Pēdējos gados attīstās jauna nozare – psihodermatoloģija, kas pēta psihiskā un emocionālā stāvokļa ietekmi uz ādu. Āda ir cilvēka ķermeņa vislielākais orgāns, tāpēc tai ir milzīga ietekme uz veselības stāvokli. Ādas slimības ir ļoti izplatītas psihosomatiskas saslimšanas – tās bieži rodas psihisko faktoru ietekmē: pēc dažādu valstu datiem 73–84% ādas slimību ir psihosomatiskas.Klīniskajā praksē dermatologi pārliecinājušies par stresa ietekmi uz ādas slimībām, tomēr zinātniski pierādītas un atzītas ir tikai dažas slimības, jo līdz galam nav izpētīti fizioloģiskie procesi, proti, kā stress ietekmē ādas patoloģiju rašanos.
ASV veiktā pētījumā secināts, ka smēķētājiem ir paaugstināts psoriāzes attīstības risks. Eksperti uzskata, ka slimību izraisa imūnsistēmas uzbrukums paša organisma šūnām. Dažos iepriekš veiktos pētījumos ir pierādīts, ka smēķētāji ir vairāk neaizsargāti pret psoriāzes attīstību, jo šis netikums ietekmē imūno darbību.
Pusaudžu akne ir ļoti bieži sastopama un vidēji skar 80% jauniešu. Tā ir labi pazīstama dermatoloģiska slimība gan dermatologu, gan ģimenes ārstu, gan citu speciālistu praksē. Tomēr pēdējos gados plaši tiek apspriesta pieaugušo akne, īpaši sieviešu akne, ar ko pacienti arvien biežāk vēršas pie dermatologa. Tāpēc aktualizējušies jautājumi, vai pieaugušo akne ir pusaudžu aknes apakštips, vai tai ir citāda attīstība un citāds patofizioloģiskais mehānisms, vai pieaugušo akne jāārstē citādi nekā pusaudžu akne. Nav klīnisku pētījumu un aprakstu, tāpēc piedāvājam apskatu no pēdējo gadu literatūras.
Ādas pārmaiņas un izsitumi grūtniecības laikā ir ārkārtīgi bieža parādība un dažkārt cēlonis nopietniem satraukumiem daļai topošu māšu. [1] Šo ādas stāvokļu un slimību grupu apvieno zem viena nosaukuma: grūtnieču dermatozes. Grūtniecība neapšaubāmi modificējoši ietekmē ādas slimības, kas bija pirms tās, pasliktinot vai uzlabojot to gaitu. Raksta mērķis ir pastāstīt par biežākajiem stāvokļiem: fizioloģiskām ādas pārmaiņām saistībā ar grūtniecību, dermatožu saasinājumiem grūtniecības laikā, kā arī par specifiskām grūtnieču dermatozēm.
No senseniem laikiem ādas kopšanā lieto dažādus mīkstinošus un mitrinošus līdzekļus. Jau senie ēģiptieši kā ādas mitrinātājus lietojuši sezama, mandeļu vai olīvu eļļu. Slavenā Kleopatra gāja ēzeļu piena vannās ar domu, ka tā būs laba viņas ādai. Viena no visbiežākajām ādas problēmām ir sausa āda, un ar to ir saskāries gandrīz ikviens.
Sēnīšu izraisītās gļotādas, ādas un nagu slimības ir vienas no biežāk sastopamajām slimībām dermatoloģijā un pacientu biežākais konsultāciju iemesls pie dermatologa. [1; 2] Mikozes ir stāvoklis, kad sēnītes šķērso cilvēka ķermeņa aizsargbarjeru un izraisa infekciju. Tām labvēlīgi apstākļi ir karsts un mitrs klimats. Uz ādas tās parasti attīstās vietās, kur ir samērā konstanti vides apstākļi (silts un relatīvi mitrs), – krokās, padusēs, pēdās, zīdaiņiem cirkšņu krokās, ģenitālijās. [3]
Rozācija (rosacea - latīniski: sārts) ir bieži sastopama hroniska, recidivējoša dermatoze ar raksturīgām klīniskām izpausmēm sejas centrālajā daļā, kas sākas kā pārejoša, vēlāk stabila eritēma, uz kuras fona attīstās teleangiektāzes, pāpulas, pustulas, tauku dziedzeru un saistaudu hiperplāzija. Šiem simptomiem raksturīga pakāpeniska progresēšana. [1] Rozācijai raksturīgās pārmaiņas sejas ādā (izteikta, bieža sarkšana, sarkana seja, palielināts deguns) rada psihosociāla rakstura problēmas.
