Cilvēkiem ar demenci var būt grūtības izteikties par sāpju stiprumu un šie cilvēki bieži cieš no neārstētām sāpēm. Pretsāpju līdzekļu lietošana pacientiem ar demenci ievērojami ir pieaugusi pēdējā desmitgadē, īpaši opioīdu lietošana.
Pētījumā ar gandrīz 2500 pacientiem, kuri lietoja augstas opoīdu devas vismaz 6 mēnešus, pierādīja, ka opioīdu devas samazināšana nepazemina pacientu apmierinātības rādītājus.
Pētījumā atklāja, ka tie, kuri, sākoties muguras lejasdaļas sāpēm, apmeklēja fizikālo terapeitu, vēlāk par 89 % retāk lietoja opioīdus sāpju mazināšanai, par 28 % retāk viņiem tika veikti nopietni radioloģiskie izmeklējumi un par 15 % retāk tika apmeklētas slimnīcu neatliekamās palīdzības nodaļas.
Opioīdi lietošana, īpaši ilgstošas iedarbības vai augstās devās, var paaugstināt nopietnu infekciju risku, tai skaitā, invazīvas pneimonijas, meningīta un bakterēmijas, secināts pētījumā, kura rezultāti publicēti žurnālā the Annals of Internal Medicine.
Migrēna ir saistīta ar paaugstinātu kardiovaskulāro slimību risku, tai skaitā, infarktu, insultu, trombiem un izmainītu sirds ritmu, secināts pētījumā, kura rezultāti publicēti žurnālā The BMJ.
Jaunā pētījumā ar pelēm un žurkām zinātnieki izpētījuši, ka ibuprofēna arginātu var lietot lielākās devās bez kardiovaskulāro blakņu riska paaugstināšanās, kas ir būtiska problēma šobrīd pieejamo bezrecepšu pretsāpju produktu lietošanas gadījumā.
Gados veciem cilvēkiem bieži novēro izplatītas sāpes, kurām nav skaidra etioloģija. Pētījumā mēģināja noskaidrot faktorus, kas paaugstina šādu sāpju attīstību pieaugušajiem pēc 50 gadu vecuma.
Arbūza sulas lietošanai, ko līdz šim bija iecienījuši sportisti, tagad ir arī zinātniskais pamatojums, ka tā palīdz mazināt muskuļu sāpes pēc fiziskām aktivitātēm. Šis efekts tiek skaidrots ar to, ka arbūza sulā ir aminoskābe L-citrulīns.
Nesen veiktā pētījumā medicīnas pētnieki no Albertas universitātes ir papildinājuši pierādījumus, ka mūzika samazina bērniem sāpju sajūtu. Pētījums publicēts žurnālā JAMA Pediatrics.
Rozācija ir izplatīta, hroniska, iekaisīga, multifaktoriāla dermatoze, kurai raksturīgas heterogēnas klīniskās izpausmes. Slimība rodas komplicētas mijiedarbības rezultātā, kurā tiek iesaistīta iedzimtība, imūnsistēmas disregulācija, neirovaskulārās izmaiņas, ādas barjerfunkcijas traucējumi un ārējās vides faktori. [1] Mūsdienās diagnostika balstās uz fenotipa noteikšanu — dominējošo klīnisko izpausmju identificēšanu, norādot slimības formu un atbilstošas turpmākās terapijas iespējas.
2. tipa cukura diabēts ilgstoši tika uzskatīts par slimību, kas piemeklē tikai gados vecākus cilvēkus. Līdz pat 1980. gadiem par bērnu diabētu tika uzskatīts tikai un vienīgi 1. tipa jeb autoimūns, insulīna atkarīgs cukura diabēts. [1]
Lai gan cilvēkiem šīs parādības nav tik izteiktas kā citām sugām, arī cilvēki piedzīvo sezonālas izmaiņas miega ilgumā un cirkadiānos procesos. Šīs izmaiņas, visticamāk, galvenokārt izraisa dienas gaišā laika ilguma svārstības. Daudzi cilvēki nereti stāsta par nogurumu un zemu enerģijas līmeni pavasarī. Šo parādību bieži dēvē par “pavasara nogurumu” (spring fatigue). Tomēr zinātniski pierādījumi šāda sezonāla sindroma pastāvēšanai līdz šim nav atrasti.
Bioloģiskās terapijas uzsākšana kā pirmās līnijas sistēmiskā ārstēšana pacientiem ar vidēji smagu vai smagu psoriāzi bija saistīta ar labāku ādas stāvokļa uzlabošanos, zemāku hronisku blakussaslimšanu risku un augstāku dzīves kvalitāti 5 gadu periodā, salīdzinot ar standarta pakāpenisko ārstēšanas pieeju.
Lai mazinātu terapeitisko fragmentāciju un nodrošinātu pēctecīgu aprūpi starp dažādu specialitāšu ārstiem (psihiatriem, neirologiem, ģimenes ārstiem), kritiski svarīga ir vienotu vadlīniju un klīnisko algoritmu ieviešana.
