PORTĀLS ĀRSTIEM UN FARMACEITIEM
Šī vietne ir paredzēta veselības aprūpes speciālistiem

Ajūrvēda

R. Pedāne
Ajūrvēda ir zinātne, kas nosaka lietderīgu un nelietderīgu, laimīgu un nelaimīgu dzīves norisi. Tā izskaidro, kas palīdz un kas kaitē veselīgai un ilgai dzīvei, kā arī novērtē dzīvi visā tās pilnībā un daudzveidībā (Čaraka Samhitā, Sutra stana; 1:41). Ajūrvēda (dzīvesziņa) - sena holistiska sistēma, kuras pamatprincips: profilakse ir svarīgāka par ārstēšanu. Tūkstošiem gadu gaitā ajūrvēdas principus pārbaudījušas paaudžu paaudzes un apstiprinājušas to reālo darbību. PVO ir atzinusi ajūrvēdu, un tā ir mūsdienu medicīnisko pētījumu objekts.

Ajūrvēdas vēsture

Vēsturiskie avoti

Ajūrvēda var lepoties ar pastāvēšanas vēsturi apmēram 5000 gadu garumā. Kopā ar cīņas mākslām, arhitektūras zinātni un mākslas zinātnēm ajūrvēda bija Vēdu pielikums. Tajā tika izskatīta anatomija, fizioloģija, aprakstītas ķirurģiskas operācijas, dzemdību norise, atjaunojošā terapija (rehabilitācija), mūža paildzināšanas metodes, ārstniecības augu un minerālu īpašības un to iedarbība uz saslimšanām, veterinārija.

Apmēram 1500. gadā pirms Kristus dzimšanas ajūrvēda tika sadalīta 8 lielās grupās. Tajā laikā jau bija divas galvenās ajūrvēdas skolas - atreija (ārstu skola) un dhanvantari (ķirurgu skola). Notika intensīva ajūrvēdas ārstu (vaidja) apmācība. Galvenie šo skolu pārstāvji bija attiecīgi Čaraka un Sušruta, kuru pamatdarbi "Čaraka Samhita" un "Sušruta Samhita" ir arī mūsdienu ajūrvēdas pamatā. Trešais galvenais ajūrvēdas traktāts ir "Aštanga Hridaija" (VI gs.), kas ir visu līdz tam uzrakstīto ajūrvēdas darbu kvintesence. Čaraka no augiem izveidoja 50 000 ārstniecības līdzekļu. Savukārt Sušruta pilnībā izklāstījis cilvēka anatomiju, fizioloģiju, aprakstījis 1200 slimību iemeslus un rašanās mehānismus, detalizēti aprakstījis vairāk nekā 300 operāciju, radījis bāzi hirudoterapijas un adatterapijas attīstībai.

Ajūrvēda mūsdienu Indijā un pasaulē

Mūsdienu Indijas veselības aprūpē ajūrvēdas medicīnai ir svarīga vieta. Vēl 1920. gadā Indijas nacionālais kongress pieprasīja valsts patronāžu ajūrvēdai. Tā tika atjaunota valsts līmenī. Pēc neatkarības iegūšanas 1947. gadā ajūrvēda kļuva par nacionālās bezmaksas veselības aprūpes sistēmas sastāvdaļu.

Pēdējos gadu desmitos, pieaugot cilvēku interesei par holistiskām veselības sistēmām, ajūrvēdas principi un procedūras kļuvušas populāras visā pasaulē.

Mūsu tuvākie kaimiņi lietuvieši un krievi ir soli mums priekšā. Lietuva valsts līmenī jau risina jautājumu par iespēju iegūt valsts medicīnas mācību iestādēs oficiālu ajūrvēdas ārsta izglītību. Savukārt Sanktpēterburgas valsts medicīnas akadēmijā izveidota veselības atjaunošanas katedra, kur līdz ar nutricioloģiju, homeopātiju, fitoterapiju, homotoksikoloģiju tiek pasniegti arī ajūrvēdas pamati.