Sausa āda ir bieži sastopama problēma, un tās sausums var variēt no viegla līdz ļoti izteiktam ādas sausumam jeb ādas kserozei, kas tālāk var izraisīt arī sausuma radītu ekzēmu. Emolientu jeb ādas atjaunojošo līdzekļu lietošana vēl arvien ir galvenais terapijas līdzeklis šīs problēmas risināšanā. Tomēr pacienti un veselības aprūpes speciālisti nereti nenovērtē emolientu terapijas iespējas un neizmanto tos atbilstīgi situācijai. Šā raksta mērķis ir sniegt ieskatu ādas barjeras, tās atjaunošanās un hidratācijas procesos, faktoros, kas veicina sausas ādas rašanos, kā arī dažādos jautājumos saistībā ar emolientu lietošanu.
Kontaktdermatīts ir vispopulārākā profesionālā slimība ar milzīgu nozīmi gan indivīdam, gan sabiedrībai. Alerģiskā kontaktdermatīta diagnosticēšanā ārstiem nepieciešama pacietība, augsts profesionālo zināšanu līmenis un asa uztvere - īpaši, lai noteiktu šīs alerģijas cēloni. Rakstā galvenokārt aplūkoti primāri un alerģiski kontaktdermatīti un to ārstēšana.
Akne ir ļoti izplatīta un bieži sastopama saslimšana pusaudžiem, tomēr tā ir ne tikai pusaudžu problēma. Eksperti uzskata, ka aknes izplatība skar 80–90% jauniešu. [1; 2] Akne parasti ilgst vairākus gadus un tiek raksturota kā saslimšana, kas laika gaitā mainās, tāpēc tiek uzskatīta vairāk par hronisku nekā akūtu saslimšanu. 15–30% pacientu ir nepieciešama intensīva medikamentoza ārstēšana, un šie pacienti veido lielāko pacientu grupu dermatologu praksēs visā pasaulē. [3]
Hronisks nogurums kļuvis arvien biežāk sastopams mūsdienu dzīvē, jo cilvēki saskaras ar lielāku darba slodzi un mazāk atpūtas. Lai gan izsīkumu bieži pamato ar stresu vai miega trūkumu, pētnieki norāda, ka nepietiekams uzturs var būtiski ietekmēt šo stāvokli.
Ar šo metodi iespējams koriģēt tuvredzību, tālredzību un astigmatismu, samazinot vai pilnībā novēršot nepieciešamību lietot brilles vai kontaktlēcas. Austrumu slimnīcā Oftalmoloģijas klīnikā jau veiksmīgi veiktas vairāk nekā 40 ICL implantācijas operācijas.
Pieaugušajiem ar hronisku nieru slimību (HNS) bez dialīzes III–IV stadijā mērena olbaltumvielu uzņemšanas ierobežošana bija saistīta ar mazāku nelabvēlīgu klīnisko iznākumu risku – galvenokārt retākām dialīzes uzsākšanām – un nebija saistīta ar standarta uzturmarķieru pasliktināšanos.
Ciete ir galvenais uztura ogļhidrāts visā pasaulē un joprojām ir nozīmīgs ikdienas enerģijas avots dažādām iedzīvotāju grupām. Pamata pārtikas produkti, piemēram, rīsi, kvieši, kartupeļi un pākšaugi, ievērojami veicina ogļhidrātu uzņemšanu; tomēr cietes patēriņa ietekme uz vielmaiņu ievērojami atšķiras atkarībā no strukturālajām īpašībām, apstrādes pakāpes un uzturvielu mijiedarbības. Arvien vairāk pierādījumu liecina, ka ogļhidrātu kvalitātei, nevis tikai daudzumam, ir būtiska loma glikēmijas regulācijā, insulīna jutībā un lipīdu metabolismā. [1-3]
Poliendokrīnais metaboliskais olnīcu sindroms (PMOS), kas iepriekš bija pazīstams kā policistisko olnīcu sindroms (PCOS), skar aptuveni vienu no astoņām sievietēm. Tomēr termins PCOS ir neprecīzs, jo tas rada priekšstatu par patoloģiskām olnīcu cistām, aizēno plašās endokrīnās un metaboliskās izpausmes, kā arī veicina novēlotu diagnostiku, fragmentētu aprūpi un stigmatizāciju, vienlaikus ierobežojot pētniecību un veselības politikas attīstību.
