Aktīvās vielas absorbcijas ātrums un apjoms ir atkarīgi no lietotās pārtikas, slimības stāvokļa efekta, pacienta vecuma, aktīvās vielas absorbcijas vietas pēc zāļu ievades, citu zāļu klātbūtnes, ievadītās zāļu formas fizikāli ķīmiskajām īpašībām, zāļu formas veida, zāļu formas sastāva un ražošanas metodes, aktīvās vielas devas zāļu formā un zāļu lietošanas biežuma.
Latvijā uztura bagātinātājus kopumā lieto 53% iedzīvotāju (14% ikdienā, 30% — dažkārt, 9% — reizi sezonā kā ārstniecisko ciklu) — liecina jaunākais Veselības monitorings, ko veikusi Benu aptieka sadarbībā ar tirgus un sabiedriskās domas pētījumu centru SKDS.
Apendicīts ir biežākais iemesls abdominālai ķirurģijai bērniem, bet pastāv arī ārstēšanas iespējas bez ķirurģiskas iejaukšanās. Pētījumā pierādīts, ka ar antibiotikām var veiksmīgi ārstēt nekomplicētu apendicītu un šāda terapija bija saistīta ar mazāku nespējas risku.
Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas ārsti ir sagatavojuši jau ceturto papildināto un atjaunoto grāmatas „Rekomendācijas empīriskai un etiotropai antimikrobiālai ārstēšanai” izdevumu, kurā ietverti un apkopoti jaunākie ieteikumi, kas palīdzēs ģimenes ārstiem un dažādu specializāciju ārstiem mērķtiecīgāk un pārdomātāk izvēlēties antimikrobiālos līdzekļus (antibiotikas) pacienta ārstniecībai, ordinējot tās atbilstoši noteiktai slimības diagnozei.
Azitromicīns ir viena no biežāk izrakstītajām antibiotikām ASV. Dažos novērojumu pētījumos tā lietošana tika saistīta ar paaugstinātu nāves risku sirds un asinsvadu slimību dēļ.
Dzelzij organismā ir ļoti daudz svarīgu funkciju: tā nodrošina skābekļa transportu, bez dzelzs pilnvērtīgi nevar veidoties hemoglobīns un eritrocīti. Dzelzs piedalās daudzos šūnu augšanas un enerģijas ražošanas procesos kā enzīmu sastāvdaļa. [3] Tāpat dzelzij ir liela nozīme neiromediatoru veidošanās procesos, kolagēnu sintēzē un imūnās sistēmas funkcionēšanā. [25]
2015. gadā pretsāpju zāles bija trešā pārdotākā zāļu grupa pasaulē. Paredzot, ka senioru skaits pieaugs (22 % 2050. gadā), palielināsies arī hronisku slimību (to skaitā reimatoloģisku, onkoloģisku) sastopamība un pretsāpju līdzekļu lietošanas biežums un daudzums — vislielākajā mērā uz NSPL rēķina. [4]
Organismā magnijs pārsvarā atrodas intracelulāri, piemēram, muskuļos ap 30 %, kaulos ap 50 % no magnija kopējās koncentrācijas organismā. [10; 11] Tikai 1 % sastopams ekstracelulāri.
Ir medicīnas jomas, kurās ārsta darbs prasa ne vien izcilu profesionālo sagatavotību, bet arī spēju katru dienu sastapties ar cilvēka dzīves trauslumu. Transplantācija ir viena no tām. Par šīs medicīnas jomas izaicinājumiem un nākotni saruna ar Latvijas Transplantācijas centra vadītāju transplantologu JĀNI JUŠINSKI.
B12 vitamīna deficīta neiroloģiskās pazīmes ir saistāmas ar patoloģiju perifērajos un redzes nervos, muguras smadzeņu aizmugurējās un sānu kolonnās (subakūta kombinēta deģenerācija) un smadzenēs. Interesanti, ka hematoloģiskās un neiroloģiskās izpausmes dažkārt nav līdzpastāvošas. Ir novērota apgriezta korelācija abu izpausmju smaguma pakāpē — 28 % pacientu ar neiropsihiatriskām novirzēm nav anēmijas vai makrocitozes. [3] Šajā infografikā aplūkojam B12 deficīta riska grupas, diagnostisko procesu un par ikdienas praksi un B12 nozīmi neiroloģisko pacientu aprūpē vaicājam neirologam Dr. Vlodekam Gromakovskim.
Asinsspiediena (TA) mainība (variabilitāte) ir nozīmīgs prognostisks kardiovaskulāro notikumu un insulta faktors neatkarīgi no vidējā TA rādītāja. TRIDENT pētījumā tika konstatēts, ka zemas devas trīskārša medikamentu kombinācija samazināja vidējo TA par 9 mmHg un samazināja insulta risku salīdzinājumā ar placebo pacientiem ar intracerebrālu hemorāģiju anamnēzē. Tomēr medikamentozās kombinācijas efektu uz TA mainību saglabājas neskaidri.
Sirds un asinsvadu slimības joprojām ir galvenais saslimstības un mirstības cēlonis visā pasaulē, radot ievērojamu slogu gan veselības aprūpes sistēmai, gan sabiedrības ekonomikai kopumā. Šajā kontekstā bēta adrenoreceptoru blokatori (turpmāk — bēta blokatori, BB) ir viens no nozīmīgākajiem atklājumiem 20. gadsimta kardiovaskulārajā farmakoloģijā.
Ilgtermiņa Itālijas kohortas pētījumā konstatēts, ka 65,2 % pieaugušo ar alerģisku rinītu (AR) attīstījās hronisks rinosinusīts (HRS), parasti aptuveni piecus gadus pēc AR diagnosticēšanas. Pēdējā novērošanas vizītē HRS bija vienīgais faktors, kas neatkarīgi bija saistīts ar vidēji smagu persistējošu AR, palielinot tā attīstības risku gandrīz trīs reizes.