Pacientiem, kuri hospitalizēti ar Covid-19 un lieto regulāri aspirīnu zemās devās pret sirds un asinsvadu slimībām, ir ievērojami zemāks komplikāciju un nāves risks, salīdzinot ar tiem, kuri nelieto aspirīnu.
Eiropas Zāļu aģentūra 16.oktobrī apstiprināja lietošanai pirmo ilgstošas iedarbības injicējamo medikamentu HIV ārstēšanai. Injicējamais medikaments ir divu jaunu pretvīrusa medikamentu kombinācija: rilpivirīns un kabotegravirs.
Gripa mūsu platuma grādos ir infekcijas slimība, kuras izraisītājs mums jau pazīstams, pret kuru izstrādāta vakcīna (pielāgota katru gadu) un ir iespējama etiotropa un simptomātiska ārstēšana.
Angiotenzīna konvertējošā enzīma (AKE) inhibitoru vai angiotenzīna II receptora blokatoru (ARB) lietošana asinsspiediena mazināšanai, samazina mirstības risku no gripas un pneimonijas.
Pediatre, bērnu infektoloģe DACE ZAVADSKA jau vairākus gadus vada Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas Bērnu vakcinācijas centru, ir Latvijas Bērnu infektologu biedrības viceprezidente un Latvijas Infektologu un hepatologu biedrības biedre. Paralēli šiem pienākumiem izglīto topošos ārstus Rīgas Stradiņa universitātes Pediatrijas katedrā. Pārliecināta, ka ir savā vietā gan slimnīcā, gan Stradiņa universitātē, taču dzīvi nespēj iedomāties bez praktiskā ārstes darba.
Hospitalizētiem pacientiem ar apstiprinātu Covid-19, kuriem 25 (OH) D vitamīna līmenis bija vismaz 30 ng/mL retāk novēroja komplikācijas un nāvi, secināts pētījumā.
Aptaukošanās var izraisīt hiperaktīvu imūnsistēmas reakciju uz Covid-19 infekciju, kas apgrūtina vīrusa apkarošanu, teikts jaunā pētījumā, kas publicēts žurnālā Endocrinology.
2018. gadā Latvijā reģistrēti 19 HIV gadījumi uz 100 000 iedzīvotāju (SPKC dati), bet ES/EEZ valstīs — vidēji 5,7 HIV gadījumi uz 100 000 (ECDC dati). Jaunatklāto HIV gadījumu skaits Latvijā 2017. gadā bija 371, no kuriem AIDS stadija reģistrēta 123 pacientiem.
Iedzimta citomegalovīrusa (CMV) infekcija ir biežākā iedzimtā infekcija, inficēto jaundzimušo skaits attīstītajās valstīs ir 0,6 %. [1] Intrauterīna inficēšanās ar CMV ir galvenais iemesls bērnu sensorineirālam dzirdes zudumam un smagiem neiroloģiskiem bojājumiem, izraisot bērnu cerebrālo trieku, garīgu atpalicību, redzes traucējumus un epileptiskas lēkmes.
Lai pārdzīvotu Covid-19 pandēmiju, lielākā daļa cilvēku dzer vairāk kafijas nekā ikdienā. Pētnieki ir noskaidrojuši veselīgāko veidu, kā pagatavot kafiju.
Ir medicīnas jomas, kurās ārsta darbs prasa ne vien izcilu profesionālo sagatavotību, bet arī spēju katru dienu sastapties ar cilvēka dzīves trauslumu. Transplantācija ir viena no tām. Par šīs medicīnas jomas izaicinājumiem un nākotni saruna ar Latvijas Transplantācijas centra vadītāju transplantologu JĀNI JUŠINSKI.
Ilgtermiņa Itālijas kohortas pētījumā konstatēts, ka 65,2 % pieaugušo ar alerģisku rinītu (AR) attīstījās hronisks rinosinusīts (HRS), parasti aptuveni piecus gadus pēc AR diagnosticēšanas. Pēdējā novērošanas vizītē HRS bija vienīgais faktors, kas neatkarīgi bija saistīts ar vidēji smagu persistējošu AR, palielinot tā attīstības risku gandrīz trīs reizes.
B12 vitamīna deficīta neiroloģiskās pazīmes ir saistāmas ar patoloģiju perifērajos un redzes nervos, muguras smadzeņu aizmugurējās un sānu kolonnās (subakūta kombinēta deģenerācija) un smadzenēs. Interesanti, ka hematoloģiskās un neiroloģiskās izpausmes dažkārt nav līdzpastāvošas. Ir novērota apgriezta korelācija abu izpausmju smaguma pakāpē — 28 % pacientu ar neiropsihiatriskām novirzēm nav anēmijas vai makrocitozes. [3] Šajā infografikā aplūkojam B12 deficīta riska grupas, diagnostisko procesu un par ikdienas praksi un B12 nozīmi neiroloģisko pacientu aprūpē vaicājam neirologam Dr. Vlodekam Gromakovskim.
Sirds un asinsvadu slimības joprojām ir galvenais saslimstības un mirstības cēlonis visā pasaulē, radot ievērojamu slogu gan veselības aprūpes sistēmai, gan sabiedrības ekonomikai kopumā. Šajā kontekstā bēta adrenoreceptoru blokatori (turpmāk — bēta blokatori, BB) ir viens no nozīmīgākajiem atklājumiem 20. gadsimta kardiovaskulārajā farmakoloģijā.
Anorexia nervosa un bulimia nervosa ir nopietni ēšanas traucējumi, kuru attīstība saistīta gan ar ģenētiskiem, gan vides riska faktoriem, kā arī ar medicīniskām, psiholoģiskām un sociālām sekām. Šie ēšanas traucējumi biežāk skar pusaudžus un jaunus pieaugušos un lielākoties ir hroniskas vai recidivējošas gaitas. Pētījuma autoru mērķis bija aprēķināt pasaules, reģionālo un nacionālo anoreksijas un bulīmijas prevalenci, kā arī ar anoreksiju saistītos mirstības rādītājus no 1990.-2023.gadam, kā arī izteikt prognozes slimību slogam tuvā nākotnē.