Ajūrvēdas galvenie principi

Ajūrvēda piedāvā rūpīgi izstrādātu sistēmu individuāla konstitūcijas tipa noteikšanai. Tā klasificē cilvēkus pēc trīs bioloģisko modeļu jeb došu koncepcijas. Šī tipoloģija atspoguļo bioloģisko izpausmju diapazonu, sākot ar ķermeņa uzbūves, svara, izskata īpatnībām, tendenci slimot ar noteiktām slimībām un beidzot ar psiholoģisko stāvokli. Ajūrvēda piedāvā iedarbību ne tikai uz konkrētu slimību, bet arī uz visām potenciāli iespējamajām slimībām, uz kurām šim cilvēkam ir nosliece. Galvenais ajūrvēdas princips - saglabāt individuālo konstitūciju jeb vielmaiņas tipu (prakriti), lai izvairītos no saslimšanām.

Prakriti un vikriti koncepcija

Cilvēka konstitūcijas pamati tiek likti ieņemšanas brīdī. Šo sākotnējo konstitūciju sauc par "prakriti", tulkojumā no sanskrita - daba, raksturs, radošais potenciāls. Ideālā gadījumā visas dzīves laikā cilvēka konstitūcijai vajadzētu palikt nemainīgai. Diemžēl tā nav. Uz cilvēka organismu iedarbojas gan ārējie faktori (gadalaiks, klimats, dzīves un darba režīms, ēšanas paradumi), gan iekšējie faktori (pasaules uzskats, domāšanas veids, emocijas, prāts). Ar savām darbībām un savu dzīvi cilvēks pats katru dienu vai nu rada saslimšanu, vai uztur veselību. Liela nozīme ajūrvēdā tiek piešķirta apziņai - cilvēks pats uzņemas atbildību par savu veselību, pats ņem vai neņem vērā ieteikumus, lieto vai nelieto uzturā sev labvēlīgu pārtiku. Šā brīža organisma stāvoklis, kas radies dažādu ārēju faktoru darbības ietekmē, saucas "vikriti". Ja šis stāvoklis izteikti atšķiras no konstitūcijā noteiktajām proporcijām, ar laiku var sekot slimība.

Piecu pamatelementu un trīs došu koncepcija

Piecu pamatelementu koncepcija nepieciešama, lai saprastu ajūrvēdiskās terapijas fizioloģiju, patoloģiju un farmakokinētiku. Jebkura dzīva būtne sastāv no pieciem elementiem: ētera jeb telpas, gaisa, uguns, ūdens un zemes. Ēters ir elements, kas ļauj visam pastāvēt. Gaiss atbild par kustības iespējamību. Uguns nodrošina organismam enerģiju, ūdens ir saistošais elements, bet zeme ir ķermeņa materiālās substances pamatā. Šiem pieciem elementiem savienojoties, rodas trīs kombinācijas, ko pazīst ar nosaukumu "došas": vata (ēters un gaiss), pitta (uguns un ūdens), kafa (ūdens un zeme). Došas ir cilvēka konstitūcijas aprakstīšanas pamatā. Ajūrvēdiskās atveseļošanās pamatā ir izpratne par trim došām (tridoša). Tā ir unikāla koncepcija, ko samērā grūti ietērpt rietumvalstu terminoloģijā. Par vienu no trim došām - sīkāk.

Vata - kustības princips jeb ķermeņa vējš, smalka enerģija, kas vada visas bioloģiskās kustības ķermenī un prātā. Vata sastāv no diviem elementiem - ētera un gaisa. Tā regulē elpošanu, visas šķērssvītrotās un gludās muskulatūras kustības, jebkuru kustību šūnā un tās membrānā, nervu impulsu pārvadi. Pārvalda tādas izpausmes kā bailes, trauksme, sāpes, trīce, spazmas. Galvenās lokalizācijas vietas: resnā zarna, mazais iegurnis, kauli, ausis. Īpašības: auksta, viegla, sausa, raupja, neliela, mainīga.

