Klīniskā gadījumā apskats pie mums atceļojis no Cīrihes un stāsta par retu patoloģiju, kas sastopama tikai pāris cilvēkiem uz miljonu iedzīvotāju. Secinājums — divas galvas gudrākas par vienu, tāpēc sarežģītus gadījumus vienmēr ieteicams apspriest ar kādu pieredzējušu kolēģi.
Reiboni apraksta kā kustību ilūzijas sajūtu — tā ir rotācija, griešanās sajūta, parasti to pavada gaitas nestabilitāte. Reiboni iedala vestibulārā (perifērā un centrālā) un nevestibulārā. Reiboņa iemesli ir dažādi — par tiem šajā rakstā.
Rakstā neirologs, algologs un fizioterapeits aplūko galvassāpes, kas īsākā vai ilgākā laikposmā attīstījušās pēc galvas un/vai kakla traumas. Akūtas traumas ārstēšana — imobilizācija, operācija, reanimācija — nav šā raksta mērķis. Par psihoterapeita iesaisti galvas/kakla pēctraumas sāpju pārvaldībā lasiet kādā no nākamajiem Doctus numuriem!
Arvien biežāk gados jauni cilvēki ārstam sūdzas par atmiņas, uzmanības, uztveres, koncentrēšanās spējas traucējumiem, kas ietekmē domāšanu, rīcību, darba un dzīves kvalitāti. Ja cilvēks ir praktiski vesels un darbspējīgā vecumā, vai viņa kognitīvās funkcijas var izsmelt, pārslogot? Vai kognitīvo pārslodzi var nodalīt no emocionālās un fiziskās pārslodzes?
Insults ir akūti smadzeņu asinsrites traucējumi, kas izraisa perēkļainu smadzeņu šūnu bojājumu un simptomus, kuri ilgst vairāk nekā 24 stundas. Insults rodas asinsvada nosprostojuma (išēmisks insults jeb cerebrāls infarkts) vai asinsvada plīsuma dēļ (hemorāģisks insults).
Multiplā skleroze (MS) ir hroniska centrālās nervu sistēmas slimība, kuras pamatā ir autoimūns process. Klīniskie traucējumi saistīti ar kavētu vai pilnīgi bloķētu impulsu pārvadi demielinizētās nervu šķiedrās, kuru bojājuma pakāpe ir atkarīga no tur notiekošā iekaisuma vai deģeneratīvā procesa.
Sāpīgas diabētiskas neiropātijas (SDN) pamatā ir neiropātisku sāpju komponents, kad pretsāpju farmakoterapija ārstiem bieži rada grūtības efektīvākā medikamenta izvēlē. Mūsdienās, meklējot atbilstīgu pretsāpju līdzekli, stingri jāņem vērā pierādījumi pētījumos, ievērojot personalizētas medicīnas paņēmienus.
Sabiedrībā un literatūrā bieži lieto terminus “neiropātija”, “perifērā neiropātija”, “polineiropātija”, nereti piešķirot vienādu nozīmi. Tomēr starp tiem ir visai būtiska atšķirība.
Alcheimera slimība (Alzheimer’s disease; AD) ir viena no biežākajām neirodeģeneratīvajām slimībām un visbiežākā senilās demences forma. [1; 2] Neirodeģenerācija ir progresējoša neironu un to izaugumu (aksonu, dendrītu, sinapšu) bojāeja ar attiecīgi progresējošu to disfunkciju. [3]
Cilvēka atmiņa un tās darbības mehānisms joprojām nav līdz galam atklāts pat dižākajiem pasaules pētniekiem. Mūsu kognitīvo spēju potenciāls ir neaptverams, bet faktoru kopa, kuri tās ietekmē, — vēl lielāka.
Diltiazems tiek bieži parakstīts kambaru frekvences kontrolei pacientiem ar priekškambaru mirdzēšanu (PM). Tajā pašā laikā zināms, ka medikaments nomāc apiksabāna un rivaroksabāna izvadīšanu, potenciāli radot pastiprinātas koagulācijas riskus pacientam. Lai salīdzinātu nopietnas asiņošanas riskus jauniem apiksabāna vai rivaroksabāna lietotājiem, kas saņem vai nu diltiazemu vai metoprololu PM terapijā, tika veikts retrospektīvs kohortas pētījums.
Standarta transtorakāla ehokardiogrāfija ir viens no pamata izmeklējumiem sirds mazspējas diagnostikā (1. attēls). [1] Ja pacientam ar sirds mazspējai raksturīgiem simptomiem un/vai klīniskām pazīmēm* transtorakālā ehokardiogrāfijā tiek konstatēta samazināta kreisā kambara izsviedes frakcija (EF [ejection fraction] < 40 %), šaubām par sirds mazspējas diagnozi nevajadzētu būt un atliek tikai precizēt sirds mazspējas iemeslu un sākt atbilstošu ārstēšanu.
Protonu sūkņa inhibitori (PSI), ko izmanto skābes refluksa kontrolei, ir saistīti ar palielinātu migrēnas un citu smagu galvassāpju risku, liecina jauna pētījuma rezultāti.
Kopš brīža, kad Endrjū Teilors Stils lika pamatus osteopātiskajam skatījumam uz slimību un cilvēka ķermeni, osteopātija kā ārstēšanas metode ir kļuvusi par šā brīža medicīniskās aprūpes neatņemamu sastāvdaļu. [1] Ārsta osteopāta galvenā loma ir palīdzēt ķermenim veicināt normālus fizioloģiskos procesus, kas atbild par labvēlīgas vides uzturēšanu katrai ķermeņa šūnai un, ja nepieciešams, cīnīties ar patoloģiskiem procesiem, kas traucē šai videi. [2; 14]
Antidepresantu lietošana nav saistīta ar palielinātu demences, kognitīvo spēju vai baltās un pelēkās vielas atrofijas risku pieaugušajiem bez kognitīvi spēju samazinājuma.