Prader–Willi sindroms (PWS) ir ģenētiski determinēta saslimšana, kuras gadījumā vērojamas izpausmes vairākās orgānu sistēmās. PWS ir salīdzinoši bieža slimība, lai gan Latvijā reģistrēto pacientu skaits tikai nedaudz pārsniedz ceturtdaļsimtu, tomēr slimībai raksturīgi nopietni veselības traucējumi ar gandrīz visu orgānu sistēmu iesaisti, kas ievērojami saīsina pacientu dzīvildzi un dzīves kvalitāti, tāpēc svarīgi slimību diagnosticēt laikus un sākt mērķtiecīgu ārstēšanu ar maksimālu terapijas iedarbīgumu.
Vairogdziedzera nodoza struma ir lokāla vairogdziedzera audu transformācija vienā atsevišķā vai vairākos mezglos labdabīgas vai ļaundabīgas saslimšanas dēļ. Tā ir bieža klīniska atrade daudzās medicīnas apakšnozarēs. Palpējami mezgli tiek atklāti 3–7% gadījumu no kopējās populācijas. [1] Pacientiem, kam nav bijis klīnisko simptomu, ar ultrasonogrāfijas (USG) palīdzību vairogdziedzera mezgli tiek atklāti 20–76% gadījumu. [2; 3] Vairogdziedzera mezglainās slimības dēļ svarīga ir diferenciālā diagnostika, kas ļauj izvērtēt mezglu malignitātes risku, jo ļaundabīgi vairogdziedzera mezgli populācijā ir vidēji 5–10% gadījumu. [2; 4]
Lai pievērstu uzmanību saslimstībai ar 2. tipa cukura diabētu (CD) un ģimenes ārstu lielajai nozīmei tā aprūpē, Latvijas Diabēta asociācija sadarbībā ar Latvijas Ģimenes ārstu asociāciju 20. aprīlī rīkoja konferenci “2. tipa cukura diabēta terapijas aktualitātes 2012”. Konferenci apmeklēja ļoti liels nteresentu skaits, kas liecina, ka CD ārstēšana ir aktuāls jautājums plašam medicīnas speciālistu lokam. Konferenci atklāja abu asociāciju prezidenti – Ingvars Rasa un Pauls Princis.
2. tipa cukura diabēta pacientu ārstēšanā tikai daļai relatīvā slimības sākuma fāzē ar nelielu hiperglikēmiju iespējama normoglikēmija ar diētas ierobežojumiem, svara samazināšanu, palielinātu fizisko aktivitāti un vienu kādas grupas preparātu. Ja ārstēšanas mērķis ir glikēmija pēc HbA1c zem 7% robežjoslas (Latvijā pēc vadlīnijām – zem 6,5%), tad jāņem vērā, ka perorālie hipoglikemizējošie preparāti (biguanīdi, sulfonilurea, meglitinīdi, tiozolidindioni, inkretīni) monoterapijā samazina glikēmiju (pēc HbA1c) vidēji par 0,5–1%. Tātad jau ārstēšanas plāna izveides posmā ir skaidrs, ka lielākajai daļai pacientu nebūs iespējams sasniegt vēlamo mērķi – normoglikēmiju – ar vienu kādas grupas preparātu.
Šis nebija tipisks gadījums, jo ultrasonogrāfiski netika konstatētas raksturīgas maiņas, vienīgi difūzās struktūras izmaiņas, kas faktiski norādīja, ka ir tireoidīts, bet tas ir ļoti plašs jēdziens. Netipiski, ka arī pēc amiodarona pārtraukšanas vairākus mēnešus tas saglabājas un liek domāt, ka ar antiaritmisku preparātu pacients varbūt ārstēts jau uz tireotoksikozes fona, kas, savukārt, izraisa biežas mirdzaritmijas lēkmes. Šā klīniskā gadījuma demonstrācijas mērķis ir parādīt amiodarona indicētu tireotoksikozes gadījumu ar smagu gaitu un ilgstošu komplicētu ārstēšanu, kā arī atgādināt, ka, sākot terapiju ar amiodaronu, jākontrolē vairogdziedzera funkcija un struktūra.
Aptaukošanās ir saistīta ar vielmaiņas un kardiovaskulārajām saslimšanām, kas būtiski paaugstina insulta, koronārās sirds slimības un miokarda infarkta risku.Ogļhidrātiem bagātas maltītes kombinācijā ar mazkustīgu dzīvesveidu ir veicinājušas aptaukošanās epidēmijas izplatību un ar to saistītu mirstības un saslimstības pieaugumu. Šajā rakstā apkopota informācija par aptaukošanās farmakoloģiskās ārstēšanas iespējām un nākotnes perspektīvām.
Paciente iestājās nodaļā smagā vispārējā stāvoklī. Veicot pleiras punkciju, tika iegūti 700 ml transudāta. Uz izteiktas hipertireozes fona prevalēja sirds mazspējas simptomātika. Aknu mazspējas izraisītā hipoalbuminēmija veicināja tūsku un ascīta rašanos. Aknu bojājums ar holestāzi un hipokoagulāciju ierobežoja terapijas iespējas. Lai gan primāras diagnozes noteikšanā bija daudz jautājumu, ārstēšana bija jāsāk nekavējoties.
