Sengrieķu ārsti izmantoja līdzības ar augiem, dzīvniekiem, priekšmetiem
Medicīnas un farmācijas terminoloģijai sākumi iedibināti Senajā Grieķijā jau pirmais Rietumu ārstniecības avots - Hipokratiskie raksti (5.-4. gs. p. m. ē.) satur daudz medicīnisku terminu. Ar tiem sākās medicīnas valodas hellēniskais periods ne tikai grieķu pilsētu neatkarības laikmetā, bet arī pēc to iekļaušanas Romas impērijā (Atēnas iekaroja 80. g. p. m. ē.), jo romieši, kam savas medicīniskās tradīcijas nebija, šo zinātni pārņēma no atklājējiem.
Lielākā daļa Romas lielvalstī praktizējošo ārstu bija grieķi, to vidū - pazīstama autoritāte Galēns no Pergamas, kura darbus ilgus gadsimtus vērtēja tikpat augstu kā Hipokrata rakstus. Veidojot anatomisko terminoloģiju, grieķu ārsti balstījās uz orgānu līdzību ar augiem (helix - efeja - auss gliemenes lociņš), dzīvniekiem (tragos - āzis - auss paugurs: uz ārējās auss aug mati, kas atgādina āža bārdu) un priekšmetiem (thōrāx - bruņas - ribājs). Vēl šodienas anatomijā tiek lietota virkne šajā laikmetā darināto apzīmējumu (skat. tabulu), to vidū tādi populāri termini kā bronhs, polips, holera, tīfs, epidēmija, trauma, koma.
Sengrieķu autoru veidoti medicīnas termini
Lingvistikas novators Celzs
Nozīmīgs pavērsiens medicīnas terminoloģijas attīstībā notika m. ē. 1. gadsimtā. Par to jāpateicas romiešu aristokrātam no Narbonnas (Dienvidfrancijā) Aulam Kornēlijam Celzam, kas veica sava laika zināšanu enciklopēdisku apkopojumu. Rakstot par medicīnu, Celzs sastapās ar grūtībām, jo trūka ekvivalentu latīņu valodā. Veids, kā viņš atrisināja šo problēmu, ir interesants lingvistikas novatorisms.
Pirmkārt, viņš latinizēja grieķu nosaukumus, rakstot to dzimtajā alfabētā un attiecīgi mainot vārdu galotnes: stomachos - stomachus - kuņģis, brachion - brachium - augšdelms; divskaņus ai un oi aizstājot attiecīgi ar ae un oe . Otrkārt, viņš tulkoja orgānu nosaukumus latīņu valodā: kynodontes - dentes canini (acu zobi), typhlon - caecum (aklā zarna). Treškārt, viņš turpināja terminoloģisko tradīciju, veidodams anatomiskus nosaukumus pēc analoģijas ar populāriem priekšmetiem, augiem un dzīvniekiem. Piemēram, tibia - flauta - lielais lielakauls; fibula - bulta, strēle - mazais lielakauls; musculus - pelīte - muskulis; glandula - zīlīte (ozola sēkla) - dziedzeris; tuba - taure, trompete - tuba uterina jeb olvads.
Vēl XIX gadsimtā Dānijā slimību vēstures rakstīja latīniski
Viduslaikos līdzās grieķu un latīņu valodā rakstītajai parādījās medicīnas literatūra arābu valodā, un no šā laikmeta saglabājušies arī daži mūslaiku anatomijas un farmakoloģijas termini: nucha - skausts, alcohol - spirts, elixir - eliksīrs. Kad tika izgudrota grāmatu iespiešana, viens no pirmajiem izdotajiem darbiem bija Celza De medicina. Turpmākajos gadsimtos gandrīz visus nozīmīgos rakstus medicīnā publicēja latīņu valodā, to vidū Vezālija, Hārvija un Sidenhema darbus. Pamazām visās kultūras nozarēs ieviesās Eiropas modernās valodas. Anglijā pēdējā ievērojamā monogrāfija latīņu valodā bija Viljama Heberdena 1802. gadā izdotie Commentarii - tās autoru dēvēja par ultimus Romanorum (pēdējo romieti). Citās zemēs latīņu valoda medicīnas literatūrā saglabājās ilgāk: piemēram, Dānijā slimnīcu ārsti slimību vēstures latīniski rakstīja līdz 1853. gadam. [2 ]
Vai pārdzīvos angļu valodas spiedienu?
XX gadsimta medicīnas literatūrā parādījās jauns lingvistisks fenomens - angļu valodas plašā un progresējošā ietekme. Viedokļi par šīs parādības raksturu un izredzēm nav vienoti: daži pētnieki pieļauj, ka mūsdienās angļu valoda pārņem kādreizējo latīņu valodas funkciju, kamēr citi apgalvo, ka tradicionālā terminoloģija pārdzīvos angļu valodas spiedienu - tāpat kā savulaik izvairījās no arābu valodas ietekmes. Šajā kontekstā jāņem vērā zīmīgais apstāklis, ka angļu valodā, kas gan pieder ģermāņu valodām, vairāk nekā 50% vārdu sakņu aizgūti no romāņu valodām. Tātad, pārejot uz angļu valodu, galvenokārt mainās tikai vārdu galotne un sintakse, bet termini pamatā paliek iepriekšējie. Arī mūsdienu angļu medicīniskajā literatūrā daudziem terminiem tiek pilnībā saglabāta latīniskā forma, tikai tos izrunā atbilstīgi angļu valodas normām: mucus [] , oedema [] , colitis [] .
