Par uzvedības etiķeti vairāk nekā par ētiku

Nule kā parakstīta deklarācija par ārstu un farmācijas firmu sadarbības principiem, par ko presē un portālos jau lasām ironiskas piezīmes. Par to, ka ētikas kodeksi dzīvo paši savu dzīvi uz papīra, kamēr karā (konkurences cīņā) visi ieroči ir labi. Kā ir patiesībā? Doctus diskusijas dalībnieki vērtē – tie ir atsevišķi gadījumi, izrādītā labā griba ir solis pareizajā virzienā. Pēc šīs diskusijas gan nepamet sajūta, ka lielākoties tomēr runājam par uzvedības etiķeti, nevis par ētiku – tikumisko normu sistēmu vai morāles filozofiju. Seneka vēstulēs Lūcijam par ētiku reiz rak­stīja: „Tu zini, kura līnija ir taisna. Ko tas tev līdz, ja nezini, kas ir taisnais dzīvē.” Un viņam bija taisnība.

Šī brīža situācijas diagnostika

Novērtējiet ar atzīmi desmit ballu sistēmā ārstu, farmaceitu, zāļu ražotāju, lieltirgotāju ētisko sirdsapziņu!

ILZE AIZSILNIECE, ģimenes ārste: Es negribētu likt atzīmi. To varam tad, ja esam gājuši skolā, kaut ko redzējuši. Bet mēs visi pirms daudziem gadiem tikām iemesti finansiālajā situācijā, kad aiziet uz labām pusdienām, ko servē farmācijas industrija, nebija nemaz tik slikti. Varētu likt atzīmes tad, kad Veselības ministrija pēc Pasaules Veselības organizācijas lūguma izveidotu padomi, kas nodarbojas ar racionālu zāļu lietošanas veicināšanu. Pašlaik cilvēki dara tā, kā viņi to saprot. Nedomāju, ka viņiem ir tik zemi ētikas standarti.Ilze Aizsilniece

INTA SAPROVSKA, Berlin-Chemie/Menarini Baltic valdes priekšsēdētāja: Es mēģināšu vērtēt ar atzīmi. Farmācijas industrijas reputāciju vērtēju ar 8 vai 7 ballēm. Pateikšu kāpēc. Pēc diskusijas ar medicīnas preses pārstāvjiem domāju, ka situācija ir drūmāka. Taču Starptautisko inovatīvo farmaceitisko firmu asociācijas un Patentbrīvo medikamentu asociācijas pasūtītā omnibus aptauja negatīvo vērtējumu neapstiprināja. Aptuveni divas trešdaļas iedzīvotāju uzskata, ka zāļu ražotāju reputācija ir laba vai viduvēja.

Ārstu ētikas latiņa, manuprāt, ir līdzīgā augstumā. Savukārt farmaceiti ir tie cilvēki, kas visatbildīgāk cenšas izpildīt likuma pantus.

I. Aizsilniece: Man šķiet, ka farmaceitu ētika pie mums ir ļoti augsta. Ja kāda biedrība patiešām labi strādā ētikas jomā, tad tā ir Farmaceitu biedrība.

VITA VESTMANE, Sirowa Riga Farmācijas nodaļas vadītāja, Patentbrīvo medikamentu asociācijas Ētikas komisijas vadītāja: Visus vērtēju ar atzīmi, kas ir augstāka par vidējo. Vispirms jau tāpēc, ka savos Ētikas kodeksos esam uzrakstījuši: gribam būt labāki. Ētikas latiņa, man šķiet, atkarīga no divām lietām. No finansēm - mēs katrs esam bijuši dažādā finansiālā situācijā, un no audzināšanas. No sirdsapziņas, taisnīguma principiem, kas mūsos ieaudzināti bērnībā, mēs neatkāpsimies.Inta Saprovska

INĀRA RUBENE, Medikamentu informācijas centra direktore, Starptautisko inovatīvo farmaceitisko firmu asociācijas (SIFA) Ētikas komisijas vadītāja: Vai nabadzība var attaisnot neētisku rīcību? Tam nevaru piekrist. Manuprāt, milzīga nozīme ir fonam, kādā dzīvojam. Ja politiskā vide ir absolūti bez ētikas principiem, tad tas, ko mēs darām, ir daudz augstāk vērtējams. Es liktu 7,5 balles. Protams, zinu gadījumus, kur liekama nulle, un ir gadījumi, kad var ielikt desmit balles. Tomēr pēdējā laika tendences ir pozitīvas.