2. tipa cukura diabēts ir progresējoša slimība, ko nosaka insulīna nepietiekama sekrēcija un insulīna rezistence. Ar globalizāciju saistītās cilvēka uzvedības un dzīvesveida izmaiņas izraisa dramatisku cukura diabēta izplatīšanos visā pasaulē. Latvijā 2011. gada janvārī bija reģistrēti 72 654 pacienti ar cukura diabētu (to skaitā 556 jaunāki par 18 gadiem), toskait 68 217 pacienti ar 2. tipa cukura diabētu. Insulīna terapiju pēc reģistra datiem saņem 12 419 cilvēki. [5] Pieaug saslimstība ar 2. tipa cukura diabētu bērnu un pusaudžu vidū.
Cukura diabēts (CD) XXI gadsimtā kļūst par epidēmiju, un tiek prognozēts, ka tuvākajos gados tīklenes speciālistu lielāko darba daļu veidos diabētiskā retinopātija (DR). Cukura diabēta incidences palielināšanos nosaka iedzīvotāju novecošanās, urbanizācijas procesi, dzīvesveida un diētas izmaiņas, kas veicina aptaukošanos un fizisko aktivitāšu samazināšanos. Aprēķināts, ka laikposmā no 2007. līdz 2025. gadam saslimstība ar cukura diabētu palielināsies 2,7 reizes, turklāt iedzīvotāju skaits šajā laikā pieaugs par 19,4%, bet saslimušo skaits ar CD – par 54%, sasniedzot 380 miljonus līdzšinējo 246 miljonu vietā.
Riekstu ēšana katru dienu var palīdzēt kontrolēt 2.tipa cukura diabētu un izvairīties no tā radītajām komplikācijām, tas tika pierādīts jaunākajā pētījumā, kas tika veikts Svētā Mihaela slimnīcā (St.Michael’s Hospital) un Toronto universitātē.
Karpālā kanāla sindroms (KKS) ir visbiežāk sastopamā perifērā kompresijas neiropātija, ko izraisa hroniska vidusnerva (n. medianus) kompresija karpālajā kanālā plaukstas locītavas līmenī. KKS izplatība vispārējā populācijā sasniedz aptuveni 5 %, un slimība ir saistīta ar funkcionāliem ierobežojumiem, darbspēju samazināšanos un dzīves kvalitātes pasliktināšanos. Vienlaikus tā rada ievērojamu sociālekonomisko slogu veselības aprūpes sistēmai. [1; 2]
Funkcionālā dispepsija ir viens no biežākajiem funkcionālajiem kuņģa–zarnu trakta darbības traucējumiem, kas skar aptuveni 7—8 % pieaugušo visā pasaulē. [1] Izšķir divus funkcionālās dispepsijas apakštipus: postprandiālā distresa sindromu (PDS) un epigastrālo sāpju sindromu (EPS), un abi šie apakštipi var arī pārklāties.
Pacientiem pēc miokarda infarkta (MI) ir augsts risks nevēlamu notikumu attīstībai, t.sk. mirstībai. 2.tipa CD pacienti ir īpaši ievainojama pacientu grupa tādu iemeslu dēļ kā ateroskleroze, endotēlija disfunkcija, hronisks iekaisums un paaugstināta trombocītu aktivitāte – šie visi faktori vēl vairāk veicina nevēlamu notikumu risku pēc MI. GLP1 receptoru agonisti (RA) un SGLT2 inhibitori demonstrējuši kardiovaskulāro notikumu riska samazinājumu pacientiem ar 2.tipa CD un zināmu aterosklerotisku kardiovaskulāru slimību.
Bipolāri afektīvi traucējumi (BAT) ir hroniska psihiska slimība, kurai raksturīgas atkārtotas mānijas un depresijas epizodes. Tie skar aptuveni 2 % pasaules iedzīvotāju un ir saistīti ar priekšlaicīgu mirstību, tostarp nāvi kardiovaskulāro slimību (KVS) dēļ. Lai gan šī saistība ir klīniski nozīmīga, absolūtais kardiovaskulāro notikumu slogs un to incidence pacientiem ar BAT joprojām nav pilnībā raksturota. Sistemātiskā pārskatā un metaanalīzē tika apkopoti novērojumu pētījumu dati par KVS izplatību un incidenci pieaugušajiem ar BAT.
Augusta noslēgums akadēmiskajā vidē bijis notikumiem bagāts, īpaši kardiovaskulārās veselības jomā — laikā no 28. līdz 31. augustam Minhenē Eiropas Kardiologu asociācijas (ESC) kongresā tikās jomas eksperti un entuziasti no visas pasaules, lai apspriestu jaunākās vēsmas sirds veselībā. Šis gads nācis ar daudziem jaunumiem, un viens no tiem ir atjaunotās sirds mazspējas vadlīnijas. Izmaiņas veiktas ne tikai klasifikācijā, bet arī ārstēšanas rekomendācijās — varam iepazīties ar daļu no tām arī latviešu valodā.
