Svētdienas sportists. Traumu spektrs un ārstēšanas nepieciešamība

Nebūs viegli atrast cilvēku, kas pilnībā noliegtu aktīva dzīvesveida un sportošanas pozitīvo nozīmi. Vieniem sports ir neatņemama dzīves sastāvdaļa, toties citiem fiziskās aktivitātes ir neregulāri periodiskas, nereti sezonālas. Bet kurš gan no mums nav sācis “jaunu un skaistu dzīvi” no 1. janvāra, pirmdienas vai “tad, kad nokusīs sniegs”?

Lai būtu kā būdams, bet to, kuri sporto, kaut arī neregulāri, ir vairākums. Tas var būt velosipēds kā pārvietošanās līdzeklis, skriešana, basketbols, futbols vai cits sporta veids. Ja treniņi vai fiziskās aktivitātes ir neregulāras, varam runāt par “svētdienas sportistu” ar visām no tā izrietošajām sekām. Darbs, ģimene, laika trūkums, dažreiz tikai motivācijas trūkums treniņu grafikā nereti ievieš korekcijas. Parādās izlaisti treniņi, lielas pauzes. Organisms nespēj pielāgoties šādam saraustītam ritmam.

Kādas ir būtiskākās atšķirības starp sportistu un cilvēku, kam fiziskās aktivitātes ir neregulāras? Aktīvs sportists ir sasniedzis noteiktu fiziskās sagatavotības līmeni. Uzstādīto uzdevumu dēļ treniņu intensitāte var mainīties, tomēr slodze tiek sabalansēta ar organisma spējām. Ja treniņu grafikā gadās pārslodzes posmi, noteikti jābūt arī atslodzei.

Tās ir pauzes pēc sacensībām, pēc sezonas, kad slodze tiek samazināta, bet ne pilnībā noņemta. Aktīva sportista treniņu procesu kontrolē fiziskās sagatavotības speciālists — treneris, ideālā gadījumā — fizioterapeits, kas izvērtē organisma gatavību paredzamajai slodzei, palīdz sagatavoties sezonai, sacensībām, atkopties pēc traumām. Arī savu ķermeni aktīvs sportists jūt labāk. Tas palīdz novērst pārslodzi un traumas.

Diemžēl gandrīz nekā no tā nav “svētdienas sportistam”, kas mēdz būt treneris un sportists vienā personā. Nereti pat bez attiecīgām zināšanām un sagatavotības. Fiziskās sagatavotības trūkuma dēļ rodas nevajadzīgas pārslodzes.

Viena izlaista treniņa dēļ slodze nepamatoti tiek palielināta nākamajā nodarbībā. Laika trūkuma dēļ treniņi bieži notiek noguruma fonā, novārtā tiek atstāta, iespējams, svarīgākā treniņa fāze — iesildīšanās. Retajam ir treneris—konsultants, kas izveido precīzu treniņu grafiku un vērš uzmanību uz kļūdām. Fizioterapeits kļūst par glābēju, lai cīnītos ar traumu vai pārslodzes sekām. Samērā bieži kļūdas treniņu procesā beidzas ar ortopēda vai sporta ārsta apmeklējumu, dārgiem izmeklējumiem (MR, USG) un ilgstošu atlabšanu.

Varu teikt, ka visas lielās problēmas gandrīz vienmēr sākas no sīkumiem. Tāpēc parunāsim par dažām biežāk pieļautajām kļūdām.

Skriešana

Pēdējā laikā skriešana kļuvusi arvien populārāka un var pretendēt uz tādu kā masu sporta veida statusu. Iestājoties siltākam laikam, skriešana kļūst patiešām demokrātiska — nav ierobežojumu ne laikā, ne telpā. Izmaksas ir tikai inventārs — apavi un sporta tērps. Tomēr tieši skriešanas entuziasti ir biežākie pacienti pie ortopēda: problēmas ar ceļu un pēdas locītavām, muguru, tibijas kaulplēves iekaisumu vai pat stresa lūzumu. Lai skriešanas dēļ nerastos sarežģījumi ar veselību, der zināt, ka skrienot jāievēro trīs principi.