Viss ir atkarīgs arī no salīdzinājuma. Mēs joprojām atpaliekam no Rietumu valstīm, Amerikas, bet esam krietni priekšā Austrumeiropai, nemaz nerunājot par Āfriku. Var raudzīties arī hronoloģiski. Pirms desmit gadiem farmindustrijas pārstāvji, kā jau strādīgi latvieši, varbūt pārcentās un nereti pārvērtās par izklaides industrijas darboņiem. Vienlaikus firmas izdarīja labu darbu, jo lika sajusties ārstiem svarīgiem.

DMITRIJS JUSKOVECS, zāļu lieltirgotavas Recipe Plus padomes loceklis: Piekrītu viedoklim, ka tas ir jautājums - kur mēs atrodamies attiecībā pret citiem. Industrija sakārtojas. Ievērojami. Farmācijas industrija ir ļoti komplicēta, un attiecības eksistē vairākos līmeņos. Receptūras zāļu izvēlē laiku pa laikam dzirdam par kādiem skandāliem, sliktiem piemēriem, taču tie neizslēdz iespēju, ka lielākoties ārsti rīkojas ētiski.Ingrīda Briška

Cik daudz pārkāpumu SIFA Ētikas komisija ir izskatījusi?

I. Rubene: Apmēram divdesmit sūdzības, to skaits samazinās.

Kāds galvenokārt ir pārkāpumu raksturs?

I. Rubene: Līdz šīm visvairāk sūdzību bija par izklaides pasākumiem semināru laikā, par neadekvātu viesnīcu izvēli un komfortu konferenču laikā.

Neatkarīgs vai pērkams viedoklis par zālēm

INGRĪDA BRIŠKA, ginekoloģe no Siguldas veselības centra 4. stāvs: Ja kādā pasāku­mā uzmanība tiek vērsta uz konkrētu medikamentu, tad uz mirkli tas tiek nolikts it kā pro­žektoru starā. Par to domājam, analizējam vairāk. Varbūt vairāk arī izrak­stām. Bet paiet laiks, informācija kristalizējas. Neviens normāls ārsts neradīs sev problēmas ar medikamentu, kurš neiedarbojas. Tik pērkami jau tas nav!

I. Aizsilniece: Nedomāju, ka ārsti izrak­sta to, ko liek firmas. Tādā veidā firmas savu darbu neformulē. Manuprāt, Latvijā ietekmēšana ir daudz augstākos līmeņos. Redzot vairākus pēdējā laika notikumus, varētu runāt par centralizētiem iepirkumiem un pavisam citām summām nekā viens oriģināls.Vita Vestmane

Vai jūs zaudētu kādu vērtīgu informāciju, ko nevarētu atrast interneta datu bāzēs - ja neuzklausītu firmu medicīnas pārstāvjus?

I. Aizsilniece: Es neapmeklēju farmaceitiskās industrijas rīkotus pasākumus, un pie manis jau vairākus gadus nav bijis neviens farmācijas firmu pārstāvis. Agrāk nāca un gāja prom raudot. Viņi nevar man nekādas zināšanas iedot, es varu parādīt, kur tabulās ir kļūdas. Farmācijas firmas slikti sagatavo medrepus. Es lasu medline, medscape, izmantoju vēl citus informācijas avotus. Es neesmu piemērs, jo, pateicoties citām manām darba sfērām, ir pieejama visa šī informācija. Bet viens Latvijas ārsts nevar nopirkt ne Lancet, ne British Medical Journal. Protams, mums ir bibliotēka, bet cik ārstam ir daudz laika tur būt?! Tas, kā mums ļoti pietrūkst, ir neatkarīgs pārskats par zālēm.

I. Briška: Vēlos piekrist dakterei - medicīnas pārstāvjus mēs šodien vairāk uztveram kā apgrūtinājumu. Es pusotru gadu nostrādāju kā pārstāve ar ginekoloģiju saistītu medikamentu firmā. Man ļoti patika izglītojošais darbs. Bet tas nav galvenais. Galvenais ir jautājums par pārdošanas rezultātiem. Tas man uzdzina mēmas šausmas! Tad es sapratu, ka tas nav mans lauciņš.

