Aspirīna lietošana saistīta ar zemāku gremošanas trakta vēža risku
Aspirīna lietošana ir saistīta ar zemāku gremošanas trakta vēža risku, tai skaitā, tādu letālu vēžu risku, kā aizkuņģa dziedzera un aknu vēzis.
Aspirīna lietošana ir saistīta ar zemāku gremošanas trakta vēža risku, tai skaitā, tādu letālu vēžu risku, kā aizkuņģa dziedzera un aknu vēzis.
No 1. aprīļa Latvija pievienojas valstīm, kas striktāk regulē un atbalsta lētāko līdzvērtīgas efektivitātes zāļu lietošanu. Nenoliedzami tā ir pasaules tendence — arvien vairāk pasaulē ārsti tiek mudināti receptēs izrakstīt zāļu starptautisko nepatentēto nosaukumu (SNN), tiek radīti apstākļi, lai pacienti nepārmaksātu par zālēm, aug ģenērisko zāļu tirgus.
Nesen veiktā pētījumā atklāts, ka nav pierādījumu, kas norādītu uz to, ka nedrīkst lietot nesteroīdos pretiekaisuma līdzekļus, piemēram, ibuprofēnu, pacientiem ar Covid-19.
Jaunākās primārās profilakses vadlīnijas iesaka lietot aspirīnu indivīdiem ar augstu primāro kardiovaskulāro notikumu risku, ja viņi ir vecumā no 40 līdz 70 gadiem, bet ne tiem, kuriem ir pāri 70 gadiem. Tomēr cilvēkiem pēc 70 gadu vecuma kardiovaskulāro notikumu risks ir daudz augstāks nekā pirms 70 gadu vecuma.
Pētnieki strādā pie gudrā insulīnu izdalošā plākstera izstrādes, kas varētu monitorēt un pārvaldīt glikozes līmeni cilvēkiem ar cukura diabētu, kā arī ievadīt nepieciešamo insulīna devu.
Pētnieki analizēja ilgstošas antipsihotiskās terapijas drošumu pacientiem ar šizofrēniju. Pētījums apliecina, ka augstāka mirstība bija periodos, kad medikamenti netika lietoti.
Aspirīna un tiešas darbības perorāla antikoagulanta (DOAC) terapijas apvienošana venozās trombembolijas (VTE) sekundārajai profilaksei vai insulta novēršanai, kas saistīta ar nevalvulāru priekškambaru mirdzēšanu (NVAF) bez skaidras norādes, bija saistīta ar paaugstinātu asiņošanas risku lielā reģistros balstītā kohortā.
Paaugstināta biežāk lietoto perorālo antibiotiku ekspozīcija ir saistīta ar paaugstinātu Pārkinsona slimības risku, secināts Somijā veiktā pētījumā.
Lai cīnītos ar augstiem sliktā holesterīna skaitļiem analīžu lapiņā un novērstu nevēlama kardiovaskulāra notikuma risku pacientam nākotnē, pirmais ir dzīvesveida modifikācija — sportiskas aktivitātes, svara mazināšana, veselīgs uzturs.
Rudens periodā arvien vairāk cilvēku saules gaismu meklē siltākos zemeslodes nostūros. Taču Latvijas klimatā iegūtās saaukstēšanās komplikāciju gadījumā var būt nepieciešama antibakteriāla vai simptomātiska terapija. Ar ko jārēķinās? Par to šajā rakstā.
Rozācija ir hroniska iekaisīga dermatoze, kas pārsvarā skar vaigu, deguna, zoda un pieres ādu. Slimībai raksturīga rekurenta gaita ar transitorisku vai persistējošu eritēmu, fimatozām ādas pārmaiņām, papulām, pustulām un teleangiektāzijām. Kaut samērā bieži sastopama, variablo klīnisko izpausmju un citu ādas blakusslimību dēļ tā netiek pienācīgi atpazīta. Rozācija skar seju, negatīvi ietekmējot gan pacienta dzīves kvalitāti, gan pašvērtējumu un labbūtību.
Diltiazems tiek bieži parakstīts kambaru frekvences kontrolei pacientiem ar priekškambaru mirdzēšanu (PM). Tajā pašā laikā zināms, ka medikaments nomāc apiksabāna un rivaroksabāna izvadīšanu, potenciāli radot pastiprinātas koagulācijas riskus pacientam. Lai salīdzinātu nopietnas asiņošanas riskus jauniem apiksabāna vai rivaroksabāna lietotājiem, kas saņem vai nu diltiazemu vai metoprololu PM terapijā, tika veikts retrospektīvs kohortas pētījums.
Ģimenes ārsta vidējais pacients noveco, tāpēc gan profilakses, gan ārstēšanas procesā iespējami dažādi izaicinājumi. Kurus medikamentus ordinēt ir droši? Kā izvairīties no polifarmācijas un sasniegt vēlamo klīnisko iedarbību? Vai pacienta kognitīvās spējas būs pietiekamas, lai ievērotu rekomendācijas? Šie un citi jautājumi ikdienas darbā apdomājami ne reizi vien.
Psihotropo medikamentu lietošana klīniskajā psihiatrijā sākās 19. gadsimta otrajā pusē, psihisko slimību ārstēšanas mērķi no simptomu uzlabošanas mainot uz sociālo funkcionēšanu. Psihotropo medikamentu nozīmēšana arī mūsdienu klīniskā psihiatra praksē ir plaši izmantota ikdienišķa ārstēšanas metode. [1; 2]
Primāra arteriāla hipertensija ir viena no biežākajām kardiovaskulārajām slimībām un ierindojas pirmajā vietā starp faktoriem, kas izraisa kardiovaskulāro slimību progresēšanu un nāvi. [1] Joprojām lielāko daļu veido pacienti, kuriem šī slimība nav vai netiek diagnosticēta, lai gan pacientu skaits, kuriem tiek diagnosticēta arteriāla hipertensija, pieaug (1. attēls). [2] Rakstā apkopota informācija no pēdējām vadlīnijām par arteriālas hipertensijas diagnostiku un rekomendācijām pacientu ārstēšanai.