2. tipa cukura diabēta pacientu ārstēšanā tikai daļai relatīvā slimības sākuma fāzē ar nelielu hiperglikēmiju iespējama normoglikēmija ar diētas ierobežojumiem, svara samazināšanu, palielinātu fizisko aktivitāti un vienu kādas grupas preparātu. Ja ārstēšanas mērķis ir glikēmija pēc HbA1c zem 7% robežjoslas (Latvijā pēc vadlīnijām – zem 6,5%), tad jāņem vērā, ka perorālie hipoglikemizējošie preparāti (biguanīdi, sulfonilurea, meglitinīdi, tiozolidindioni, inkretīni) monoterapijā samazina glikēmiju (pēc HbA1c) vidēji par 0,5–1%. Tātad jau ārstēšanas plāna izveides posmā ir skaidrs, ka lielākajai daļai pacientu nebūs iespējams sasniegt vēlamo mērķi – normoglikēmiju – ar vienu kādas grupas preparātu.
Šis nebija tipisks gadījums, jo ultrasonogrāfiski netika konstatētas raksturīgas maiņas, vienīgi difūzās struktūras izmaiņas, kas faktiski norādīja, ka ir tireoidīts, bet tas ir ļoti plašs jēdziens. Netipiski, ka arī pēc amiodarona pārtraukšanas vairākus mēnešus tas saglabājas un liek domāt, ka ar antiaritmisku preparātu pacients varbūt ārstēts jau uz tireotoksikozes fona, kas, savukārt, izraisa biežas mirdzaritmijas lēkmes. Šā klīniskā gadījuma demonstrācijas mērķis ir parādīt amiodarona indicētu tireotoksikozes gadījumu ar smagu gaitu un ilgstošu komplicētu ārstēšanu, kā arī atgādināt, ka, sākot terapiju ar amiodaronu, jākontrolē vairogdziedzera funkcija un struktūra.
Aptaukošanās ir saistīta ar vielmaiņas un kardiovaskulārajām saslimšanām, kas būtiski paaugstina insulta, koronārās sirds slimības un miokarda infarkta risku.Ogļhidrātiem bagātas maltītes kombinācijā ar mazkustīgu dzīvesveidu ir veicinājušas aptaukošanās epidēmijas izplatību un ar to saistītu mirstības un saslimstības pieaugumu. Šajā rakstā apkopota informācija par aptaukošanās farmakoloģiskās ārstēšanas iespējām un nākotnes perspektīvām.
Paciente iestājās nodaļā smagā vispārējā stāvoklī. Veicot pleiras punkciju, tika iegūti 700 ml transudāta. Uz izteiktas hipertireozes fona prevalēja sirds mazspējas simptomātika. Aknu mazspējas izraisītā hipoalbuminēmija veicināja tūsku un ascīta rašanos. Aknu bojājums ar holestāzi un hipokoagulāciju ierobežoja terapijas iespējas. Lai gan primāras diagnozes noteikšanā bija daudz jautājumu, ārstēšana bija jāsāk nekavējoties.
2. tipa cukura diabēts ir progresējoša slimība, ko nosaka insulīna nepietiekama sekrēcija un insulīna rezistence. Ar globalizāciju saistītās cilvēka uzvedības un dzīvesveida izmaiņas izraisa dramatisku cukura diabēta izplatīšanos visā pasaulē. Latvijā 2011. gada janvārī bija reģistrēti 72 654 pacienti ar cukura diabētu (to skaitā 556 jaunāki par 18 gadiem), toskait 68 217 pacienti ar 2. tipa cukura diabētu. Insulīna terapiju pēc reģistra datiem saņem 12 419 cilvēki. [5] Pieaug saslimstība ar 2. tipa cukura diabētu bērnu un pusaudžu vidū.
Cukura diabēts (CD) XXI gadsimtā kļūst par epidēmiju, un tiek prognozēts, ka tuvākajos gados tīklenes speciālistu lielāko darba daļu veidos diabētiskā retinopātija (DR). Cukura diabēta incidences palielināšanos nosaka iedzīvotāju novecošanās, urbanizācijas procesi, dzīvesveida un diētas izmaiņas, kas veicina aptaukošanos un fizisko aktivitāšu samazināšanos. Aprēķināts, ka laikposmā no 2007. līdz 2025. gadam saslimstība ar cukura diabētu palielināsies 2,7 reizes, turklāt iedzīvotāju skaits šajā laikā pieaugs par 19,4%, bet saslimušo skaits ar CD – par 54%, sasniedzot 380 miljonus līdzšinējo 246 miljonu vietā.