Lūk, jautājums: vai ārsts līdz galam apzinās, ka viņš ir zāļu pircējs un farmācijas kompānijas primārais uzdevums tomēr nav izglītot?

I. Aizsilniece: Austrālijā, piemēram, ģimenes ārstiem ir jāapmeklē speciāls apmācības kurss - kā viņi izprot zāļu firmu informāciju. Tā ir reklāmas informācija, konkrēta medikamenta virzīšana tirgū. Privāts bizness, lai nopelnītu vairāk. Un tas ir saprotami. Jautājums: ar kādām metodēm tas tiek darīts? Piemēram, pētījums, ko veicis Indian Health Service Sanfrancisko deviņdesmito gadu vidū, rāda, ka farmācijas kompānijas nesniedz profesionāļiem būtiskāko informāciju. Ne vienmēr šī informācija atbilst Food and Drug administration datiem.

Otrs pētījums, ko 2000. gadā Losandželosā veicis UCLA School of Medicine - par zāļu ražotāju krāsaino grafiku kvalitāti un kvantitāti. Divu medikamentu salīdzinājums ir arhaiska metode, kas nāk no astoņdesmitajiem gadiem. Farmācijas industrijai varētu novēlēt - palūkoties uz ārstiem mazliet citādāk, ārsti ir izauguši. Ja vēl pirms desmit gadiem Amerikā slimnīcās bija populāras farmācijas firmu uzsauktas brīvpusdienas, kuru laikā mediķi tika iepazīstināti ar medikamentiem, tad tagad ārsti ir izveidojuši organizāciju No free lunch (Nē brīvpusdienām - angļu val.) un šādi pasākumi ir aizliegti.

D. Juskovecs: Ilzes (Aizsilnieces - red.) monologā izskanēja precīza definīcija - mēs visi esam uzņēmējsabiedrības, esam biznesā pelņas dēļ. Katram ir savs budžets, kas jāpilda. Jo tas ir lielāks, jo labāk. Izņemot vienu grupu - ārstus.Dmitrijs Juskovecs un Ināra Rubene

V. Vestmane: Kāpēc?

D. Juskovecs: Vai arī ārsti ir šajā spēlē peļņas dēļ? Tikai pelņas dēļ?

V. Vestmane: Katra privātprakse taču kaut ko pelna.

I. Saprovska: Jebkurš ražotājs ražo, lai nopelnītu, attīstītu un ražotu vēl. Divām trešdaļām Latvijas iedzīvotāju ir pieņemami, ka zāļu ražotāji gūst pelņu. Tie ir dati no nupat veiktās jau pieminētās aptaujas. Bet, runājot par uzticamību ārstiem, sabiedrībā drīzāk valda skepse.

Piekrītu, ka ir farmācijas kompānijas, kuru informācija ir tendenciozi sagatavota, bet ir arī profesionāli sniegta zāļu ražotāju informācija. Speciālistam tā ļauj uzzināt, ar ko konkrētās zāles atšķiras no piecdesmit citiem reģistrētajiem sinonīmiem.

I. Aizsilniece: Ja mūsu valstī viss ir kārtībā ar zāļu reģistrāciju, tad jāpastāv bioekvivalencei un nevarētu būt nekādas atšķirības starp ģenēriskajiem medikamentiem.

I. Saprovska: Pastāv. Ņemot vērā formu, vienai un tai pašai substancei ir dažāda farmakokinētika. Jābūt individuālai pieejai, izvēloties zāles konkrētam pacientam.

Daļa jauno medikamentu nebūt nav labāki par vecajiem, reizumis tā ir ķīmisko struktūru atražošana ar nomainītām molekulām. Izvēles kritērijiem vajadzētu būt cenai un kvalitātei. Vai tā ir?

V. Vestmane: Esmu vairākkārt ārstiem jautājusi: kāpēc tu izraksti vienas vai otras zāles? Viņi saka: konkrētais medikaments ir kvalitatīvs, un cilvēks, kas nāca pie manis, bija feins, prata labi atbildēt uz jautājumiem. Tātad nevar noliegt medicīnisko pārstāvju vērtību.

