Laimas slimība ir sistēmiska slimība, ko izraisa spirohetas Borrelia burgdorferi. Katru gadu Latvijā reģistrē vairākus simtus saslimšanas gadījumu, izplatību šeit nodrošina divas ērču sugas - Ixodes ricinus (nāk no Eiropas un lielākoties sastopama Daugavas kreisajā krastā) un Ixodes persulcatus (nāk no Krievijas un sastopama Daugavas labajā krastā). Sezonas laikā arvien svarīgi ir aktualizēt šo problēmu.
Lai gan Latvija nav ehinokoku infekcijas endēmiskais reģions, tomēr tā būtu jāiekļauj aknu cistisko veidojumu diferenciāldiagnozē un šaubu gadījumos jānosaka antivielas pret ehinokokiem. Ārstēšana ir infektologa un/vai ķirurga komandas darbs.
Demonstrācijas mērķis – neskaidras ģenēzes hepatīta diferenciāldiagnostika, šoreiz kā viena no infekciozās mononukleozes sindroma (MNS) izpausmēm. Šī problēma varētu kļūt aktuālāka, jo Epšteina-Barras vīruss pēc literatūras datiem ir viens no biežākajiem izsaucējiem, tomēr pastāv arī citi infekciozie aģenti, kas var izsaukt infekciozās mononukleozes sindromu, piemēram, HIV infekcija. Ņemot vērā, ka pieaug HIV izplatība, iespējams, šie sindromi kļūs biežāki.
Pirms diviem gadsimtiem tuberkuloze nogalināja katru ceturto. Mūsdienās stāvoklis ir ievērojami uzlabojies, bet slikti dzīves apstākļi, narkotikas, alkohols, hroniskas slimības, īpaši diabēts un AIDS, rada smagas komplikācijas un diagnostikas grūtības. Rakstā aplūkots AIDS pacients ar ģeneralizētu tuberkulozi, kurš droši vien bija glābjams, ja HIV infekcija būtu agrīni diagnosticēta un ārstēta.
Pēdējo piecu gadu laikā ievērojami pieaug mikroorganismu rezistence pret antimikrobiskajiem līdzekļiem. Parādās arvien jauni mikroorganismu aizsardzības mehānismi, un daudzas patogēnās baktērijas ir kļuvušas multirezistentas. Antibiotiku lietošana ir galvenais riska faktors, kāpēc veidojas rezistence. Aptuveni 75% no antibiotikām tiek lietotas ambulatori, un pētījumi rāda – tieši šajā sektorā tās visbiežāk arī tiek lietotas nelietderīgi. Līdz ar to visiedarbīgākā intervence antibiotiku lietošanas samazināšanā var būt tieši ambulatorajā praksē.
Gripa ir bīstama infekcijas slimība smago komplikāciju dēļ. Gripa visbīstamākā ir personām, kas pieder pie ekstrēmajām vecuma grupām – bērniem līdz piecu gadu vecumam, kā arī veciem cilvēkiem. Mirstība no gripas un “gripas” pneimonijas ir visaugstākā veco ļaužu grupā (> 65 gadiem). Rakstā aktualizētas gripas plaušu un ekstrapulmonālās komplikācijas, kā arī gripas vakcinācijas indikācijas.
Žurnāla novembra numurā sākām rakstu sēriju par daudzveidīgajiem cilvēka herpesvīrusiem: no morfoloģijas un patoģenēzes līdz klīniskajai ainai un ārstēšanai. Šoreiz lasiet par citomegalovīrusu (CMV; HHV-5), cilvēka herpesvīrusu-6 un cilvēka herpesvīrusu-7 (HHV-6, HHV-7), kā arī Gammaherpesviridae – Epšteina-Barras vīrusu (EBV; HHV-4) un cilvēka herpesvīrusu-8 (HHV-8).