Trīs esības veidi - gūnas

Lielāko daļu vēdisko uzskatu par esību var izprast, piemērojot tiem Rietumu terminoloģiju, piemēram, pitta došu varam saukt par sangvinisko temperamentu, kafa došu - par flegmatisko tipu. Bet, lai izprastu spēkus, kas darbojas pašā Radīšanas sirdī, triādi, kas ir jebkuras izpausmes dziļumā, nav nekādu paralēlu terminu. Šie trīs nemateriālie spēki ir gūnas - inerce (tamas), kustība (radžas) un būtība (sattva). Pašas par sevi gūnas ir ārpus mūsu ierobežotās uztveres, bet mēs redzam to darbības rezultātu, piemēram, lai uzdīgtu sēkla, tā jāiesēj zemē, kas ir inerta substance. Bet mēs zinām, ka ne visas iesētās sēklas uzdīgst, jo nepieciešams aktivitātes impulss, kas liek sēklai attīstīties. Un, visbeidzot, vienā sēklā jau ir augs ar visām tā sastāvdaļām - tā darbojas gūna sattva. Sattvas gaismā cilvēks redz sapņus, sattva atbild par skaidrību un izpratni. Radžas iedvesmo cilvēku darboties, tamas ir pretestības un šķēršļu avots. Gūnas ņem pārsvaru cita pār citu, tāpēc mainās cilvēka uzvedība. Ja dominē radžas, cilvēks ir ļoti enerģisks, ir vēlme īstenot projektus, aktīvi, mērķtiecīgi darboties. Kad dominē tamas, cilvēku pārņem slinkums, viņš ir materiālās piesaistes ietekmē, viņš nekur negrib iet un neko negrib darīt.

Veselības definīcija

Atbilstīgi ajūrvēdas definīcijai cilvēks ir vesels, ja:

  • viņa ķermeņa došas (vata, pitta, kafa) ir līdzsvarotas attiecībā pret iedzimto konstitūciju (prakriti);
  • gremošanas uguns (fermentatīvā sistēma) ir līdzsvarota, proti, ir laba apetīte, laba gremošana un barības vielu asimilācija;
  • trīs atkritumvielu veidi (urīns, fēces un sviedri) tiek ražoti regulāri un tiek arī attiecīgi izvadīti;
  • sajūtu orgāni funkcionē normāli;
  • septiņi audu veidi (dhatu) ir spēcīgi un viengabalaini;
  • ķermenis, prāts un apziņa darbojas harmonijā- kā viens vesels.

Ja ir traucējumi jebkurā no šīm sistēmām, rodas slimības. Tās tiek klasificētas pēc iemesla (psiholoģiskais, garīgais, fiziskais) un pēc traucētās došas.

Predispozīciju noteiktām slimībām nosaka individuālā konstitūcija, piemēram, pittas tipa cilvēkiem raksturīgi aknu un žultspūšļa iekaisumi, čūlas slimība, hiper­acīds gastrīts, jebkura veida akūts iekaisums ar augstu temperatūru, strutaini ādas iekaisumi. Savukārt kafas tipam raksturīgi sinuīti augšējo elpošanas ceļu iekaisumi ar masīvu gļotu sekrēciju.

Veselības triāde

Lai uzturētu normālu ķermeņa darbību, jābūt piecu pirmelementu līdzsvaram. Ir trīs principi, kas palīdz tos līdzsvarot: sabalansēta pārtika, miegs un atturēšanās.