I. Aizsilniece: Kā es izrakstu zāles? Pēc starptautiskajiem nepatentētajiem nosaukumiem, kas ir gramatika mūsdienu medicīnā. Domāju, ka tā pie mums ir liela problēma. Igaunija ar šo jautājumu nopietni strādā. Latvijā gan starptautiskais nepatentētais zāļu nosaukums, gan ģenēriskās zāles ir maz popularizēti jēdzieni. Strādājot bijušajās Padomju Savienības valstīs, man pat katedru vadītājiem ir nācies lūgt pārrakstīt viņu grāmatas, nelietojot ražotāju zāļu nosaukumus.

I. Rubene: Manuprāt, pamatprincips, izvēloties zāles, ir uz pierādījumiem balstīta medicīna. Bet, lai ārsts varētu balstīties uz pierādījumiem, viņam būtu jālasa klīniskie pētījumi, kas ir sarežģīti un laikietilpīgi. Firmas it kā izdara šo darbu ārsta vietā, bet... esmu redzējusi ļoti daudz firmu prezentāciju - tā ir cīņa vai mijiedarbība starp pārdevēju un pircēju. Ārstam jāsaglabā veselais saprāts, lai to nepieņemtu kā absolūtu patiesību.

Dāvanas, mācību kongresi un kampaņu īstā seja

Vai ārsti sagaida dāvanas no farmācijas kompānijas?

I. Saprovska: Nedomāju, ka situācija ir tik klaja, ka ārsts uz medicīnas pārstāvi skatās tā - nu, ko jūs man atnesāt... Attiecības ir koleģiālas. Protams, pie mums vēršas ārsti ar iesniegumiem atbalstīt vienu vai otru kongresu, un mēs to darām iespēju robežās. Tas ir labi, ka varam šādi sniegt atbalstu medicīnai.

V. Vestmane: Kad sāku darboties farmācijas biznesā, konkrētajā farmācijas firmā jau 1996. gadā sadarbības un dāvanu jautājumi bija labi atrunāti. Skaidri bija noteikts, ka, atbalstot ārstu došanos uz kongresu, nedrīkst apmaksāt ģimenes locekļu izdevumus. Pasākumi nevar notikt bez neatkarīga lektora. Skaidrs bija dāvanas jēdziens - maza dāvana ir līdz pieciem latiem, dāvanu kartes bija aizliegtas. Daudz kas atkarīgs no katras kompānijas kultūras.

I. Aizsilniece: Nedomāju, ka Latvijā ir sliktākā situācija. Pie mums nav tāds ārprāts, ka sakrāj receptes un tad saņem noteiktu procentu no lieltirgotāja vai ražotāja.

I. Rubene: Bija. Ceru, ka vairs nav. Tas ir neliels zāļu ražotāju skaits, kas savukārt nepatīk citiem. Tāpēc domāju, ka šobrīd tā vairs nenotiek.

Kādu dāvanu drīkst pieņemt un kādu ne? Ir valstis, kur ētikas kodeksi nerekomendē pat lietot pildspalvas ar firmu, zāļu nosaukumu uzrakstiem.

I. Saprovska: To pildspalvu jau var uztvert dažādi. Tā var būt dāvana, bet būtībā tā ir atgādinājuma reklāma par produktu.

I. Briška: Nedomāju, ka tās strādā. Mēs tās uztveram tā bezpersoniski.

I. Aizsilniece: Farmācijas industrijai vajadzētu pārskatīt savas metodes, tā divdesmit gadus ir iesprūdusi...

V. Vestmane: Pildspalvās? Manuprāt, pildspalvas varētu arī nebūt aprakstītas. Mazas dāvaniņas stiprina draudzību - to dzirdēju kādā konferencē. Tikpat labi, lai iepriecinātu, varam aiznest ziedu.

Un kongresu apmeklējuma apmaksāšana arī stiprina draudzību? Mācību braucieni šad un tad tiek likti pēdiņās. 

I. Briška: Daļa dakteru nepieņem jauno, neinteresējas - vai no viņiem visbiežāk arī neizskan pārmetumi, ka „mani nekur nesūta." Ir ārsti, kuri neprot svešvalodas, bet vēlas braukt uz kongresu. Dīvaini.

