Aptaukošanās un 2.tipa cukura diabēts ir saistīti ar dažāda spektra negatīviem iznākumiem pacienta dzīves laikā, tajā skaitā iespējamību attīstīties onkoloģiskai slimībai. Lai gan bariatriskā ķirurģija ir pierādījusi kā vēža risku samazinoša intervence pacientiem ar aptaukošanos, mazāk pētīti pacienti ar aptaukošanos un cukura diabētu. Šajā pētījumā meklēta ilgtermiņa vēža sastopamība pacientiem pēc bariatriskās ķirurģijas vai standarta aprūpes pacientiem ar aptaukošanos un cukura diabētu vienādotā perspektīvā pētījumā Zviedrijā – SOS (Swedish Obese Subjects).
Vairogdziedzera funkcijas traucējumi pēc tireoīdektomijas un tālāka vairogdziedzera stimulējošā hormona nomākšana var būt iemesls negatīvam efektam uz glikozes homeostāzi pacientiem ar vairogdziedzera vēzi.
Kaulu minerālais blīvums augšstilba kaulā sievietēm pēcmenopauzes periodā 25 gadu novērošanas laikā samazinājās vidēji par 10 %, liecina jauna Somijā veikta pētījuma rezultāti.
Fakti ir satraucoši: katram desmitajam pasaules iedzīvotājam ir cukura diabēts, ap 2045. gadu pasaulē būs apmēram 700 miljoni cukura diabēta pacientu. Šobrīd aptuveni pusei cukura diabēts vēl nav diagnosticēts, taču neārstēta slimība nozīmē nopietnas komplikācijas: kardiovaskulāras, neiroloģiskas, nefroloģiskas utt. [1]
Pacientiem ar 2. tipa cukura diabētu metformīna lietošana ir saistīta ar zemāku locītavu endoprotezēšanas risku osteoartrīta dēļ, salīdzinot ar pacientiem, kuri neuzsāka ārstēšanu ar metformīnu.
Slikti kompensēta 1. un retāk 2. tipa cukura diabēta gadījumā var attīstīties aknu bojājums, kam raksturīga gan tauku, gan glikogēna akumulācija hepatocītos, kas izraisa hepatomegāliju un aknu transamināžu līmeņa paaugstināšanos. Aknu punkcijas biopsija ir “zelta standarts” šīs slimības diagnostikā. [1; 2]
Jauns pētījums, kas publicēts žurnālā Diabetologia, atklāj, ka mātēm, kurām pirms grūtniecības vai grūtniecības laikā ir bijis cukura diabēts, bērniem var attīstīties redzes problēmas.
Kolorektālā vēža sastopamība jaunu pieaugušo vidū pēdējās dekādes ir augusi vairākās valstīs, taču iemesli tam joprojām ir neskaidri. Kā viens no potenciālajiem provocētājiem varētu būt pieaugošā virssvara un aptaukošanās izplatība, bet specifisku pierādījumu šo faktoru lomai agrīna kolorektālā vēža attīstībā iztrūkst.
Veselības centrs “Vivendi” sadarbībā ar Veselības ministrijas un Eiropas Sociālā fonda atbalstu organizēja divas interaktīvas konferences par ēšanas traucējumiem, ko bez maksas varēja apmeklēt dažādu specialitāšu ārstniecības personas – psihiatri, psihoterapeiti, pediatri, internisti, endokrinologi, ginekologi, māsas un funkcionālie speciālisti.
Pasaulē aizvien biežāk sarunās par populācijas novecošanos tiek skarta tēma par kognitīviem traucējumiem, kas ir arī loģiski izskaidrojams, — jo vairāk cilvēku nodzīvo ilgāk par 80 gadiem, jo lielāka iespēja, ka viņiem var attīstīties kognitīvie traucējumi. Latvijā visbiežāk tiek diagnosticētas kombinētas ģenēzes demences, kas ietver gan vaskulāru demenci, gan Alcheimera demenci, gan novērojamas toksiskas, dismetaboliskas encefalopātijas ar demenci.
Kardiovaskulārās slimības (KVS) joprojām ir galvenais nāves cēlonis ne tikai Eiropā, bet arī pasaulē, proti, 2022. gadā no KVS nomira 19,8 miljoni cilvēku, kas ir aptuveni 32 % no visiem pasaules nāves gadījumiem. [1] Riska faktori, jo īpaši dislipidēmija, kļūst arvien izplatītāki tieši gados jaunu pacientu vidū (21—39 gadi). [2] Ģimenes ārsti un šaurākas specialitātes ārsti savā praksē arvien biežāk sastop 21—40 gadus vecus pacientus ar paaugstinātu zema blīvuma lipoproteīnu holesterīna (ZBLH) līmeni, bieži bez acīmredzamām ģenētiskām pazīmēm.
Mēs pamatoti lepojamies ar modernām operāciju zālēm un miljonus vērtām tehnoloģijām, kas būtiski atbalsta mūsdienu ķirurģiju. Tās ir nepieciešamas, un bez tām medicīna šodien nav iedomājama. Tomēr jāatceras, ka robots vai lāzers pats par sevi pacientu neārstē – to vada ārsta rokas un prāts
Pacientiem ar hronisku nieru slimību (HNS) 3.–5. stadijā zema olbaltumvielu satura veģetāra diēta (LPVD), ievērota 6 mēnešus, bija saistīta ar būtiskiem nieru funkcijas, metabolo rādītāju un ķermeņa sastāva uzlabojumiem, nepasliktinot uzturvielu nodrošinājumu.
Kanēlis ir viena no senākajām garšvielām, kas zināma un plaši izmantota visā pasaulē ne tikai garšas bagātināšanai, bet arī veselības uzlabošanai. Daudzi to uztver kā dabisku terapeitisku līdzekli ar veselību veicinošām īpašībām, īpaši attiecībā uz metaboliskām slimībām kā diabēts un neirodeģeneratīvām slimībām. Tomēr klīniskie pierādījumi ir kontrastējoši – rezultāti atkarīgi no kanēļa veida (Ķīnas vai Ceilonas), devas, pētījuma dizaina un pacientu populācijas.