Pārtika

Ārkārtīgi svarīga nozīme ir ikdienas pārtikai, jo tā ietekmē organismu katru dienu visas dzīves garumā. Pārtika nodrošina ķermeni ar olbaltumvielām, ogļhidrātiem, taukiem, minerālvielām, vitamīniem utt. Tā var būt sattviska, radžastiska un tamasiska. Sattviska barība rada cilvēkā prieku un apmierinātību, radžastiska - rada niknumu un pastiprina egoismu, tamasiska - pastiprina slinkumu un depresīvu stāvokli. Ajūrvēda iesaka uzvedības normas ēšanas laikā - nerunāt, rūpīgi sakošļāt barību, lietot pārtiku, kas atbilst cilvēka konstitūcijai. Pārtika tiek klasificēta pēc pazīmēm - pieciem pamatelementiem, sešām garšām, garšas pēc sagremošanas, 20 īpašībām.

Miegs

Ajūrvēda pēta bezmiegu izraisošus faktorus, faktorus, kas nodrošina labu miegu, piedāvā noteiktu miega režīmu dažādu konstitūciju cilvēkiem.

Atturēšanās no seksuāliem kontaktiem

Ajūrvēda iesaka atšķirīgu dzimumdzīves ritmu dažādu konstitūciju cilvēkiem, izskaidro, kādas diennakts stundas vairāk piemērotas dzimumdzīvei. Nosaka periodus, kad būtu jāatturas no seksuāliem kontaktiem, lai nezaudētu pārmērīgi daudz enerģijas, piemēram, intensīvu mācību laikā, menstruāciju laikā utt.

Ko lieto ajūrvēdā?

Ajūrvēdā pārsvarā lieto ārstniecības augus un minerālus. Slimību profilaksei un ārstēšanai izmanto jogu, piemēram, jogas pozas (asanas), elpošanas metodes, prānajamu, noteiktas pirkstu pozīcijas (mudras), skaņu rindas (mantras) un prāta kontroles metodes (meditācijas).

Ajūrvēdā izstrādāta ļoti efektīva organisma attīrīšanas sistēma - pančakarma. Ir ļoti smalki izstrādāta gerontoloģijas terapijas sistēma - organisma atjaunošanās spēju aktivizēšana, atmiņas uzlabošana, saprāta nostiprināšana - rasajana. Dažus no rasajanas preparātiem plaši lieto arī allopātiskajā medicīnā, piemēram, eleuterokoku, žeņšeņu, rodiolu, ziemas ķirsi jeb ašvagandu, kā arī Indijas baziliku jeb tulsi.

Diagnostika

Izmeklēšanā ārsts izdara secinājumus par pacientu kopumā, viņa temperamentu, disciplinētības pakāpi, ieradumiem, gremošanas stāvokli, intelektu, iedzimtību, emocionālo stāvokli, imūnsistēmas darbību, vēlmi izārstēties un konstitūcijas tipu.

Ajūrvēdiskajā izmeklēšanā ir vairāki soļi:

  • vizuāla apskate;
  • anamnēze, iztaujāšana;
  • pulsa diagnostika;
  • palpācija, perkusija un auskultācija;
  • papildu izmeklēšanas metodes- asins un urīna analīzes.

Tad nosakām ganķermeņa pašreizējo jeb izmainīto konstitūcijas stāvokli - vikriti, gan pamatkonstitūciju - prakriti.

Slimības attīstības posmi

Ajūrvēdā izšķir 6 slimības attīstības stadijas, kas ļauj izprast, kā palielinās došas dažādu faktoru iedarbībā (diēta, dzīvesveids, fiziskā aktivitāte, klimats, emocionālais stāvoklis, gadalaiks u.c.). Katra doša palielinoties koncentrējas tajās ķermeņa daļās, kas ir tās uzkrāšanās vietas, piemēram, vatai - resnā zarna, kauli, nervu sistēma, pittai - tievā zarna, asinis, aknas, āda, kafai - plaušas, locītavas un kuņģis.