Ginekologu sabiedrībā veidojas zināma konkurence, tāpēc ir būtiskas zināšanas, ko sniedz kongress. Vari ar lepnumu pateikt - tas pēc pēdējā kongresa ir mazliet citādāk. Kongresa apmeklējums rada profesijai pašcieņu. Man šķiet, ka viena pati ekskursija bez piešprices - kongresa - ir diezgan nabadzīga.

Kongress kā piešprice ekskursijai vai otrādi?

I. Rubene: Domāju, ka ekskursiju braucieni bija izplatīti pirms desmit gadiem, ne tagad.

I. Briška: Varbūt uz visām lekcijām kongresā neaizeju, bet ir tēzes, kuras pēc tam studēju.

I. Aizsilniece: Kuras ir arī internetā.

I. Briška: Jā, tagad ir, bet agrāk taču vedām mājās pamatīgu papīru kaudzi. Mums ir endokrinologu, ginekologu pasaules kongress, kas jau daudzus gadus notiek Florencē. Visi šķendējas, ka nebrauks, jo zina pilsētu no galvas, bet kodoliņš tik un tā brauc - jo kongress sniedz zināšanas, kuras iegūt citur nevar.

I. Rubene: Tikšanās ar kolēģiem, diskusijas uz vietas - tā nav internetā.

I. Saprovska: Ar lūgumu atbalstīt vēršas ne tikai ārsti, bet arī asociācijas. Mēs nezinām, kuri ārsti brauks uz kongresu. Brauc gan praktizējoši ārsti, gan rezidenti, gan profesori. Arī māsas ir braukušas. Kongresi varbūt citreiz patiešām nebūtu jāapmeklē tik bieži, kā viens otrs to dara - savācot no firmām naudu, bet tā jau ir konkrētā ārsta darīšana.

I. Briška: Ja firma sponsorē kongresu, manuprāt, būtu jāprasa atskaite - nevis piecos teikumos, bet diezgan skrupulozi. Nauda ir liela, tad kāpēc neatdot zināšanas pārējiem specialitātes ārstiem. Es, protams, negribu uzprasīties uz milzīgu darbu kādreiz...

Aiz plašajām plašsaziņas līdzekļos izvērstajām kampaņām par it kā kādas slimības aktualizēšanu ļoti manāms ir zāļu ražotāju mārketings. Ar pacientu organizāciju, ar nozares viedokļu līderu iesaistīšanu. Vai ārsti tādējādi neriskē ar savu reputāciju?

I. Aizsilniece: Ja ir tāda attieksme, kā pašreiz Latvijā, tad reputācija necieš. Ja viņi to darītu kādā citā Eiropas valstī, tad droši vien lēnā garā tā sāktu ciest. Ja ir viens lielais viedokļa līderis valstī, tad farmācijas firma vienmēr centīsies gūt viņa balsi kampaņā, tā ir viņu metodoloģija, un nez vai mēs Latvijas līmenī kaut ko varam atrisināt.

Jaunu zāļu radīšana un farmagedons jeb kurp mēs ejam?

I. Briška: Mēs sakām, ka tuvojamies Rietumvalstīm, Skandināvijai. Man nekad nav bijis skaidrs, uz ko mēs tiecamies sadarbībā starp ārstu un farmācijas firmu.

I. Aizsilniece: Problēma ir daudz dziļāka, nekā mēs par to šodien runājam. Pašlaik pasaulē noris diskusija, kā veidot jaunās zāles. Tajā vienā tabletē, kuru nopērk pacients vai kuru pacientam nopērk valsts, ir ielikts viss: brīvpusdienas, ceļojums uz konferencēm, sešzvaigžņu viesnīcas - ja tā varētu izteikties, arī krāsainie materiāli. Tāpēc tiek diskutēts - vai tādā veidā, kā tas tiek darīts pašlaik, ir jāvirza zāles tirgū un jāinformē ārsti.

Ir jauns viedoklis, ka zāļu radīšana būtu jāatdala no ražošanas. Zāļu radīšanā izmantojot ne tikai privātos fondus, bet arī valsts naudu, labdarības, zinātniskos fondus. Par ražošanu zāļu firmām varētu rīkot konkursu. Tas ļautu samazināt medikamentu izmaksas. Tā ir pavisam traka ideja, un, kad farmācijas industrijas pārstāvji to izdzird, viņus pārņem šausmas.

