Prezentācijas mērķis ir atspoguļot ilgstoši neārstētas, smagas, progresējošas autoimūnas slimības dekompensāciju saistībā ar imūnās disfunkcijas izraisītām komplikācijām, uzsvērt smagas glikokortikoīdu terapijas komplikācijas pacientam ar imūndeficītu. Šis nav gadījums, lai parādītu mūsu varēšanu, tehnoloģiskās iespējas un jaunos medikamentus. Šis ir gadījums, kas beidzās letāli. Jautājums – vai šis bija fatāls gadījums no paša sākuma? Vai arī šis ir gadījums, kad mēs, rīkojoties citādi, varējām stabilizēt stāvokli un paciente kādu laiku vēl varēja dzīvot?
Kalcijs, tā pietiekama uzņemšana un papildināšana ikdienas uzturā ir diskusiju tēma mūsdienās, viedokļi ir dažādi, tiek veikti dažādi zinātniski pētījumi, bet pierādījumi par kalcija iedarbību nereti ir pretrunīgi. Šajā rakstā apkopoti lielāko pētījumu rezultāti un iespējamie šo rezultātu skaidrojumi, kā arī rekomendācijas par ieteicamajām ikdienas kalcija devām un uzņemšanas veidiem dažādās vecumgrupās.
Feohromocitomas izraisīti glikozes tolerances traucējumi (GTT) reti prasa lielas insulīna devas. Pasaules literatūrā ziņots tikai par dažiem diabētiskās ketoacidozes gadījumiem, kas attīstījušies pie feohromocitomas. Feohromocitomas gadījumā samazinās insulīna sekrēcija, palielinās perifērā insulīna rezistence. Kateholamīni saistās ar aizkuņģa dziedzera saliņu šūnu α2 receptoriem, tādējādi samazinot insulīna sekrēciju. Palielināta insulīna rezistence parasti attīstās, kateholamīniem stimulējot β2 receptorus perifērajos audos. Šis gadījums parāda, ka svarīgi ir atcerēties par feohromocitomas iespēju jaunam cilvēkam ar diabētu un arteriālo hipertensiju.
Runājot par pareizās diagnozes noteikšanu, pieredzējusī gastroenteroloģe Gunta Geldnere sacīja: "Ārsta domāšanai jābūt līdzīgai labai datorprogrammai, tad trenēta loģiskā domāšana, klīniskā pieredze un literatūrā lasītais palīdz atrast pareizo krustpunktu: kas kam atbilst, kas ar ko sader."
Anorexia nervosa izplatība ir 0,3–0,6%, bet saslimstība 8 gadījumi uz 100 000 iedzīvotāju. Ar anoreksiju pārsvarā slimo sievietes (meitenes) 14–21 gada vecumā, 10% pacientu ir vīrieši. Diemžēl slimnieku skaits arvien turpina pieaugt. To būtiski sekmē mūsdienu skaistuma ideāli, dzīves prioritāšu maiņa un informācijas apmaiņas palielināšanās. Taču, lai arī šie faktori ietekmē visus cilvēkus, saslimst tikai daļa – tā daļa, kam uz to ir īpaša nosliece, iepriekšēji traucējumi, kas sekmē ēšanas traucējumu attīstību kā slimību.
Kaulu vielmaiņas bioķīmiskie marķieri (bone turnover markers jeb BTM) norāda uz kaulu vielmaiņas stāvokli. Tie ir bioķīmiskie produkti, ko nosaka serumā un/vai urīnā un kas atspoguļo kaulaudu metabolo stāvokli. Šiem marķieriem nav tiešas metabolas funkcijas, tie neiespaido kaulaudu metabolo kontroli. Publikācijas tapšanā izmantotas Latvijas Osteoporozes un kaulu metabolo slimību asociācijas vadlīnijas “Osteoporozes klīniskās vadlīnijas”.
Pasaulē osteoporoze ir visbiežāk izplatītā metabolā kaulu slimība, ir aprēķināts, ka tā skar vairāk nekā 200 miljonus cilvēku visā pasaulē. 75 miljoniem cilvēku Eiropā, ASV un Japānā ir osteoporoze.
Statīnus plaši lieto ikdienas ārsta praksē, tie atzīti par efektīviem, lai profilaktiski pasargātu pacientus no aterosklerotiskām vaskulārām saslimšanām, primāri samazinot zema blīvuma holesterīna koncentrāciju plazmā. Turklāt statīni ir labi panesami, tiem ir lielisks drošības profils, blakusparādības ir reti un tikai dažiem pacientiem. Tomēr zinātniskajā literatūrā nebeidz virmot diskusijas par to, vai tiešām statīni ir tik nekaitīgi un droši lietojami klīniskajā praksē, tāpēc apkopojam kardioloģes, endokrinoloģes un ģimenes ārstes viedokli.
