz ārstēšanai” (door–to–treatment, DTT) klīniskajā praksē.
Pēdējās desmitgadēs antikoagulācijas iespējas nozīmīgi paplašinājušās, paverot vārtus tiešo perorālo antikoagulantu (TOAK) ērai trombembolisku notikumu profilaksē un ārstēšanā. Lai šos medikamentus ikdienas praksē lietotu atbildīgi, nepieciešamas zināšanas par to individuālajiem raksturlielumiem, riskiem un ieguvumiem.
Priekškambaru mirdzēšana (PM) ir visbiežāk sastopamā aritmija pasaulē ar skaidri zināmu insulta risku. Mazāk atpazīta ir PM saikne ar kognitīvu disfunkciju un/vai demenci. Kaut arī pastāv pārklāšanās starp PM un kognitīvu traucējumu riska faktoriem, pierādīts, ka PM neatkarīgi paredz incidentas demences attīstību.
Pētījuma autori ziņo, ka līdz šim nav skaidrots, kāda taktika pacientiem ar ātriju fibrilāciju pēc išēmiska insulta piemērojama no klīniskās efektivitātes viedokļa – agrīna vai vēlīna.
Pasaulē ātriju fibrilācija ir visbiežākā aritmija pieaugušo vecumā, tomēr, lai gan pētījumu klāsts ir plašs, tā vēl aizvien paliek neatklāta. Vairāk neskaidru jautājumu ir tieši par pacientiem netipiskā vecumā: jauniem pieaugušajiem līdz 45 gadu vecumam, pusaudžiem un bērniem. Epidemioloģiskajos pētījumos ātriju fibrilācijas sastopamības biežums pacientiem, kas jaunāki par 40 gadiem, ir < 0,1 %, biežāk vīriešiem.
Kā ārsts runā ar pacientu, ja ātriju fibrilācijas gadījumā ir jāsāk terapija ar antikoagulantu? Kā (un vai) ārsts lēmuma pieņemšanā iesaista pacientu? Mūsdienās izvēle svārstās divos virzienos: varfarīns vai tiešie orālie antikoagulanti (TOAK).
Ilgtermiņa antikoagulantu lietošana nepieciešama, lai novērstu insulta risku pacientiem ar priekškambaru mirdzēšanu (PM). Kā viena no pētījumu aktualitātēm ir antikoagulantu lietošanas drošums un efektivitāte ļoti vecu pacientu (80 gadi un vairāk) grupā.
Priekškambaru mirdzēšana (PM) ir visbiežākā aritmija pieaugušajiem. Tās pašreizējā izplatība ir 2—4 % un nākotnē tikai palielināsies. PM pieckārt palielina risku insulta attīstībai.
Varfarīns un tiešas darbības orālie antikoagulanti indicēti trombembolisku notikumu ārstēšanai un profilaksei, taču pastāv arī nopietni asiņošanas riski. Šā pētījuma mērķis bija noskaidrot asociāciju starp neārstētu, sadzīvē iegūtu elpceļu infekciju un asiņošanas biežumu antikoagulantu lietotāju vidū.
Ņemot vērā, ka priekškambaru mirdzēšanas pacients kļūst arvien jaunāks, arī antikoagulantu patēriņš pacientu vidū aug. Lai no šīs medikamentu grupas izgūtu labāko iespējamo klīnisko efektu, svarīga ir to atbilstīga ordinēšana un pacienta izglītošana.
Sieviešu dzimums ir saistīts ar līdz pat 44 % paaugstinātām izredzēm attīstīties hroniskam rinosinusītam bez deguna polipiem (CRSsNP), bet ar 37 % samazinātām izredzēm attīstīties hroniskam rinosinusītam ar deguna polipiem (CRSwNP), kā arī ar zemākiem 2. tipa iekaisuma marķieru līmeņiem.
Kolonoskopija ir nozīmīga izmeklēšanas metode, lai mazinātu kolorektālā vēža incidenci un mirstību. Lai izmeklējums tiktu veikts veiksmīgi, jāievēro vairāki nosacījumi: veiksmīga zarnu tīrīšanas līdzekļa izvēle, diētas rekomendācijas, izglītojošs darbs ar pacientu.
Bronhektāžu pārvaldības vadlīnijās nav vienotības par mukolītisko līdzekļu efektivitāti, tāpēc to lietošanas paradumi ir ļoti atšķirīgi visā pasaulē. Apvienotajā Karalistē atvērta tipa nejaušinātā pētījumā tika iekļauti pacienti ar ne-cistiskās fibrozes bronhektāzēm ar biežiem paasinājumiem izteiktu krēpu produkciju, lai noskaidrotu drošuma un efektivitātes rādītājus hipertoniska sāls šķīduma un karbocisteīna gadījumā.
Bieži primārajā aprūpē konsultējam pacientus, kam ir dažādi sirds ritma traucējumi — gan akūti, gan hroniski. Aprēķināts, ka risks dzīves laikā attīstīties priekškambaru mirdzēšanai mainījies: “vienam no pieciem” audzis līdz “vienam no trim”, un tas nozīmē ievērojamu slogu veselības aprūpes sistēmai jau tuvā nākotnē. Šajā numurā Dr. Jānis Pudulis, kardiologs ar plašu klīnisko pieredzi ritma traucējumu pacientu aprūpē, sniedz padomu kolēģiem sirds un ģimenes ārstiem.
Kad uzrunājam intervijai, kardioloģe MARINA KOVAĻOVA saka “paldies” un nedaudz samulst par novērtējumu. Daktere novērtējumu tiešām pelnījusi; savulaik vadījusi Jelgavas pilsētas slimnīcā Iekšķīgo slimību nodaļu un bijusi arī Jelgavas poliklīnikas galvenā ārste, taču šajā samulsumā atklājas dakteres Kovaļovas personības sirsnīgā šķautne — lielākais dzīves sasniegums ir nevis amati, bet cilvēciskās attiecības.