I. Saprovska: Kura prece tad neietver sevī mārketinga izdevumus? Pērkot kurpes, ledusskapi vai kleitu, es arī vienlaikus maksāju par reklāmu. Par sintezēšanu un ražošanu atsevišķi - tā nav tik jauna ideja. Mums taču Latvijā Organiskās sintēzes institūts sintezēja, un citi patentus bīdīja tālāk. Bijušajā Padomju Savienībā no 60 jaunajām substancēm apmēram puse bija radītas Latvijā.

I. Aizsilniece: Vēl par tendencēm pasaulē, par ārstu un farmācijas industrijas sadarbību. Ceļš, kurp Eiropa varētu virzīties, ir tas, pa kuru iet Amerika. Proti, recepšu zāles tiek reklamētas tieši pacientam. Vienreiz Eiropā jau šāds jautājums tika aktualizēts, un tika nobalsots pret - tas neveicinot ne racionālu zāļu lietošanu, ne veselības aprūpes kvalitāti. Tagad atkal aizsākusies liela diskusija.

Jāsaprot, ka nepārtraukti noris cīņa starp tiem, kuri maksā par medikamentiem, un tiem, kuri zāles veido. Ārsts ir tikai mazs posmiņš. Nezinu, vai viņš var izturēt to milzīgo cīņu, kas notiek starptautiskā līmenī starp politiķiem, valdībām, zāļu regulatoriem un tiem, kuriem jānopelna nauda, ražojot zāles. Tāds karš un ņemšanās, kāds tas ir pasaulē, tāda pie mums nav. Pēdējā gadā ir izveidojies pavisam jauns termins - farmagedons. Par to runājot, tiek citēts Ivans Iļjičs, kurš rakstīja, ka visa tā ārstēšana beigu beigās atnesīs lielākas briesmas veselībai. Tāpēc varbūt labāk citreiz neārstēt, nekā lietot visus medikamentus un ārstēt.

Vai pacients aptiekā saņem labāko no izvēlēm?

Nozīmīgs spēks ir arī aptieku un lieltirgotāju simbioze. Vai lieltirgotājiem arī ir savs ētikas kodekss?

D. Juskovecs: Nē. Mūsu darbība ir vienkārša. Piegādājam to, ko pasūta. Mēs aktīvi neietekmējam, nejaucamies pasūtījuma saturā. Mūsu darbība, mūsu cīņa ir par to, lai pasūta visvairāk no mums. Jo vairāk pārdodam, jo vairāk mums paliek pāri.

Tomēr ciešā sadarbībā ar aptiekām jums rodas iespēja ietekmēt ražotāju, pieejamo zāļu klāstu aptiekā.

D. Juskovecs: Mēs runājam par aptieku konsolidācijas projektiem, kad lieltirgotājs aptieku vārdā uzrunā ražotāju. Runa ir galvenokārt un tikai par bezrecepšu zālēm un gadījumiem, kad ārsts ir receptē rakstījis starptautisko nepatentēto zāļu nosaukumu. Neviens aptiekārs nespēj aizvietot receptē medikamentu, ja norādīts oriģinālais zāļu nosaukums.

I. Rubene: Drīkst, ja ārsts nav receptē uzrakstījis „neaizvietot".

D. Juskovecs: Drīkst, bet pacienti gandrīz vienmēr uzstāj, ka tā ir ārsta kompetence.

I. Saprovska: Mūsu aptaujas dati liecina, ka tikai 15% iedzīvotāju bieži sastopas ar gadījumiem, kad izrakstīto zāļu vietā farmaceits viņiem piedāvā ko citu. Gandrīz puse norāda, ka šāda situācija ir ļoti reti.

D. Juskovecs: Aptiekā ir dažādu situāciju kombinācijas. Tas, uz ko mēs aicinām farmaceitus vai drīzāk farmaceiti uztic konsolidētiem iepirkumu grupējumiem, ir rādīt vienu analogu, ar kuru viņi spēj nopelnīt vairāk.