Ja ķermenis nevar tikt galā ar došas paaugstināšanos un nodrošināt homeostāzi, doša sāk lēni uzkrāties. Tā ir pirmā slimības attīstības stadija - uzkrāšanās. Biežākais iemesls ir novājināta gremošanas fermentu aktivitāte nepareizas ēšanas dēļ. Tāpēc nepilnvērtīgi sagremotā pārtika nevar normāli uzsūkties un pārveidojas par toksīniem (āma). Āmas dēļ nenotiek normāls metabolisms un aizsērējas enerģētiskie kanāli. Šī pirmā stadija var ilgt 5-10 gadus.

Ja lietas labā nekas netiek darīts, attīstās slimības otrā stadija, kad uzkrājušās došas kairina lokālos audus. Šī stadija ilgst vismaz pusgadu. Cilvēks noteikti sajūt šīs stadijas pazīmes.

  • Vata- sajūta, ka vēders zem nabas izspīlējas, pastāvīga smaguma sajūta vēderā, biežs elpošanas ritms, izteikti mai nīgs ga rastāvoklis, skaudība, neapmierinātība, nespēja koncentrēties, izteikts nogurums, traucēts miegs, traucēts kustīgums kādā no ķermeņa daļām, durstošas sajūtas ekstremitātēs, pļāpīgums, pārāk ātra, steidzīga runa, izteikta nepatika pret aukstiem dzērieniem un produktiem, sāpes vēderā, aizcietējumi.
  • Pitta- ilgstoša subfebrīla ķermeņa temperatūra bez redzama iemesla, biežas ēdienreizes, dedzinoša sajūta acīs, vēderā vai sejā, izteikta nepacietība, traucēta koncentrēšanās spēja, pārņemtība ar kaut ko, uztraukums naudas dēļ, skāba garša mutē, slāpes, bada sajūta, uzmācīga vēlme pabeigt visus iesāktos darbus vienlaikus, kritiska attieksme pret cilvēkiem, dedzinoša sajūta urinēšanas laikā, dzeltenīgi acu āboli un konjunktīvas, tieksme pēc alkohola.
  • Kafa- izteikta smaguma sajūta vēderā, gurnos un kājās, zaudēta interese par dzīvi, pārmērīga tieksme pēc dažādām baudām, regulāra kavēšanās, vismaz trešdaļa mēles pārklāta ar biezu, baltu aplikumu, mazkustīgas acis, sastindzis skatiens.

Ja netiek koriģēta diēta un dzīvesveids, slimība pāriet trešajā stadijā - došas izplatās pa visu ķermeni. Šī fāze ilgst divus trīs mēnešus. Šajā laikā slimības īstenie, raksturīgie simptomi vēl neparādās, bet izmaiņas parādās un pazūd dažādās ķermeņa vietās. Šai slimības periodā jau nepieciešama konkrēta terapeitiska iedarbība, lai novērstu procesa attīstību un cilvēks pilnībā izveseļotos. Vairākumam cilvēku šajā posmā parādās simptomi.

  • Vata- plakstiņu raustīšanās, ādas sausums, muskuļu tremors, burbuļošana vēderā, mainīga apetīte, mēreni izteikts aizcietējums, neizlēmība, nekonsekvence, bailes no visa.
  • Pitta- dedzinošas sajūtas, nieze, pārmērīga svīšana, zaļganas vai dzeltenīgas fēces, pārmērīgs kritiskums.
  • Kafa- apetītes trūkums, miegainība, slikta dūša, ļoti palēnināta gremošana, pārmērīga siekalošanās, nespēks, žņaudzošas sāpes kaklā.

Kad došas izplatās, tās koncentrējas kādā no cilvēka vājajām vietām, piemēram, smēķētājiem tās ir plaušas. Viena un tā pati pārplūdusī doša vienam cilvēkam izpaudīsies kā galvassāpes, otram kā nier­akmeņi, bet citam - kā artrīts.

