Aptaukošanās ir nozīmīgs riska faktors gestācijas diabēta attīstībai, un arvien lielākam skaitam grūtnieču ir liekais svars vai aptaukošanās. Uztura paradumi ietekmē gan aptaukošanos, gan gestācijas cukura diabēta attīstību.
Veselības statistikas datubāzē “Reģistrēto ievainojumu skaita sadalījums pēc ievainojuma veida, dzimuma un vecuma grupām” [1] norādīts, ka sievietēm 60—85 un vairāk gadu vecumā Latvijā 2020. gadā kopā bija 2032 kaulu lūzumi, neprecizējot lokalizāciju. Vai bija iespējams nepieļaut daļu no šiem lūzumiem?
Primāra hiperparatireoze veicina osteoporozes attīstību un progresiju senioru vidū. Līdz šim nav zināms paratireoīdektomijas ieguvums kaulu lūzumu risku mazināšanai šai pacientu grupai.
Aptaukošanās un 2.tipa cukura diabēts ir saistīti ar dažāda spektra negatīviem iznākumiem pacienta dzīves laikā, tajā skaitā iespējamību attīstīties onkoloģiskai slimībai. Lai gan bariatriskā ķirurģija ir pierādījusi kā vēža risku samazinoša intervence pacientiem ar aptaukošanos, mazāk pētīti pacienti ar aptaukošanos un cukura diabētu. Šajā pētījumā meklēta ilgtermiņa vēža sastopamība pacientiem pēc bariatriskās ķirurģijas vai standarta aprūpes pacientiem ar aptaukošanos un cukura diabētu vienādotā perspektīvā pētījumā Zviedrijā – SOS (Swedish Obese Subjects).
Vairogdziedzera funkcijas traucējumi pēc tireoīdektomijas un tālāka vairogdziedzera stimulējošā hormona nomākšana var būt iemesls negatīvam efektam uz glikozes homeostāzi pacientiem ar vairogdziedzera vēzi.
Kaulu minerālais blīvums augšstilba kaulā sievietēm pēcmenopauzes periodā 25 gadu novērošanas laikā samazinājās vidēji par 10 %, liecina jauna Somijā veikta pētījuma rezultāti.
Fakti ir satraucoši: katram desmitajam pasaules iedzīvotājam ir cukura diabēts, ap 2045. gadu pasaulē būs apmēram 700 miljoni cukura diabēta pacientu. Šobrīd aptuveni pusei cukura diabēts vēl nav diagnosticēts, taču neārstēta slimība nozīmē nopietnas komplikācijas: kardiovaskulāras, neiroloģiskas, nefroloģiskas utt. [1]
Pacientiem ar 2. tipa cukura diabētu metformīna lietošana ir saistīta ar zemāku locītavu endoprotezēšanas risku osteoartrīta dēļ, salīdzinot ar pacientiem, kuri neuzsāka ārstēšanu ar metformīnu.
Slikti kompensēta 1. un retāk 2. tipa cukura diabēta gadījumā var attīstīties aknu bojājums, kam raksturīga gan tauku, gan glikogēna akumulācija hepatocītos, kas izraisa hepatomegāliju un aknu transamināžu līmeņa paaugstināšanos. Aknu punkcijas biopsija ir “zelta standarts” šīs slimības diagnostikā. [1; 2]
Jauns pētījums, kas publicēts žurnālā Diabetologia, atklāj, ka mātēm, kurām pirms grūtniecības vai grūtniecības laikā ir bijis cukura diabēts, bērniem var attīstīties redzes problēmas.
Karpālā kanāla sindroms (KKS) ir visbiežāk sastopamā perifērā kompresijas neiropātija, ko izraisa hroniska vidusnerva (n. medianus) kompresija karpālajā kanālā plaukstas locītavas līmenī. KKS izplatība vispārējā populācijā sasniedz aptuveni 5 %, un slimība ir saistīta ar funkcionāliem ierobežojumiem, darbspēju samazināšanos un dzīves kvalitātes pasliktināšanos. Vienlaikus tā rada ievērojamu sociālekonomisko slogu veselības aprūpes sistēmai. [1; 2]
Bipolāri afektīvi traucējumi (BAT) ir hroniska psihiska slimība, kurai raksturīgas atkārtotas mānijas un depresijas epizodes. Tie skar aptuveni 2 % pasaules iedzīvotāju un ir saistīti ar priekšlaicīgu mirstību, tostarp nāvi kardiovaskulāro slimību (KVS) dēļ. Lai gan šī saistība ir klīniski nozīmīga, absolūtais kardiovaskulāro notikumu slogs un to incidence pacientiem ar BAT joprojām nav pilnībā raksturota. Sistemātiskā pārskatā un metaanalīzē tika apkopoti novērojumu pētījumu dati par KVS izplatību un incidenci pieaugušajiem ar BAT.
Augusta noslēgums akadēmiskajā vidē bijis notikumiem bagāts, īpaši kardiovaskulārās veselības jomā — laikā no 28. līdz 31. augustam Minhenē Eiropas Kardiologu asociācijas (ESC) kongresā tikās jomas eksperti un entuziasti no visas pasaules, lai apspriestu jaunākās vēsmas sirds veselībā. Šis gads nācis ar daudziem jaunumiem, un viens no tiem ir atjaunotās sirds mazspējas vadlīnijas. Izmaiņas veiktas ne tikai klasifikācijā, bet arī ārstēšanas rekomendācijās — varam iepazīties ar daļu no tām arī latviešu valodā.
Funkcionālā dispepsija ir viens no biežākajiem funkcionālajiem kuņģa–zarnu trakta darbības traucējumiem, kas skar aptuveni 7—8 % pieaugušo visā pasaulē. [1] Izšķir divus funkcionālās dispepsijas apakštipus: postprandiālā distresa sindromu (PDS) un epigastrālo sāpju sindromu (EPS), un abi šie apakštipi var arī pārklāties.
Pacientiem pēc miokarda infarkta (MI) ir augsts risks nevēlamu notikumu attīstībai, t.sk. mirstībai. 2.tipa CD pacienti ir īpaši ievainojama pacientu grupa tādu iemeslu dēļ kā ateroskleroze, endotēlija disfunkcija, hronisks iekaisums un paaugstināta trombocītu aktivitāte – šie visi faktori vēl vairāk veicina nevēlamu notikumu risku pēc MI. GLP1 receptoru agonisti (RA) un SGLT2 inhibitori demonstrējuši kardiovaskulāro notikumu riska samazinājumu pacientiem ar 2.tipa CD un zināmu aterosklerotisku kardiovaskulāru slimību.