  • Jābūt konkrētajam skrējējam piemērotiem apaviem. Skriešanas apava galvenā īpašība ir nodrošināt katra soļa radīto vibrāciju amortizāciju, respektīvi, samazināt triecienus uz pēdu, ceļu locītavām, muguras jostas daļu. Ja skriešanas apavi tam nav piemēroti vai zoles materiāls no vecuma jau nolietojies, notiks minēto ķermeņa daļu garantēta pārslodze. Īpaša uzmanība apavu izvēlē būtu jāpievērš cilvēkiem ar pēdu deformācijām, t.s. plakanajām pēdām. Lai uzturētu pēdas garenisko un šķersvelvi, labiem apaviem nepieciešamas arī zolītes ar supinatoriem.
  • Skriešanas seguma izvēle. Locītavu un mugurkaula komfortu nosaka arī segums: asfalts vai bruģis triecienus tikai pastiprina, bet grantēts celiņš vai taciņa slāpē nevajadzīgās vibrācijas.
  • Skriešanas tehnika un gatavība slodzei. Lai cik savādi tas arī būtu, bet skriet ir jāmāk! Ne vienmēr pareizas skriešanas tehnika apgūstama pašmācības ceļā. Kāju un roku darbība, svara pārnešana un atspēriens ir elementi, ko pats skrējējs objektīvi nespēj novērtēt. Ja ir vēlēšanās iemācīties pareizi skriet, jākonsultējas ar speciālistu, kas norādīs uz kļūdām.

Maldīgs uzskats, ka skriet ir nekaitīgi. Sākt skriešanas treniņus, lai tikai nomestu lieko svaru, nebūt nav labākā ideja. Drīzāk piemeklēs ar pārslodzi saistītas locītavu problēmas. Skriešanu nevar rekomendēt mugurkaula deformāciju un slimību gadījumā.

Kalnu slēpošana

Patiesībā tas ir diezgan traumatisks brīvā laika pavadīšanas veids. Iemesls tam ir mūsu mainīgie un nepastāvīgie klimatiskie apstākļi. Slēpošanai jau pēc definīcijas ir izteikts sezonāls raksturs, bet atkušņiem bagāto ziemu dēļ pēdējos gados daudziem slēpošanas entuziastiem iemīļotā nodarbošanās saīsinās līdz 1—2 nedēļām gadā izbraucienā uz kādu kalnu kūrortu. Rezultātā ir jāpaspēj aklimatizēties, atsvaidzināt prasmes, gūt no procesa baudu un vēl neiedzīvoties kādā traumā.

Krustenisko saišu plīsums ir tipiska Latvijas slēpotāju trauma, kas prasa operāciju un ilgstošu rehabilitāciju. Kā no tādas traumas izvairīties? Parasti brauciens uz kalniem tiek plānots laicīgi. Tā kā šādas traumas kā likums notiek noguruma un muskuļu nesagatavotības fonā, mans ieteikums ir pāris mēnešus pirms brauciena veltīt intensīviem kāju muskulatūras nostiprināšanas un izturības treniņiem. Nākamā biežāk traumētā locītava ir pleca locītava. Tiek bojātas akromioklavikulārās locītavas saites, retums nav arī rotatoru manžetes plīsums, mežģījums pleca locītavā. Jebkurš no šiem bojājumiem var prasīt sarežģītu un ilgstošu ārstēšanu.

Snovbords

Tā kā snovbordistam abas kājas fiksētas nekustīgi uz dēļa, tas izslēdz rotāciju ceļa locītavās kritiena laikā un pasargā no traumām. Krustenisko saišu un menisku plīsumi, nodarbojoties ar snovbordu, nav raksturīgi. Turpretī plaukstas locītavu un spieķa kaulu lūzumi tipiskajā vietā ir samērā biežas snovbordistu traumas. Tiesa gan, šādas traumas pārsvarā notiek iesācējiem. Lai no tām izvairītos, jālieto locītavu aizsargi. Braucot ar sniega dēli, netiek pasargāta arī pleca locītava. Bieži ir mežģījumi pleca locītavā, tiek bojātas akromioklavikulārās saites, kas nereti ārstējamas ķirurģiski.

Sporta spēles

Basketbols

Basketbolā raksturīga strauja virzienmaiņa, bieži kontakti starp spēlētājiem un lēcieni. Tipiskas ir ceļa locītavas traumas — krustenisko saišu un menisku plīsumi. Iemesls ir ķermeņa rotācijas jeb vērpes kustība ceļa locītavā pie fiksētas pēdas locītavas. Šāda spēka pielikšana ceļa locītavai var beigties ar priekšējās krusteniskās saites, mediālās sānu saites un menisku plīsumiem.

Saišu bojājumi parasti jāārstē ķirurģiski — ar saites šuvi vai rekonstrukciju. Priekšējās krusteniskās saites plīsumu svaigos gadījumos iespējams sašūt, fiksējot pie kaula atrāvuma vietā. Ja saites audi nav kvalitatīvi vai pēc traumas jau pagājis ilgāks laiks, tiek veikta standarta operācija — priekšējās krusteniskās saites rekonstrukcija, izmantojot m. semitendinosus un m. gracilis cīpslas vai ligamentum patella transplantātu. Neoperējot ceļa locītava paliek nestabila, būtiski ierobežojot fizisko aktivitāti nākotnē.