Riekstu ēšana katru dienu var palīdzēt kontrolēt 2.tipa cukura diabētu un izvairīties no tā radītajām komplikācijām, tas tika pierādīts jaunākajā pētījumā, kas tika veikts Svētā Mihaela slimnīcā (St.Michael’s Hospital) un Toronto universitātē.
Cukura diabēts ir hroniska slimība, kuras prevalence pieaug, sasniedzot epidēmijas apmērus un palielinot veselības aprūpes izdevumus visā pasaulē. Glikēmijas paškontrole nozīmē to, ka cukura diabēta pacients (vai viņa līdzcilvēki) regulāri ar glikometru un ar teststrēmelēm nosaka glikozes līmeni asinīs. Glikēmijas paškontrole ir cukura diabēta (CD) aprūpes standarts un apmācības un terapijas neatņemama sastāvdaļa.
Stroncija ranelātam ir būtiski lielāka kaula atjaunošanas aktivitāte nekā bieži izrakstītajam bifosfonātam alendronātam – to pierāda visu laiku lielākā biopsiju pētījuma rezultāti, kas šā gada 24. martā tika prezentēti Eiropas Osteoporozes un osteoartrīta kongresā (ECCEO11-IOF) Valensijā. [1]
2010. gada 3.–4. septembrī Rīgā notika 3. Baltijas Osteoporozes kongress. Osteoporoze ir viena no biežākajām slimībām, un to konstatē sievietēm un vīriešiem visās pasaules valstīs, radot būtisku sociālo un ekonomisko slogu. Kongresā piedalījās ne tikai osteoporozes jomā tieši iesaistītie speciālisti, bet arī reimatologi, endokrinologi, neirologi, nefrologi, ģimenes ārsti, ginekologi, internisti un radiologi. Šajā rakstā esam apkopojuši svarīgākās atziņas no kongresa.
Osteoporoze ir globāla sabiedrības veselības problēma, kas tiek definēta kā hroniska, sistēmiska, progresējoša kaulu metabolisma slimība, kurai raksturīgs zems kaulu minerālais blīvums un kaulaudu mikroarhitektonikas pasliktināšanās, konkrētāk, trabekulu skaita samazināšanās, kā arī kortikālā slāņa biezuma samazināšanās un tā porainības palielināšanās. Tā rezultātā palielinās kaulu trauslums un lūzumu risks. [1]
Pacientiem ar vestibulāru švannomu bieži vien tiek novēroti neiroloģiski simptomi kā dzirdes zudums, tinnitus un reibonis. Diemžēl faktori, kas iesaistīti reiboņa attīstībā nav līdz galam izprasti. Lai izvērtētu, vai trauksme saistīta ar subjektīvu reiboņa sajūtu vestibulāras švannomas pacientiem, veikts retrospektīvs kohortas pētījums ASV.
Aprēķināts, ka B12 vitamīna deficīts prevalē apmēram 2,6—7,5 % cilvēku pasaulē vispārējā populācijā. Vairāki pētījumi uzrādījuši, ka senioriem šī vitamīna deficīts sastopams vēl biežāk, prevalences rādītājiem variējot no 5—14 %. B12 deficīts reti sastopams zīdaiņiem, tomēr to iespējams novērot gadījumos, kad B12 deficīts ir ar krūti barota mazuļa mammai. [4]
10. oktobrī VSIA “Traumatoloģijas un ortopēdijas slimnīca” (TOS) svinīgi atklāja ar modernākajām tehnoloģijām un specializētām iekārtām aprīkotu mugurkaula ķirurģijas operāciju zāli, kas tapusi Eiropas Reģionālās attīstības fonda līdzfinansētā projekta ietvaros.
Globāli gandrīz 51 % pacientu ar fibromialģiju bija depresija un 47 % pieredzēja trauksmi, liecina jauna metaanalīze. Papildus tika novērotas tendences – trauksmes izplatība ar vecumu samazinās, bet depresijas izplatība pieaug, tomēr netika konstatētas būtiskas atšķirības starp dzimumu proporcijām vai kontinentiem.