Nav jau tā, ka starp pieciem ražotājiem, kas piedāvā analogus medikamentus, vienojaties tieši ar to, kas piedāvā lētākās zāles. Pacientam aptiekā likumsakarīgi tiek piedāvāts medikaments, ko jūs esat iepirkuši ar lielāko atlaidi, tas, no kura gūstat lielāko pelņu. Te ir tas ētikas klupšanas akmens...

I. Rubene: Atceramies gadījumu, kad no Aptieku alianse aptieku plauktiem izņēma Dansk Droge produkciju... Nav saprotams, kāpēc būtu jāpiemaksā, lai zāles nokļūtu aptiekas plauktā. Pakomentējiet, lūdzu!

D. Juskovecs: Sakiet, lūdzu, bezrecepšu medikamentu gadījumā, piemēram, no trijotnes Coldrex, Fervex, Teraflu, kurš spēj objektīvi pateikt, kas jums ir labākais?

Kritērijs ir cena.

D. Juskovecs: Farmaceitam nevar noteikt, kas jāpārdod. Viņam var dot iespēju domāt - izejot no tā, ka aptieka ir uzņēmējsabiedrība, ka tai ir jāsavelk gali kopā. Ja pacients ir informēts, pārliecināts, tad viņa lēmumu nevar ietekmēt.

Pacients diemžēl nav tik izglītots, lai saprastu, ka pieminētā trijotne ir ideāli analogi.

D. Juskovecs: Diemžēl. Tomēr kāda jums būtu garantija, ka farmaceits jums ieteiktu lētāko un efektīvāko, ja viņam būtu vienāda peļņa no visiem?

I. Rubene: Farmaceita primārais uzdevums ir apmierināt pacienta vajadzības. Apmierinot tās, viņš gūst pelņu. Uzdevums ir veikt farmaceitisko aprūpi arī par bezrecepšu zālēm - iztaujāt pacientu, uzdot vismaz piecus jautājumus. Normāli būtu, ja farmaceits piedāvātu vismaz trīs produktus, izstāstītu plusus un mīnusus un ļautu izvēlēties. Mana pieredze ir tāda, ka dažās aptiekās tā arī notiek, bet dažās piedāvā tikai vienu preparātu. Kad pajautāju, vai tad cita nav, man atbild - nav. Saku - pameklējiet, tā kārtīgi. Un atrodas... Nē, tas nebija jūsu aptiekās.

D. Juskovecs: Es nemaz nešaubījos. Nu kā jūs varat ieteikt vienu no trim identiskām zālēm un ar vienādu cenu?

I. Rubene: Tad es ieteikšu to, kuras firmas reps man patīk labāk, tad es varu izšķirties par labu dvielim (domāta firmas dāvana - red.). Bet reti jau tā ir, ka cena ir vienāda.

D. Juskovecs: Pilnīgi pareizi. Kad runājam par atlaidēm, tas ir dvielis, kurš ir pārvērsts naudā aptiekai. Naudā, kas palīdzēs aptiekai attīstīt farmaceitisko aprūpi, attīstīt darbību, maksāt lielākas algas. Un tas ir labi.

I. Saprovska: Man ir jautājums. Kādu labumu aptieku ķēdes dod patērētājam?

D. Juskovecs: Kādu labumu pircējam dod lielveikals? Lētāko cenu. Jo tīkls spēj iepirkt lētāk.

I. Saprovska: Vai to viņš spēj iepirkt pats? Piemēram, uzlabojot aprūpes pakalpojuma kvalitāti? Kādā veidā tiek pie šīs labākās cenas?

 D. Juskovecs: Primārais uzdevums aptiekām ir sniegt kvalitatīvu aprūpi. Tur nav diskusiju...

I. Saprovska: Es to jautājumu virzīju uz to, ka aptiekām ir lielas farmaceitiskās aprūpes rezerves. Ja tās attīstītu, pacienta izglītotība pieaugtu un zāļu izvēle būtu pamatotāka.

D. Juskovecs: Jums ir taisnība. Taču atļaušos atgādināt, ka nozarē katastrofāli trūkst cilvēku. Labu farmaceitu, kuri grib iedziļināties klienta vēlmēs. Aptieku ir par daudz.