Otra biežākā trauma basketbolistiem ir pēdas locītavas saišu sastiepums vai plīsums. Parasti cieš laterālās sānu saites un tibiofibulārās saites. Par traumas smagumu un tālāko ārstēšanu var spriest tikai pēc MR izmeklējuma. Pat neliels saišu bojājums būtiski ierobežo tālāko aktivitāti. Ārstēšanās var ilgt vairākus mēnešus.

Futbols

Raksturīgas ir gan pēdas, pēdas locītavas, gan ceļa locītavas traumas. Līdzīgi kā basketbolā tiek traumētas krusteniskās saites, pēdas locītavas saites.

Velosports

Jāuzsver, ka šim sporta veidam ļoti raksturīgi kritieni ar visām izrietošajām sekām. Bieži tiek traumētas plaukstas un plecu locītavas, kas nereti jāoperē. Spieķa kaula lūzumi tipiskajā vietā, pleca locītavas rotatoru manžetes plīsumi, akromioklavikulārās locītavas saišu plīsumi ir biežākās riteņbraucēju traumas.

Nodarbības trenažieru un svaru zālē

Nesagatavotam sportistam nodarbības ar dažādiem trenažieriem vai brīvajiem svariem var izraisīt dažu muskuļu grupu pārslodzi. Jāņem vērā fiziskā sagatavotība, attiecīgo muskuļu grupas trenētības pakāpe. Neiesaku nodarbības sākt bez attiecīgas kvalifikācijas trenera līdzdalības. Pretējā gadījumā var nopietni traumēt muguru, ceļu un plecu locītavas.

Pārslodzes dēļ cieš muguras jostas daļas muskulatūra, var rasties starpskriemeļu disku bojājumi jeb trūces. Nesabalansētas slodzes dēļ bieži parādās izmaiņas patellofemorālajās locītavās.

Galvenie simptomi ir krepitācija un sāpes gan kustību, gan slodzes laikā. Sāpoši ceļi nepārprotami norāda uz treniņu procesā pieļautajām kļūdām, kas liek ierobežot vai pat pārtraukt sporta nodarbības. Nodarbības ar trenažieriem vai ar brīvajiem svariem nereti var radīt plecu locītavu pārslodzi vai pat traumas. Veicot treniņu bez atbilstīgas fiziskās sagatavotības vai zināšanām, var traumēt m. biceps garās galviņas cīpslu, rotatoru manžeti vai labrum glenoidale.

Bieži ir t.s. SLAP (superior labral tear from anterior to posterior) bojājumi — bicepsa garās galviņas cīpslas daļējs atrāvums no lāpstiņas. SLAP bojājums rada sāpes plecā, veicot noteiktas kustības, kas ne tikai apgrūtina sportošanu, bet arī traucē sadzīvi. SLAP bojājumu parasti ārstē ar pleca locītavas artroskopiju un bicepsa cīpslas stabilizāciju.

Sākot nodarbības ar svariem, nedrīkst pārvērtēt savu fizisko sagatavotību. Slodze jāpalielina pakāpeniski, vēlama instruktora pastāvīga kontrole. Ja, trenējot plecu joslu, muskulatūra nespēj noturēt svaru, var notikt subluksācija vai pat pilns mežģījums pleca locītavā. Tiek traumētas struktūras, kas stabilizē locītavu — glenohumerālās saites un labrum gelnoidale. Šāds labrum glenoidale atrāvums no kaula tiek saukts par BANKART bojājumu. Locītava kļūst nestabila, parādās brīvkustības, sāpes, nedrošība. Risinājums parasti ir operācija, pleca locītavas bojāto struktūru atjaunošana, stabilizācija.

Peldēšana

Šis ir sporta veids, kurā traumēt locītavas vai muskulatūru praktiski nav iespējams. Peldot tiek trenēta elpošana, sirdsdarbība, roku un kāju muskulatūra. Peldēšana ir vēlama, ja ir problēmas ar locītavām, muguru. Tā kā ar nodarbībām ūdenī grūti nodarīt kaitējumu, ķermeni pārslogojot, tās ir daļa no rehabilitācijas posmā pēc traumām un operācijām.

