Oktobra numurā aizsākām rakstu par endokrīnajām arteriālajām hipertensijām, par kurām runājot, galvenā vieta atvēlēta trim endokrīnajām slimībām: feohromocitomai, primāram hiperaldosteronismam un Kušinga sindromam. Pagājušā numurā varējāt lasīt par primāru hiperaldosteronismu, kā arī tādām mazāk iztirzātām endokrīnām slimībām, kas tāpat veicina asinsspiediena paaugstināšanos, proti, vairogdziedzera hipo- vai hiperfunkciju, primāru hiperparatireoīdismu, akromegāliju. Šajā numurā par – Kušinga sindromu.
Arteriālā hipertensija, nozīmīgākais kardiovaskulārais riska faktors, ir aptuveni 20% planētas iedzīvotāju. Ilgstoši bija pieņemts uzskatīt, ka 90% gadījumu veido primārā arteriālā hipertensija, sekundārajām arteriālajām hipertensijām (galvenokārt renovaskulārajām, renālajām un endokrīnajām) atvēlot tikai aptuveni 10%.
Šā gada 26. jūnijā žurnālā Diabetologia publicēti četri reģistru datu (database) pētījumi par iespējamo glargīna insulīna lietošanas saistību ar vēža attīstības risku. Pēc šīs publikācijas daudzu valstu diabēta asociācijas un starptautiskas organizācijas, piemēram, Amerikas Diabēta asociācija (ADA), Kanādas Diabēta asociācija (CDA), Lielbritānijas Diabēta asociācija, Endokrinoloģijas biedrība, Amerikas Klīnisko Endokrinologu asociācija (AACE), Starptautiskā Diabēta Federācija (IDF), Eiropas Diabēta Pētniecības asociācija (EASD), Eiropas Zāļu līdzekļu aģentūra (EMEA), ASV Pārtikas produktu un zāļu līdzekļu kvalitātes pārvalde (FDA) plašsaziņas līdzekļos publicēja savus oficiālo paziņojumu un nostāju attiecībā par šiem pētījumiem. Tāpēc arī Latvijas Endokrinologu asociācija (LEA) pacientu un ārstu interesēs izplata un publicē savu oficiālo nostāju šajā jautājumā.
Latents autoimūns diabēts pieaugušajiem (LADA) ir diabēta veids, kas klīniskajā praksē nereti tiek kļūdaini diagnosticēts kā 2. tipa cukura diabēts, tāpēc šiem pacientiem tiek nozīmēta neadekvāta ārstēšana. Rak-stā iztirzāts LADA jēdziena duālisms, etiopatoģenētiskie faktori un ār-stēšanas stratēģijas.
Pēdējos gados pasaules klīnikās un zinātniskajā literatūrā sāk runāt par osteoporozi bērniem, kas var būt gan kā atsevišķa slimība, gan kā citas hroniskas slimības komplikācija. Rakstā vērsta uzmanība uz hroniskajām saslimšanām, kuru gaita un prognoze, attīstoties osteoporozei, pasliktinās. Bērnu vecuma galvenā problēma – sekundāra osteoporoze. Primāra osteoporoze bērniem ir samērā reta patoloģija.
Hormonālā regulācija nav iespējama bez sirds-asinsvadu sistēmas dalības, un sirdij ir īpaša loma hormonu darbībā, sintēzē un izdalē. Endokrīnā regulācija kardiovaskulārajā sistēmā var realizēties vairākos veidos. Salīdzinoši neliela daļa hormonu uz sirdi un asinsvadiem darbojas tieši caur specifiskajiem receptoriem, un šodien intensīvāk tiek pētīta to netiešā darbība – caur citu neiroendokrīno faktoru stimulāciju –, to signālsistēmas un mediatori. No klīniskā viedokļa šīs saiknes eventuāli atspoguļojas augstajā sirds-asinsvadu saslimšanu un metabolo traucējumu komorbidātē.
Cilvēka genomā ir ap divsimt gēnu ar D vitamīna atbildes elementiem, tādējādi daļu genoma tieši vai netieši regulē D vitamīna endokrīnā sistēma. Turklāt lielākā daļa šo gēnu nekādā veidā nav saistīti ar labi zināmiem kalciju regulējošiem D vitamīna efektiem. Šodien ir noskaidrots, ka D vitamīns piedalās dažādu tipu šūnu dzīves cikla svarīgākajos brīžos (vairošanās, diferenciācija, apoptoze), un tā trūkums ir saistīts ar virk nes patoloģisku procesu – hronisku sāpju, sirds-asinsvadu slimību, multiplās sklerozes, ļaundabīgu audzēju u. c. – patoģenēzi. Tajā pašā laikā tiek lēsts, ka pasaulē aptuveni miljards visu vecumu cilvēku cieš no D vitamīna nepietiekamības, un daži autori šajā aspektā lieto pandēmijas terminu. Tā kā cilvēka organismā uz lielākās daļas šūnu virsmu ekspresēti D vitamīna receptori, D vitamīna fizioloģiskās funkcijas ir pārsteidzoši plašas – apskata ietvaros skarta tikai neliela daļa pierādīto un hipotētisko D vitamīna darbības aspektu.