I. Rubene: Man ir cits viedoklis. Manuprāt, aptiekām nav jākonkurē ar cenu vispār, tas ir nožēlojami. Būtu tikai normāli, ja pastāvētu fiksētas cenas, kā tas ir kompensējamo zāļu sistēmā, un aptiekas konkurētu ar pakalpojuma kvalitāti.

I. Aizsilniece: Tā, kā tas notiek Lielbritānijā, kur izšķiroša ir pakalpojuma kvalitāte. Farmaceiti nevirzīti, nepiespiesti daudz labāk visu zina par zālēm.

I. Rubene: Atceros Phare kursus par racionālu zāļu lietošanu, ko lasījām ģimenes ārstiem. Zināšanas par zāļu reģistrāciju, iz­strādi, oriģināliem, ģenēriskiem preparātiem, par zāļu darbību bija ļoti vājas.

I. Aizsilniece: Nedomāju, ka situācija ir daudz uzlabojusies. Trūkst grupu darba, kas tik mazā valstī varētu būt ļoti radošs. Labs piemērs ir Nīderlande, kur ārsti un farmaceiti reizi trijos vai divos mēnešos sanāk kopā. Katrs ir kaut ko izlasījis, izstāsta savu pieredzi. Pie mums ārsti un farmaceiti tā kā drusciņ katrs ar pa savu lauku, bet tas lauks jau ir viens. Ārsti, izrakstot daudzos medikamentus, nepadomā, ka faktiski nodarbojas ar polipragmāziju.

I. Saprovska: Polipragmāziju es definētu ar vienu teikumu - neskatoties uz ārstēšanu, pacients izdzīvo...

 

Risinājumi labākai dzīvei

Skeptiķi saka: situācija mainīsies tikai tad, kad nomainīsies paaudzes vai kolēģis kolēģim varēs norādīt - tas ir par traku!

I. Saprovska: Nekad nav tik slikti, lai nevarētu būt vēl sliktāk. Paaudžu maiņa, manuprāt, neko neatrisinās, jo tūliņ arī mūs skars pasaules problēmas. Tas, ka mēs dažādos lokos diskutējam par ētiku, liek aizdomāties.

I. Aizsilniece: Tur, kur situācija ir uzlabojusies, tomēr ir bijis tāds valstisks piegājiens. Ja ne valstisks, tad respektējama organizācija izrādījusi savu iniciatīvu. Piemēram, Amerikā, daudz šajā jomā paveikusi Amerikas Medicīnas asociācija. Pie mums par to netiek domāts. Joprojām valsts un Veselības ministrija nedomā par ārstu un farmaceitu tālākizglītību, atstājot to farmācijas firmu pārziņā.

I. Briška: Ja kārtosies kadru, algu jautājums, nebūs tik daudz ētikas jautājumu.

D. Juskovecs: Tas pats spēkā ir arī aptiekās. Lai sniegtu labāku aprūpi, vajadzīga papildu pelņa. Gribētu palīdzēt aptiekām nopelnīt, lai tās var ieguldīt resursus farmaceitiskās aprūpes standartu celšanā. Aptiekām ir jāalgo labi farmaceiti. Sabiedrības mērogā labie farmaceiti ir kaut kur jārod. Viss sākas ar to, ka ārstam jāsaņem cienīga alga. Lai nebūtu ieinteresētības uzklausīt repus un pieņemt kukuli. Tāpat arī farmaceitam.

I. Rubene: Lai cik tas izklausītos ideālistiski, centrā jābūt pacientam. Nedomāju, ka visi ārsti šobrīd dzīvo tik slikti. Par farmaceitu algām kaut kā nerunā, jo viņi ir klusi un pacietīgi, bet viņu algas, salīdzinot ar ārstu algām, ir apkaunojoši zemas.

Tad, kad ārsts un farmaceits sapratīs, ka viņa lielākā vērtība ir pacients, kas viņam ienes naudu, tad arī būs kārtība. Bet, ja ārsts saka - jā, ir Ētikas kodekss, bet mums jābūt tik gudriem, lai vilks būtu paēdis un kaza dzīva, tad kļūst bēdīgi. Lai arī tie ir atsevišķi gadījumi. Ja neiecietība nav uz kolēģiem vērsta, tad ir... kā ir.

Foto: Inese Austruma

 

 

Uz augšu ↑