Noderīgi zināt un izmantot praksē

Pirmā palīdzība

Pēc traumas galvenais likums ir pārtraukt slodzi! Jānodrošina miers un, ja nepieciešams, jāveic imobilizācija ar pieejamiem līdzekļiem: izveidot šinu, fiksēt to ar roku vai kāju, pakārt roku lakatiņā, traumēto kāju var fiksēt pie otras, veselās kājas. Pirmās 24 stundas traumētā vieta jāatvēsina ar aukstu kompresi. Ledu var izmantot 10—15 minūtes, šādu ledus aplikāciju var atkārtot jau pēc stundas. Uzreiz pēc traumas var lietot pretsāpju līdzekļus. Pietiekami efektīvs būs kā bezrecepšu ibuprofēns 400 mg, tā jebkurš nespecifisks pretiekaisuma līdzeklis. Samērīgi traumas smagumam pretiekaisuma terapija var ilgt 7—14 dienas. Simptomiem mazinoties, pretiekaisuma līdzekļu lietošana jāpārtrauc, bet, ja sūdzības pēc traumas saglabājas ilgāk par divām nedēļām, būtu nepieciešama traumatologa–ortopēda konsultācija.

Izmeklējumi

Kritiena vai citas traumas rezultātā var būt bojāti gan mīkstie audi, gan kauli. Lai izslēgtu kaulu bojājumus, jāveic rentgenoloģisks izmeklējums. Lai gan rentgenogramma neparādīs saišu vai cīpslu bojājumu, šis izmeklējums ir svarīgs precīzas diagnozes un pareizas ār-stēšanas noteikšanā. Datortomogrāfija ir metode, kas ļauj noteikt kaula lūzuma konfigurāciju un fragmentu attiecības, sekot lūzuma saaugšanai. Dažreiz kaula lūzumu iespējams noteikt tikai datortomogrāfijas izmeklējumā. Ultrasonoskopija ir izmeklēšanas metode, kas ļauj noteikt mīksto audu bojājumus. Īpaši noderīga ultrasonoskopija ir muskuļu, saišu un cīpslu bojājumu noteikšanai. Magnētiskā rezonanse ir visprecīzākā diagnostikas metode, kas ļauj spriest gan par mīksto audu, gan kaulu bojājumiem. Metodes galvenā priekšrocība ir iespēja noteikt izmaiņas arī locītavas dziļumā. Tas būtiski atvieglo ārstēšanas plāna izveidi un operācijas plānošanu.

Rekomendācijas

Gan nopietnas, gan šķietami maznozīmīgas traumas var radīt nopietnus sarežģījumus nākotnē. Sporta ārsta vai traumatologa–ortopēda konsultācija un viedoklis vienmēr var noderēt, lai novērstu būtiskas problēmas turpmāk.

Dažkārt pacients uz konsultāciju atnāk ar dažādiem izmeklējumiem, kas izdarīti “uz savu galvu”. Mans ieteikums — vajadzīgos izmeklējumus nozīmē speciālists, tas arī būtiski var atvieglot un paātrināt precīzas diagnozes noteikšanu. Ne vienmēr jāsāk ar sonoskopiju, kā bieži vien tiek darīts. It īpaši, ja problēma ir ceļa locītavā. Veiksmīga ārstēšanas gaita ir pacienta, ģimenes ārsta un traumatologa–ortopēda sadarbības rezultāts.

Noslēgumā

Sports un fiziska aktivitāte vienmēr bijusi veselīga dzīvesveida sastāvdaļa. Tomēr mēģinājums uzlabot veselību nereti var izraisīt veselības problēmas. Lai fiziskās aktivitātes neradītu problēmas ar veselību, būtu jāievēro daži principi.

  • Vienmēr jāsāk ar minimālu slodzi, tā jāpalielina pakāpeniski. Neko nevar sasniegt uzreiz!
  • Katrs treniņš sākas ar iesildīšanos. Tā ir treniņa svarīgākā sastāvdaļa.
  • Nav jākautrējas konsultēties ar pieredzes bagātākiem atlētiem.
  • Ideālā variantā jābūt savam trenerim vai sporta instruktoram, kas norāda uz kļūdām un izveido treniņu grafiku.
  • Nevajag taupīt naudu inventāram, kas ir darba rīks. No inventāra lielā mērā būs atkarīgs rezultāts. Slikta inventāra dēļ var iedzīvoties veselības problēmās un traumās.

Un galvenais — vispirms jāsaprot, kāds ir mērķis, tikai tad kaut ko var sākt. Sportošanai jārada pozitīvas emocijas! Ja sportošana kļūst tikai par sevis pārvarēšanas pārbaudījumu, tad organisms agrāk vai vēlāk sāks protestēt.

 

 

Uz augšu ↑