Aizdomas par dermatīta alerģisku izcelsmi rodas bieži, iespējamo kontaktalergēnu skaits arvien pieaug. Šobrīd zināms ap 3700 vielu, kas var izraisīt alerģisku kontakta dermatītu (AKD). Eiropā vairāk nekā 20% populācijas ir sensibilizēti pret vismaz vienu no biežākajiem kontakta alergēniem, pētījumi liecina, ka Norvēģijā un Vācijā pat 28%. [1]
Atopiskais dermatīts (AD) ir hroniska iekaisīga un recidivējoša ādas slimība. Aprēķini liecina, ka AD skar 25% bērnu un 2–10% pieaugušo ar slimības izplatības dubultošanos vai pat trīskāršošanos pēdējos 30 gados. Slimība ietekmē gan pacienta, gan viņa ģimenes locekļu dzīves kvalitāti, tāpēc ir būtiski piemērot katram pacientam piemērotāko ārstēšanas metodi.
Sēnīšslimības jeb mikozes (no grieķu valodas mikes — sēne) ir infekcijas slimības: akūtas un hroniskas (pēc gaitas), virspusējas un dziļas (pēc ādas un gļotādu bojājuma dziļuma), lokalizētas un izplatītas (pēc slimības formas).
Daudzie studiju gadi aiz muguras un jaunie ķirurgi, dermatologi, urologi, neirologi, ģimenes ārsti... iziet dzīvē. Kas īsti ietilpst jaunajam ārstam nepieciešamajā starta komplektā, lai profesionālajā izaugsmē sasniegtu augstākās virsotnes?
Mūsdienās pīlinga procedūras tiek veiktas ļoti bieži, tāpēc dermatologu ikdienas darbā šī tēma kļūst aizvien aktuālāka. Pīlingu var izmantot gan estētisku, gan medicīnisku bojājumu gadījumā, sākot ar acne radītiem bojājumiem un beidzot ar smagu pēciekaisuma hiperpigmentāciju.
“Man darbs ir pirmajā vietā,” — tā attieksmi pret ārstes, kolektīva vadītājas un lektores pienākumiem augstskolā raksturo Rīgas 1. slimnīcas Ādas un STS slimību klīniskā centra vadītāja un Rīgas Stradiņa universitātes Infektoloģijas un dermatoloģijas katedras asociētā profesore ILONA HARTMANE.
Pēdu sēnīšu infekcija (tinea pedum, atlēta pēda) ir biežākā ādas virspusējo infekciju forma. Zināma jau ilgi, pirmoreiz šāds stāvoklis aprakstīts 1888. gadā (Pellizzari) un vēlāk 1908. gadā (Whitfield un Sabouraud). Virspusējās sēnītes ir 20–25% iedzīvotāju [1], pēdu āda skarta aptuveni 15% iedzīvotāju, daži autori izsaka versiju pat par 70%. [2]
Sezonālās temperatūras svārstības, uzturs, insolācija, ikdienas ieradumi būtiski ietekmē fizioloģisko procesu norisi ādā. Mūsu mērķis ir analizēt, kādas ir vesela cilvēka ādas īpašības ziemā, un sniegt rekomendācijas attiecīgai ādas kopšanai.
5–9% pacientu ar aktīnisko keratozi (AK) dzīves laikā var attīstīties plakanšūnu ādas vēzis. Pēc jaunāko pētījumu datiem AK tiek uzskatīta par plakanšūnu ādas vēža in situ stadiju. Lai novērstu šo vēždraudes risku, pacienti jāārstē savlaicīgi un adekvāti.
Aprēķināts, ka ziemeļvalstīs sausa āda ir 30–32 no 1000 iedzīvotājiem. Pirmā palīdzība sausas ādas gadījumā ir ādu mīkstinošie līdzekļi jeb emolienti.
Hronisks nogurums kļuvis arvien biežāk sastopams mūsdienu dzīvē, jo cilvēki saskaras ar lielāku darba slodzi un mazāk atpūtas. Lai gan izsīkumu bieži pamato ar stresu vai miega trūkumu, pētnieki norāda, ka nepietiekams uzturs var būtiski ietekmēt šo stāvokli.
Ar šo metodi iespējams koriģēt tuvredzību, tālredzību un astigmatismu, samazinot vai pilnībā novēršot nepieciešamību lietot brilles vai kontaktlēcas. Austrumu slimnīcā Oftalmoloģijas klīnikā jau veiksmīgi veiktas vairāk nekā 40 ICL implantācijas operācijas.
Pieaugušajiem ar hronisku nieru slimību (HNS) bez dialīzes III–IV stadijā mērena olbaltumvielu uzņemšanas ierobežošana bija saistīta ar mazāku nelabvēlīgu klīnisko iznākumu risku – galvenokārt retākām dialīzes uzsākšanām – un nebija saistīta ar standarta uzturmarķieru pasliktināšanos.
Ciete ir galvenais uztura ogļhidrāts visā pasaulē un joprojām ir nozīmīgs ikdienas enerģijas avots dažādām iedzīvotāju grupām. Pamata pārtikas produkti, piemēram, rīsi, kvieši, kartupeļi un pākšaugi, ievērojami veicina ogļhidrātu uzņemšanu; tomēr cietes patēriņa ietekme uz vielmaiņu ievērojami atšķiras atkarībā no strukturālajām īpašībām, apstrādes pakāpes un uzturvielu mijiedarbības. Arvien vairāk pierādījumu liecina, ka ogļhidrātu kvalitātei, nevis tikai daudzumam, ir būtiska loma glikēmijas regulācijā, insulīna jutībā un lipīdu metabolismā. [1-3]
Poliendokrīnais metaboliskais olnīcu sindroms (PMOS), kas iepriekš bija pazīstams kā policistisko olnīcu sindroms (PCOS), skar aptuveni vienu no astoņām sievietēm. Tomēr termins PCOS ir neprecīzs, jo tas rada priekšstatu par patoloģiskām olnīcu cistām, aizēno plašās endokrīnās un metaboliskās izpausmes, kā arī veicina novēlotu diagnostiku, fragmentētu aprūpi un stigmatizāciju, vienlaikus ierobežojot pētniecību un veselības politikas attīstību.
