Līdzšinējie pētījumi rāda, ka dažādi hroniski neiropsihiatriski traucējumi palielina risku smagas gaitas Covid–19 attīstībai. Nav skaidrs, vai šis risks līdzīgs arī citām SARS (smaga akūta elpošanas sindroma) infekcijām.
Uzskata, ka pacientiem ar demenci varētu būt paaugstināts suicīda risks, taču nav skaidrs, vai tas ir universāli apgalvojams par visiem demences pacientiem. Tāpēc, riska grupu identificēšana ir nepieciešama, lai novērstu potenciālo kaitējumu dzīvībai un nodrošinātu pilnvērtīgāku klīnisko aprūpi demences pacientiem.
Ar zemāku demences risku cilvēkiem ar 2. tipa cukura diabētu saistīta septiņu veselīga dzīvesveida paradumu kombinācija (gulēšana 7—9 h diennaktī, regulāras fiziskās aktivitātes, bieža sociālā saskarsme u.c.).
Kā viena no demences riska attālināšanas intervencēm tiek piedāvāta regulāra ikdienas pastaiga. Vai ir saistība starp dienā noieto soļu skaitu, staigāšanas intensitāti un demences sastopamības rādītājiem?
Gados vecākiem cilvēkiem ar hipotireozi var būt paaugstināts demences attīstības risks. Demences attīstības risks bija vēl lielāks cilvēkiem, kuriem vairogdziedzera stāvokļa dēļ bija nepieciešama vairogdziedzera hormonu aizstājterapija.
Agrīna demence (early–onset dementia) attīstās pacientiem, kas ir jaunāki par 65 gadiem. Šiem pacientiem ir augsts marginalizācijas un diskriminācijas risks ne tikai vēlīnas diagnozes noteikšanas dēļ, bet arī sabiedrībai un piederīgajiem radušos izaicinājumu dēļ šādu pacientu ikdienas aprūpē.
Jauns pētījums liecina, ka pacientiem, kas hospitalizēti ar Covid-19 pneimoniju, ir lielāks demences attīstības risks nekā tiem, kuriem ir cita veida pneimonija.
Paaugstināts sirdsdarbības ātrums miera stāvoklī vecumdienās var būt neatkarīgs demences riska faktors, liecina jauns pētījums. Tā kā sirdsdarbības ātrumu miera stāvoklī ir viegli izmērīt un to var pazemināt, izmantojot vingrinājumus vai medicīnisku ārstēšanu, pētnieki uzskata, ka tas var palīdzēt identificēt cilvēkus ar lielāku demences risku un uzsākt agrīnu terapiju.
Pagarinoties dzīves ilgumam, pieaug arī to vecāka gadagājuma cilvēku skaits, kuriem attīstās demences sindroms. Visā pasaulē ar demenci dzīvo aptuveni 50 miljoni cilvēku, un tiek prognozēts, ka līdz 2050. gadam šis skaitlis palielināsies līdz 152 miljoniem, bet īpaši pieaugs valstīs ar zemu un vidēju ienākumu līmeni, kurās dzīvo aptuveni ⅔ demences pacientu. [1]
Ar vecumu saistīta mākulas deģenerācija, katarakta un ar cukura diabētu saistītas acu saslimšanas ir saistītas ar paaugstinātu demences risku.
Lielā pētījumā ir atklāta saistība starp uzmanības deficīta/ hiperaktivitātes sindromu (ADHD) un demenci starp paaudzēs. Pētījums rāda, ka personu ar ADHD vecākiem un vecvecākiem ir lielāks demences risks nekā tiem, kuriem ir bērni un mazbērni bez ADHD.
Līdz šim iztrūcis ticamu datu tam, cik bieži sastopama agrīna demence, kad kognitīvie traucējumi sākas pirms 65 gadu vecuma. Šāda informācija nepieciešama, lai valstiskā līmenī nodrošinātu atbilstīgu veselības aprūpi šai pacientu grupai.