Visā pasaulē pieaug saslimstība ar cukura diabētu. Arvien jaunāki cilvēki saslimst ar cukura diabētu, un, uzlabojoties veselības aprūpes sistēmas kvalitātei, pagarinās kopējais slimošanas laiks ar cukura diabētu, līdz ar to palielinās kopējais cukura diabēta pacientu skaits jeb prevalence. Latvijā 10 gados vecuma un dzimuma specifiskā prevalence palielinājusies par 146,5 gadījumiem uz 10 000 persongadiem (2000. gadā tā bija 90,8, bet 2009. gadā – 237,3 uz 10 000 persongadiem). Līdz ar to ļoti būtiski kļūst jautājumi, kas saistīti ar šo pacientu ārstēšanu dažādos vecumposmos.
Prader–Willi sindroms (PWS) ir ģenētiski determinēta saslimšana, kuras gadījumā vērojamas izpausmes vairākās orgānu sistēmās. PWS ir salīdzinoši bieža slimība, lai gan Latvijā reģistrēto pacientu skaits tikai nedaudz pārsniedz ceturtdaļsimtu, tomēr slimībai raksturīgi nopietni veselības traucējumi ar gandrīz visu orgānu sistēmu iesaisti, kas ievērojami saīsina pacientu dzīvildzi un dzīves kvalitāti, tāpēc svarīgi slimību diagnosticēt laikus un sākt mērķtiecīgu ārstēšanu ar maksimālu terapijas iedarbīgumu.
RAKUS Neiroloģijas un neiroķirurģijas klīnikas neiroķirurgs eksperts, Latvijas Neiroķirurgu asociācijas vadītājs, asociētais profesors KASPARS AUSLANDS ir ne vien lielisks ārsts un pasniedzējs, bet arī ieguvis augstskolas diplomu biznesa vadībā un ārsta karjeras sākumā gandrīz izvēlējies citu dzīves ceļu. Taču drīz vien sapratis, ka medicīna ir viņa īstais aicinājums. Nu jau 25 gadus dakteris Kaspars Auslands ir veltījis neiroķirurģijai.
Antibiotiku lietošana, lai gan rezultāti ir neskaidri, ir saistīta ar celiakijas slimības risku, tomēr šī saistība var atspoguļot gan veselības aprūpes pakalpojumu pieejamību, gan ne diagnosticētas celiakijas ārstēšanu. Pētnieki izvērtēja iepriekšēju antibiotiku lietošanu indivīdiem ar biopsijā apstiprinātu celiakijas slimību, salīdzinot ar atbilstīgām vispārējās populācijas kontroles grupām un ar viņu brāļiem un māsām. Tika veikta arī salīdzinoša analīze ar indivīdiem, kuriem histoloģiski novērojama normāla zarnu gļotāda.
Gados vecākiem pacientiem aizcietējumi rada izteiktu dzīves kvalitātes pasliktināšanos un negatīvi ietekmē psihisko veselību. Pētījumos konstatēts, ka pacientiem ar aizcietējumiem ir sliktāki fizisko funkciju, psihiskās veselības, vispārējā veselības stāvokļa uztveres un ķermeņa sāpju rādījumi, salīdzinot ar respondentiem bez aizcietējumiem. [1] Šī ir raksta otrā daļa, kur detalizēti apskatītas aizcietējumu ārstēšanas iespējas. Pirmo daļu lasiet Doctus maija numurā.
Dupilumabs 300 mg, cendakimabs 360 mg un budezonīda perorāla suspensija 2 mg uzrādīja mērenu līdz augstu efektivitātes līmeni disfāgijas mazināšanā pusaudžiem un pieaugušajiem ar eozinofilo ezofagītu (EoE). Lielākā daļa pētīto terapiju, izņemot etrasimodu, nodrošināja histoloģisku remisiju.
Pēdējos pāris gados arvien biežāk tiek publicēti pētījumi, kas pierāda nepietiekama un nekvalitatīva miega negatīvo ietekmi dažādu neiroloģisko slimību procesos, demonstrējot miega un neiroloģisko slimību divvirzienu saistību. Lai panāktu iespējami labāku šo pacientu aprūpi, neirologam ir būtiski izvaicāt pacientus arī par viņu miegu. Šī ir raksta otrā daļa (pirmā Doctus 2026. gada maija numurā), kur uzskaitīti biežāk sastopamie miega traucējumi dažu neiroloģisku slimību gadījumos īsā aprakstošā veidā.
