Saskaņā ar pētījumu, kas publicēts žurnālā Journal of Infectious Diseases, statīnu lietošana slimnīcā smaga akūta respiratorā sindroma koronavīrusa 2 (SARS-CoV-2) infekcijas dēļ bija saistīta ar zemāku 28 dienu mirstību.
Cilvēkiem, kuri bija saņēmuši pirmo Oxford-AstraZeneca Covid-19 vakcīnas devu un otro saņēma mRNS vakcīnu, bija mazāks inficēšanās risks, salīdzinot ar cilvēkiem, kuri bija saņēmuši abas Oxford-AstraZeneca vakcīnas devas. Tas ir pierādīts valsts mēroga pētījumā, ko veica pētnieki Umeå universitātē, Zviedrijā.
Eiropas Zāļu aģentūra (EZA) ir uzsākusi reģistrācijas pieteikuma vērtēšanu monoklonālo antivielu kombinācijai <em>Ronapreve</em>. Šīs zāles satur divas monoklonalās antivielas kasirivimabu un imdevimabu un ir paredzētas Covid-19 ārstēšanai un profilaksei. Reģistrācijas pieteikumu ir iesniedzis uzņēmums Roche Registration GmbH.
Pacientiem ar Covid-19 augsts ķermeņa masas indekss (ĶMI) ir saistīts ar paaugstinātu nāves risku un ilgstošu uzturēšanos intensīvās terapijas nodaļā (ICU), liecina jauns pētījums, kas publicēts žurnālā PLOS ONE.
Ar Covid–19 hospitalizēti pacientiem ir paaugstināts trombembolijas un nāves risks. Šobrīd optimālākā tromboprofilakses deva augsta riska pacientiem nav noteikta.
Covid-19 pandēmijas laikā ir bijusi daudz neskaidrību par to, cik ilgi imunitāte ilgst pēc tam, kad nevakcinēts cilvēks ir inficēts ar SARS-CoV-2. Tagad zinātniekiem ir atbilde. Spēcīga aizsardzība pēc dabiskas infekcijas ir īslaicīga.
Pacienti ar imūnmediētām iekaisīgām slimībām ir ar paaugstinātu Covid–19 risku, lielākoties imūnsupresīvo medikamentu, tādu kā glikokortikosteroīdu, lietošanas dēļ. Šo medikamentu lietošana var ietekmēt arī vakcīnas atbildreakciju. Šīs meta–analīzes mērķis bija noskaidrot, kāda bijusi pacientu ar imūnmediētām iekaisīgām slimībām seroloģiskā atbildreakcija uz Covid–19 vakcīnu.
Visā pasaulē vēl arvien viena no veselības aprūpes speciālistu galvenajām apspriedes tēmām nešaubīgi ir SARS–CoV–2 ierosinātais Covid–19. Pandēmijas ietekmē vērojamas būtiskas izmaiņas sabiedrības ikdienā, migrācijas un ceļošanas plūsmā, veselības aprūpes sistēmu organizācijā, tāpēc nav brīnums, ka praktiski nepamanīta klāt ir kārtējā rudens sezona.
Pētījumos tiek lēsts, ka pat trešdaļa ambulatori izrakstīto antibiotiku nav bijušas nepieciešamas vai ir ordinētas neatbilstīgi situācijai. Antibiotiku lietošanas pratība mūsdienās ir būtiska, jo mikroorganismu rezistences rādītāji aug strauji, bet līdzekļi, ar kuriem doties prettriecienā, nāk lēni.
Perifēri intravenozi katetri (PIK) ir visbiežāk lietotās medicīniskās ierīces slimnīcās visā pasaulē. To radītas infekcijas ir salīdzinoši reti sastopamas, bet lielākoties izpaužas ar smagu klīnisko gaitu, tāpēc svarīgi tās novērst.
Ir medicīnas jomas, kurās ārsta darbs prasa ne vien izcilu profesionālo sagatavotību, bet arī spēju katru dienu sastapties ar cilvēka dzīves trauslumu. Transplantācija ir viena no tām. Par šīs medicīnas jomas izaicinājumiem un nākotni saruna ar Latvijas Transplantācijas centra vadītāju transplantologu JĀNI JUŠINSKI.
Ilgtermiņa Itālijas kohortas pētījumā konstatēts, ka 65,2 % pieaugušo ar alerģisku rinītu (AR) attīstījās hronisks rinosinusīts (HRS), parasti aptuveni piecus gadus pēc AR diagnosticēšanas. Pēdējā novērošanas vizītē HRS bija vienīgais faktors, kas neatkarīgi bija saistīts ar vidēji smagu persistējošu AR, palielinot tā attīstības risku gandrīz trīs reizes.
B12 vitamīna deficīta neiroloģiskās pazīmes ir saistāmas ar patoloģiju perifērajos un redzes nervos, muguras smadzeņu aizmugurējās un sānu kolonnās (subakūta kombinēta deģenerācija) un smadzenēs. Interesanti, ka hematoloģiskās un neiroloģiskās izpausmes dažkārt nav līdzpastāvošas. Ir novērota apgriezta korelācija abu izpausmju smaguma pakāpē — 28 % pacientu ar neiropsihiatriskām novirzēm nav anēmijas vai makrocitozes. [3] Šajā infografikā aplūkojam B12 deficīta riska grupas, diagnostisko procesu un par ikdienas praksi un B12 nozīmi neiroloģisko pacientu aprūpē vaicājam neirologam Dr. Vlodekam Gromakovskim.
Sirds un asinsvadu slimības joprojām ir galvenais saslimstības un mirstības cēlonis visā pasaulē, radot ievērojamu slogu gan veselības aprūpes sistēmai, gan sabiedrības ekonomikai kopumā. Šajā kontekstā bēta adrenoreceptoru blokatori (turpmāk — bēta blokatori, BB) ir viens no nozīmīgākajiem atklājumiem 20. gadsimta kardiovaskulārajā farmakoloģijā.
Anorexia nervosa un bulimia nervosa ir nopietni ēšanas traucējumi, kuru attīstība saistīta gan ar ģenētiskiem, gan vides riska faktoriem, kā arī ar medicīniskām, psiholoģiskām un sociālām sekām. Šie ēšanas traucējumi biežāk skar pusaudžus un jaunus pieaugušos un lielākoties ir hroniskas vai recidivējošas gaitas. Pētījuma autoru mērķis bija aprēķināt pasaules, reģionālo un nacionālo anoreksijas un bulīmijas prevalenci, kā arī ar anoreksiju saistītos mirstības rādītājus no 1990.-2023.gadam, kā arī izteikt prognozes slimību slogam tuvā nākotnē.