Eiropa noveco. Eurostat publicētie dati rāda, ka to iedzīvotāju skaits, kas pārsniedz 60 gadu vecumu, ik gadu pieaug par diviem miljoniem. Prognozes rāda, ka 2060. gadā šīs vecumgrupas iedzīvotāju īpatsvars Eiropā būs 30 %.
Kognitīvās spējas līdz ar vecumu pasliktinās, taču ir atšķirība starp fizioloģiskām, ar vecumu saistītām un patoloģiskām izmaiņām. Demence ir vispārīgs termins, kas apraksta klīnisko sindromu, kad tiek zaudētas kognitīvās spējas un ikdienas pasākumu veikšanai nepieciešamās prasmes un zinības. Pamata riska faktors demences attīstībai ir vecums.
Labdabīgs paroksismāls pozicionāls vertigo (LPPV) ir viena no visbiežāk sastopamajām vestibulārā aparāta slimībām. Jāpiebilst, ka bieži vien līdz brīdim, kamēr pacients ir nonācis pie speciālista, simptomi ir izzuduši, un rodas grūtības diagnozi patiešām apstiprināt — tas rada izaicinājumus gan klīnicistam, gan pacientam. Izpētīts, ka viena gada laikā LPPV atkārtojas 34 % pacientu. [5]
Ātriju fibrilācija (ĀF) ir viena no visbiežāk sastopamajām sirds ritma traucējumu formām, kas būtiski ietekmē veselības aprūpes sistēmu gan primārās, gan sekundārās aprūpes līmenī. Ātriju fibrilācija ir biežākā persistējošā sirds aritmija pasaulē. Saskaņā ar 2024. gada EKB vadlīnijām 2019. gadā pasaulē bija aptuveni 59,7 miljoni cilvēku ar ĀF. Vispārējā populācijā tās prevalence ir aptuveni 2—4 %, bet personām pēc 65 gadu vecuma tā pieaug līdz 5—10 % un pēc 80 gadu vecuma var pārsniegt 10 %.
Koronāri notikumi neskatoties uz statīnu terapiju norāda uz reziduāliem riska mehānismiem ārpus zema blīvuma holesterīna (ZBLH), un lielu lomu šajā mehānismā spēlē lipoproteīns (a). Izteikta hipotēze, ka statīnu terapija var būt saistīta ar plazmas Lp(a) līmeni, tomēr klīniskais nozīmīgums šai atradnei nav skaidrs. Šajā pētījumā, kuru prezentēja Eiropas Kardiologu asociācijas 2026.gada kongresā augusta nogalē Minhenē, veikta Lp(a) līmeņa saistības analīze ar statīnu terapiju līdz pacienta hospitalizācijai akūta koronāra sindroma dēļ (AKS).
Ātriju fibrilācija ir bieži sastopama kardiovaskulāra slimība pieaugušajiem un to uzskata par daļu no klīniskā geriatriskā sindroma modeļa. Kustību traucējumi saistīti ar zemāku dzīves kvalitāti, augstākām veselības aprūpes izmaksām un lielāku risku ar veselību saistītiem iznākumiem. Līdz šim dati par kustību ierobežojumiem un to ietekmi uz ātriju fibrilācijas (ĀF) pacientu ir bijuši nepietiekami. 2026.gada Eiropas Kardiologu asociācijas kongresā prezentēta informācija par liela apjoma pētījumu 250 medicīnas centros 27 Eiropas valstīs no 2013.-2016.gadam.
Primāra hiperparatireoze (PHPT) klīniskajā praksē ir bieži sastopama un ir atbildīga par skeleta un nieru bojājuma attīstību, Kaut arī paratireoīdektomija var novērst šo komplikāciju attīstību, daudzu pacientu pārvaldība tiek vadīta novērojot. Šā pētījuma mērķis bija izvērtēt PHTP radītu orgānu bojājumu biežumu un attīstības laiku.
