Pasaules diabēta kongresi notiek ik pēc trīs gadiem (iepriekšējais – 2003. gadā Parīzē, Francijā), un kongresa rīkotāju iecerei realizēt tos katru reizi citā kontinentā ir mērķis veicināt diabēta aprūpi un pētniecību konkrētajā kontinentā. 19. Starptautiskās Diabēta Federācijas (IDF) kongress Keiptaunā (2006. gada 3.-7. decembrī) pulcēja 200 diabēta nacionālo asociāciju pārstāvjus no 160 valstīm (arī no Latvijas), kas pārstāv vairāk nekā 240 miljonus diabēta pacientu pasaulē. Kopumā šajā kongresā piedalījās vairāk nekā 12 000 dalībnieku: diabēta pacienti (nacionālo diabēta asociāciju pārstāvji), psihologi, biologi, preses pārstāvji, diabēta aprūpes organizatori, diabēta aprūpes medicīnas māsas, pēdu aprūpes speciālisti, diabēta apmācības organizatori un speciālisti, kā arī, protams, endokrinologi, diabetologi un citu medicīnas nozaru pārstāvji.
Līdztekus 1.un 2. tipa cukura diabētam sastopami arī retāki diabēta tipi, kas atšķiras ar klīniskām izpausmēm un ārstēšanas iespējām. Tā, piemēram, konstatēts, ka līdz 5% bērna vecumā saslimušo cukura diabēta pacientu un līdz 10% 2. tipa cukura diabēta slimnieku patiesībā slimo ar MODY.
Diabetoloģijas, farmācijas un zinātnes straujais progress un sasniegumi ļauj uzlabot dzīves kvalitāti, kā arī pagarināt dzīvildzi 1.tipa cukura diabēta pacientiem ar multipliem orgānu bojājumiem un nopietnu kardiovaskulāro patoloģiju. Aprakstītais klīniskais gadījums labi parāda, kā, pielietojot multifaktoriālu ārstēšanu ar jaunākajiem medikamentiem, aizkavējas mikrovaskulāro un makrovaskulāro cukura diabēta komplikāciju attīstība, progresēšana un tiek novērsti jauni kardiovaskulārie notikumi.
Ar cukura diabētu slimojošu bērnu, pusaudžu un viņu ģimeņu vajadzības ir īpašas un atšķirīgas no pieaugušo slimnieku vajadzībām. Šis uzskats tiek pausts gan Starptautiskās Diabēta federācijas (IDF) pamatnostādnēs, gan arī Starptautiskās Bērnu un pusaudžu diabēta biedrības (ISPAD) publicētajās vadlīnijās. Bērnībā un pusaudžu vecumā cukura diabēts visbiežāk ir saistīts ar ģenētiski noteiktu predispozīciju, autoimūno marķieru klātbūtni, agresīvu beta šūnu destrukciju, izteiktu insulīna deficītu un steidzamu nepieciešamību uzsākt insulīna substitūcijas terapiju ketoacidozes riska dēļ.
Osteoporoze ir globāla sabiedrības veselības problēma, kas tiek definēta kā hroniska, sistēmiska, progresējoša kaulu metabolisma slimība, kurai raksturīgs zems kaulu minerālais blīvums un kaulaudu mikroarhitektonikas pasliktināšanās, konkrētāk, trabekulu skaita samazināšanās, kā arī kortikālā slāņa biezuma samazināšanās un tā porainības palielināšanās. Tā rezultātā palielinās kaulu trauslums un lūzumu risks. [1]
Pacientiem ar vestibulāru švannomu bieži vien tiek novēroti neiroloģiski simptomi kā dzirdes zudums, tinnitus un reibonis. Diemžēl faktori, kas iesaistīti reiboņa attīstībā nav līdz galam izprasti. Lai izvērtētu, vai trauksme saistīta ar subjektīvu reiboņa sajūtu vestibulāras švannomas pacientiem, veikts retrospektīvs kohortas pētījums ASV.
Zāles, ko cilvēks lietojis pat pirms vairākiem gadiem, joprojām var ietekmēt mikroorganismus, kas dzīvo viņa zarnās, liecina plašs pētījums, ko veikusi Tartu Universitātes Genomikas institūta pētnieku komanda.
Aprēķināts, ka B12 vitamīna deficīts prevalē apmēram 2,6—7,5 % cilvēku pasaulē vispārējā populācijā. Vairāki pētījumi uzrādījuši, ka senioriem šī vitamīna deficīts sastopams vēl biežāk, prevalences rādītājiem variējot no 5—14 %. B12 deficīts reti sastopams zīdaiņiem, tomēr to iespējams novērot gadījumos, kad B12 deficīts ir ar krūti barota mazuļa mammai. [4]
Globāli gandrīz 51 % pacientu ar fibromialģiju bija depresija un 47 % pieredzēja trauksmi, liecina jauna metaanalīze. Papildus tika novērotas tendences – trauksmes izplatība ar vecumu samazinās, bet depresijas izplatība pieaug, tomēr netika konstatētas būtiskas atšķirības starp dzimumu proporcijām vai kontinentiem.