Vēlāk došas savienojas ar audiem, notiek to līdzsvara traucējumi šūnu līmenī. Šī ir ceturtā stadija - lokalizācija. Te beidzot parādās prodromālie simptomi - gan kopējie, gan specifiskie. Tie palīdz izvēlēties šai fāzei piemērotu ārstēšanās veidu. Šis slimības posms ilgst apmēram vienu mēnesi.

Tikai nākamajā slimības attīstības stadijā cilvēks parasti meklē ārsta palīdzību, jo sākas slimības reālā izpausmes fāze. Ja cilvēks nemeklē palīdzību un neko nedara, tad šī fāze ilgst apmēram trīs mēnešus. Pēdējā, sestajā, slimības attīstības posmā parādās slimības komplikācijas un attīstās daudzas blakusslimības. Šai fāzē slimību nevar izārstēt ar vienkāršiem līdzekļiem, lai gan uzlabošanās ir iespējama.

Ārstēšana

Pēc ajūrvēdas uzskatiem pirmajās trīs fāzēs var panākt pilnvērtīgu došu līdzsvarošanu ar diētu, piemērotām masāžām un procedūrām, jogu un meditācijām, dzīvesveida korekciju. Sākot ar ceturto stadiju, ir iespējama uzlabošanās vai pat slimības izārstēšana, visas došas samazinot ar speciālu terapeitisku programmu, kas saucas pančakarma. Tai ir sagatavošanās periods, 5 veidu attīrīšanas procedūras un speciāla noslēdzošā programma.

Noslēgums

Par krīzi medicīnā liecina tādas izpausmes kā medicīnisko pakalpojumu dārdzība, ārkārtīga specializācija, pieejamības mazināšanās, atšķirība starp diagnostikas un ārstēšanas iespējām, izteikta polipragmāzija. Notikusi arī medicīnas depersonalizācija - cilvēks atrodas it kā stafetes skrējienā no viena speciālista pie otra, šai procesā var zust pēctecība, tiek izrakstīti preparāti, kas, lietoti līdztekus, var izraisīt blaknes, cilvēks netiek uztverts kā personība. Palīgā te var nākt komplementārā jeb alternatīvā medicīna ar tās daudzveidīgajām iespējām. Tās popularitāte aug. Piemēram, pēdējos 7 gados alternatīvajai medicīnai ASV iztērētie naudas līdzekļi pieauguši no 13 miljardiem ASV dolāru līdz 38 miljardiem. Lielbritānijā, Beļģijā un Nīderlandē vairāk par 60 procentiem iedzīvotāju konsekventi izvēlas tikai alternatīvās medicīnas pakalpojumus.

Šobrīd, kad medicīnas sistēmai grūti adaptēties jaunajiem pasaules krīzes apstākļiem, lai nodrošinātu augstu aprūpes kvalitāti kā slimiem, tā arī veseliem cilvēkiem, būtu saprātīgi izmantot gadu tūkstošiem pārbaudītās ajūrvēdas zināšanas par veselīgu dzīvesveidu, radot iespēju ārstiem pieredzējušu pasniedzēju vadībā augstā līmenī apgūt ajūrvēdas zināšanas un legalizējot šo specialitāti. Jāsakārto likumdošana, lai zem ajūrvēdas izkārtnes nedarbotos cilvēki bez atbilstīgas medicīniskas izglītības.

Literatūra

  1. Tiwari M. Ayurveda, secrets of healing. The complete Ayurvedic guid to healing through Panchakarma saesonal thepaies, diet, herbal remedies and memory. Lotus Press, Twin Lakes, Wisconsin, 1995.
  2. Frawley D. Ayurvedic healing. A Comprehensive Guide. 1989.
  3. Матвеев С, Неаполитанский  С. Энциклопедия Аюрведы. Принципы, методы и практики великой науки жизни. Санкт-Петербург Издательства: Святослав, Институт метафизики. 2004.
  4. Матхура Мандала даса. Панчакарма, или Полное аюрведическое очищение организма. Издательство: Омское книжное издательство. 2005.