Klīniskais gadījums demonstrē sarežģītu pacientu, kurš līdzīgi daudziem citiem smagiem pacientiem ir izgājis cauri vairākiem vārtiem. Profesors Valdis Pīrāgs: „Pirmie vārti bija slimības sākumā – reģionālajā slimnīcā; liela nejaušība bija tā, ka tika pieaicināts konsultants psihiatrs, kurš saprata, ka tā nav tīra psihiatrija. Otrie vārti – brīdī, kad radiologs paskatījās augstāk virs vēdera dobuma un ieraudzīja nelielo audzēju plaušās, kas pavēra ātrāku turpmākās diagnostikas ceļu. Trešie vārti nebija obligāti – pēcoperācijas komplikācijas. Šķiet, pateicoties vecumam, pacients pārvarēja arī šo pārbaudījumu. Nemaz nerunājot par osteoporozi ar kompresijas lūzumiem.”
Osteoporoze ir visplašāk izplatītā kaulu vielmaiņas patoloģija, kas skar visu skeletu. Osteoporozes gadījumā kauls ir trausls, mazinās kaula masa un krasi pasliktinās tā kvalitāte – cieš kaula mikroarhitektūra. Trausls kauls lūst pat pēc nelielas traumas. Tieši kaulu lūzumi ir šīs slimības galvenās nelabvēlīgās sekas.
Porfīrija ir ģenētisku slimību grupa, kam raksturīgs hēma biosintēzē iesaistītu enzīmu deficīts, kā rezultātā organismā uzkrājas hēma biosintēzes starpprodukti. Klīniskā aina (un ārstēšana) dažādiem porfīrijas tipiem ir atšķirīga, tomēr visbiežāk tiek skarta āda un nervu sistēma. Enzīmu deficīts ir iedzimts, bet dažādi ārējās vides faktori – medikamenti, ķīmiskas vielas, diētas faktori, saules gaisma – atkarībā no porfīrijas tipa būtiski ietekmē slimības smaguma pakāpi un gaitu. Akūtas porfīrijas diagnoze bieži vien ir novēlota, jo simptomi ir nespecifiski. Porfīrija nav plaši izplatīta, bet mūsu populācija varētu piederēt pie tām, kur ir relatīvi vairāk porfīrijas gadījumu.
Karpālā kanāla sindroms (KKS) ir visbiežāk sastopamā perifērā kompresijas neiropātija, ko izraisa hroniska vidusnerva (n. medianus) kompresija karpālajā kanālā plaukstas locītavas līmenī. KKS izplatība vispārējā populācijā sasniedz aptuveni 5 %, un slimība ir saistīta ar funkcionāliem ierobežojumiem, darbspēju samazināšanos un dzīves kvalitātes pasliktināšanos. Vienlaikus tā rada ievērojamu sociālekonomisko slogu veselības aprūpes sistēmai. [1; 2]
Funkcionālā dispepsija ir viens no biežākajiem funkcionālajiem kuņģa–zarnu trakta darbības traucējumiem, kas skar aptuveni 7—8 % pieaugušo visā pasaulē. [1] Izšķir divus funkcionālās dispepsijas apakštipus: postprandiālā distresa sindromu (PDS) un epigastrālo sāpju sindromu (EPS), un abi šie apakštipi var arī pārklāties.
Pacientiem pēc miokarda infarkta (MI) ir augsts risks nevēlamu notikumu attīstībai, t.sk. mirstībai. 2.tipa CD pacienti ir īpaši ievainojama pacientu grupa tādu iemeslu dēļ kā ateroskleroze, endotēlija disfunkcija, hronisks iekaisums un paaugstināta trombocītu aktivitāte – šie visi faktori vēl vairāk veicina nevēlamu notikumu risku pēc MI. GLP1 receptoru agonisti (RA) un SGLT2 inhibitori demonstrējuši kardiovaskulāro notikumu riska samazinājumu pacientiem ar 2.tipa CD un zināmu aterosklerotisku kardiovaskulāru slimību.
Bipolāri afektīvi traucējumi (BAT) ir hroniska psihiska slimība, kurai raksturīgas atkārtotas mānijas un depresijas epizodes. Tie skar aptuveni 2 % pasaules iedzīvotāju un ir saistīti ar priekšlaicīgu mirstību, tostarp nāvi kardiovaskulāro slimību (KVS) dēļ. Lai gan šī saistība ir klīniski nozīmīga, absolūtais kardiovaskulāro notikumu slogs un to incidence pacientiem ar BAT joprojām nav pilnībā raksturota. Sistemātiskā pārskatā un metaanalīzē tika apkopoti novērojumu pētījumu dati par KVS izplatību un incidenci pieaugušajiem ar BAT.
Augusta noslēgums akadēmiskajā vidē bijis notikumiem bagāts, īpaši kardiovaskulārās veselības jomā — laikā no 28. līdz 31. augustam Minhenē Eiropas Kardiologu asociācijas (ESC) kongresā tikās jomas eksperti un entuziasti no visas pasaules, lai apspriestu jaunākās vēsmas sirds veselībā. Šis gads nācis ar daudziem jaunumiem, un viens no tiem ir atjaunotās sirds mazspējas vadlīnijas. Izmaiņas veiktas ne tikai klasifikācijā, bet arī ārstēšanas rekomendācijās — varam iepazīties ar daļu no tām arī latviešu valodā.
