Pasaules diabēta kongresi notiek ik pēc trīs gadiem (iepriekšējais – 2003. gadā Parīzē, Francijā), un kongresa rīkotāju iecerei realizēt tos katru reizi citā kontinentā ir mērķis veicināt diabēta aprūpi un pētniecību konkrētajā kontinentā. 19. Starptautiskās Diabēta Federācijas (IDF) kongress Keiptaunā (2006. gada 3.-7. decembrī) pulcēja 200 diabēta nacionālo asociāciju pārstāvjus no 160 valstīm (arī no Latvijas), kas pārstāv vairāk nekā 240 miljonus diabēta pacientu pasaulē. Kopumā šajā kongresā piedalījās vairāk nekā 12 000 dalībnieku: diabēta pacienti (nacionālo diabēta asociāciju pārstāvji), psihologi, biologi, preses pārstāvji, diabēta aprūpes organizatori, diabēta aprūpes medicīnas māsas, pēdu aprūpes speciālisti, diabēta apmācības organizatori un speciālisti, kā arī, protams, endokrinologi, diabetologi un citu medicīnas nozaru pārstāvji.
Līdztekus 1.un 2. tipa cukura diabētam sastopami arī retāki diabēta tipi, kas atšķiras ar klīniskām izpausmēm un ārstēšanas iespējām. Tā, piemēram, konstatēts, ka līdz 5% bērna vecumā saslimušo cukura diabēta pacientu un līdz 10% 2. tipa cukura diabēta slimnieku patiesībā slimo ar MODY.
Diabetoloģijas, farmācijas un zinātnes straujais progress un sasniegumi ļauj uzlabot dzīves kvalitāti, kā arī pagarināt dzīvildzi 1.tipa cukura diabēta pacientiem ar multipliem orgānu bojājumiem un nopietnu kardiovaskulāro patoloģiju. Aprakstītais klīniskais gadījums labi parāda, kā, pielietojot multifaktoriālu ārstēšanu ar jaunākajiem medikamentiem, aizkavējas mikrovaskulāro un makrovaskulāro cukura diabēta komplikāciju attīstība, progresēšana un tiek novērsti jauni kardiovaskulārie notikumi.
Ar cukura diabētu slimojošu bērnu, pusaudžu un viņu ģimeņu vajadzības ir īpašas un atšķirīgas no pieaugušo slimnieku vajadzībām. Šis uzskats tiek pausts gan Starptautiskās Diabēta federācijas (IDF) pamatnostādnēs, gan arī Starptautiskās Bērnu un pusaudžu diabēta biedrības (ISPAD) publicētajās vadlīnijās. Bērnībā un pusaudžu vecumā cukura diabēts visbiežāk ir saistīts ar ģenētiski noteiktu predispozīciju, autoimūno marķieru klātbūtni, agresīvu beta šūnu destrukciju, izteiktu insulīna deficītu un steidzamu nepieciešamību uzsākt insulīna substitūcijas terapiju ketoacidozes riska dēļ.
Pasaulē aizvien biežāk sarunās par populācijas novecošanos tiek skarta tēma par kognitīviem traucējumiem, kas ir arī loģiski izskaidrojams, — jo vairāk cilvēku nodzīvo ilgāk par 80 gadiem, jo lielāka iespēja, ka viņiem var attīstīties kognitīvie traucējumi. Latvijā visbiežāk tiek diagnosticētas kombinētas ģenēzes demences, kas ietver gan vaskulāru demenci, gan Alcheimera demenci, gan novērojamas toksiskas, dismetaboliskas encefalopātijas ar demenci.
Pacientiem ar hronisku nieru slimību (HNS) 3.–5. stadijā zema olbaltumvielu satura veģetāra diēta (LPVD), ievērota 6 mēnešus, bija saistīta ar būtiskiem nieru funkcijas, metabolo rādītāju un ķermeņa sastāva uzlabojumiem, nepasliktinot uzturvielu nodrošinājumu.
Kardiovaskulārās slimības (KVS) joprojām ir galvenais nāves cēlonis ne tikai Eiropā, bet arī pasaulē, proti, 2022. gadā no KVS nomira 19,8 miljoni cilvēku, kas ir aptuveni 32 % no visiem pasaules nāves gadījumiem. [1] Riska faktori, jo īpaši dislipidēmija, kļūst arvien izplatītāki tieši gados jaunu pacientu vidū (21—39 gadi). [2] Ģimenes ārsti un šaurākas specialitātes ārsti savā praksē arvien biežāk sastop 21—40 gadus vecus pacientus ar paaugstinātu zema blīvuma lipoproteīnu holesterīna (ZBLH) līmeni, bieži bez acīmredzamām ģenētiskām pazīmēm.
Antimikrobiālā rezistence (AMR) ir viena no nopietnākajām globālajām sabiedrības veselības problēmām, ar kuru ik gadu saskaras veselības aprūpes sistēmas visā pasaulē. AMR mēdz dēvēt par kluso pandēmiju; tā apdraud līdz šim efektīvo infekciju ārstēšanu, palielina mirstību, pagarina hospitalizācijas laiku un būtiski ietekmē veselības aprūpes izmaksas. Latvija nav izņēmums, — pēdējos gados pieaug gan multirezistentu patogēnu izplatība, gan antibiotiku patēriņš.
Mēs pamatoti lepojamies ar modernām operāciju zālēm un miljonus vērtām tehnoloģijām, kas būtiski atbalsta mūsdienu ķirurģiju. Tās ir nepieciešamas, un bez tām medicīna šodien nav iedomājama. Tomēr jāatceras, ka robots vai lāzers pats par sevi pacientu neārstē – to vada ārsta rokas un prāts