Doctus novembra numurā sākām trīs rakstu sēriju par daudzveidīgajiem herpesvīrusiem - tajā bija plašs izklāsts par Herpes simplex vīrusiem, to morfoloģiju un klīniskajām izpausmēm; šajā numurā - par Varicella zoster vīrusu (VZV; HHV-3), kas ierosina divas slimības: vējbakas (varicella; chickenpox) un jostas rozi (herpes zoster; shingles). Rakstā lasiet par šo vīrusu infekciju epidemioloģiju, klīnisko ainu un ārstēšanu.
Pie herpesvīrusu dzimtas (Herpesviridae) pieder ap 200 vīrusu, kas ir patogēni cilvēkiem, gliemjiem, abiniekiem, zivīm, putniem un dzīvniekiem. Herpesvīrusu vairākums ir sugas specifiski un spēj inficēt tikai kādas noteiktas sugas saimnieku. Dzīvnieku herpesvīrusi, izņemot pērtiķa herpesvīrusu B (B virus), nav bīstami cilvēkam. Pašlaik ir atklāti astoņi cilvēka herpesvīrusi (1. tabula). B virus infekcija norit ar ādas un gļotādu bojājumu un bieži komplicējas ar smagu mielītu un encefalītu, kas bez savlaicīgas, adekvātas antivirālas terapijas ap 80% gadījumu ir fatāls.
Jau 15. gadsimtā zinātnieki un ārsti ievēroja faktu, ka ar sifilisu slimām sievietēm dzimst slimi bērni. Vēlāk rūpīgi un detalizēti tika aprakstīta agrīna iedzimta sifilisa klīnika un simptomātika, jo galvenokārt uz to balstījās slimības diagnostika. Pateicoties 20. gadsimta sākumā veiktiem zinātniskiem pētījumiem, tika atklāts slimības izsaucējs Treponema pallidum (1903-1905) un uzsākta sifilisa serodiagnostika (Wassermann,1906), kas pilnveidojās un ar laiku tika papildināta ar citām nespecifiskām un specifiskām serodiagnostikas metodēm. Seksuāli transmisīvo slimību, tostarp sifilisa, savlaicīga diagnostika, terapija un profilakse joprojām ir aktuāla.
Diltiazems tiek bieži parakstīts kambaru frekvences kontrolei pacientiem ar priekškambaru mirdzēšanu (PM). Tajā pašā laikā zināms, ka medikaments nomāc apiksabāna un rivaroksabāna izvadīšanu, potenciāli radot pastiprinātas koagulācijas riskus pacientam. Lai salīdzinātu nopietnas asiņošanas riskus jauniem apiksabāna vai rivaroksabāna lietotājiem, kas saņem vai nu diltiazemu vai metoprololu PM terapijā, tika veikts retrospektīvs kohortas pētījums.
Zinātniskā literatūrā lasāmas publikācijas, kur norāda uz aizdomām par acetaminofēna (paracetamola) negatīvo ietekmi, ja tas lietots grūtniecības laikā. Pastāv bažas, ka tā lietošana grūtniecības laikā paaugstina risku bērnam attīstīties neiropsihiatriskiem traucējumiem. Ja tā tiešām ir taisnība, tas nozīmētu steidzīgi veikt izmaiņas sāpju un drudža pārvaldības konceptā grūtniecības laikā!
Sievietēm perimenopauzes periodā ir par 40 % lielāka iespēja piedzīvot depresiju nekā tām, kurām nav menopauzes simptomu.
Antidepresantu lietošana nav saistīta ar palielinātu demences, kognitīvo spēju vai baltās un pelēkās vielas atrofijas risku pieaugušajiem bez kognitīvi spēju samazinājuma.
2024. gada 20.aprīlī notika 3. RSU Endokrinoloģijas un vielmaiņas slimību studentu zinātniskā pulciņa Olimpiāde “Dzīves Hormons” 2024. Jau trešo gadu pēc kārtas!