Latīņu valodas terminoloģija anatomijā
Viskonsekventāk tradicionālo terminoloģiju lieto anatomijā. Pirmo reizi anatomiskie termini tika standartizēti 1895. gadā vācu ārstu kongresā Bāzelē. Šo kodeksu uzlaboja 1935. gadā Jēnā, kad izstrādē pieaicināja arī klasiskos valodniekus. Nākamā robežlīnija ir Anatomijas nomenklatūras komitejas autorizētais 1955. gada krājums, kas kopš 1965. gada pazīstams kā Nomina anatomica un iznācis sešos izdevumos. Tajos secīgi iekļauti jauni jēdzieni. 1998. gadā Anatomiskās terminoloģijas Federatīvā komiteja beidza sastādīt jaunu kodeksu Terminologia Anatomica , kur skaidri noteikts, ka definējošā terminoloģijā lietojama latīņu valoda. [3 ]
Starptautiskajā medicīniski anatomiskajā nomenklatūrā terminus raksta ar mazo burtu, atvasinājumi no īpašvārdiem netiek pieļauti. Latīņu divskaņus ae , oe mēdz aizstāt ar e , parastās formas calyx vietā dažkārt raksta calix - [] piltuve. Muskuļus apzīmē ar darītāju vārdiem: rotator - griezējs (ar stiepto intonāciju), flexor - saliecējs, tensor - stiepējs. Dažām organisma daļām iesakņojušies tēlaini nosaukumi: dura mater - galvas smadzeņu cietais apvalks, pia mater - galvas smadzeņu mīkstais apvalks. Īpašības vārdus, kas apzīmē divpadsmitpirkstu zarnu, aklo zarnu un taisno zarnu - duodenum , caecum , rectum -, var lietot kā lietvārdus. Locītavai darināts jaunvārds articulatio ; neklasiski veidojumi ir arī nosaukumi cīpslai - nominatīvā (N.) tendo , ģenitīvā (G.) tendinis , bet kāpslītim auss bungdobumā - N. stapes , G. stapedis. Salikti apzīmējumi un frāzes tiek veidoti pēc latīņu gramatikas paradigmām. [4 ]
Ir jāievēro īpatnības grieķu cilmes vārdos. Sieviešu dzimtes lietvārdi ar vienskaitļa N. izskaņu -e (piemēram, systole , chole , acne , dipnoe , phlegmone ) pieder 1. deklinācijai ar šādām galotnēm vienskaitlī: G. -es , datīvā -ae , akuzatīvā (A.) -en , ablatīvā -e ; daudzskaitlī tos loka kārtni. Atbilstīgi latīņu 1. deklinācijai loka arī vīriešu dzimtes grieķu lietvārdus ar izskaņu -es (diabetes , ascites) ; N. psoa (jostasvieta) atbilst G. psoas. Pēc 2. deklinācijas parauga loka vīriešu dzimtes lietvārdus ar galotni -os un nekatras dzimtes lietvārdus ar galotni -on : N. cytos , G. cyti ; N. organon , G. organi . Izplatīti ir 3. deklinācijas lietvārdi ar vienādu zilbju skaitu N. un G. (parisyllaba ); tie pieder šīs deklinācijas i- grupai. Daudzos 3. deklinācijas terminos G. ir par vienu zilbi vairāk nekā N. (imparisyllaba ): N. glottis , G. glottidis ; N. pyramis , G. pyramidis ; šīs grupas vārdi lokāmi pēc līdzskaņu (jeb e- grupas) paradigmas. Pie šīs pašas grupas pieder nekatras dzimtes lietvārdi ar izskaņu N. -ma (piemēram, N. diaphragma , G. diaphragmatis ; N. plasma , G. plasmatis ). Tie stingri jāšķir no ārēji līdzīgiem sieviešu dzimtes latīņu vārdiem (piemēram, N. pluma , squama ; G. plumae , squamae ).
Latīņu valoda klīniskajā medicīnā
Terminoloģijas jautājumi klīniskajā medicīnā ir sarežģītāki. Tas, no vienas puses, izskaidrojams ar lielo apjomu (lēš, ka šādu terminu ir apmēram 60 tūkstoši); no otras puses, klīniskā medicīna atrodas agrākā attīstības stadijā nekā anatomija un histoloģija.
Līdzās terminoloģijas rokasgrāmatām klīniskās medicīnas termini plaši sastopami medicīniskajā literatūrā un ārstu praksē, rakstot slimības vēstures un diagnozes. Slimību nosaukumos mēdz parādīties vārdu beigu daļas -algia , -odynia , -pathia , kas norāda uz sāpēm. Orgānu iekaisumu nosaukumi sastāv no orgāna vārda grieķu saknes ar latīņu izskaņu -itis. Šie termini ir sieviešu dzimtes un pieder pie 3. deklinācijas līdzskaņu grupas, piemēram, gastēr - kuņģis, N. gastritis , G. gastritidis (priekšpēdējā zilbe īsa) - kuņģa plēves iekaisums.
Lai gan zinātniskos darbus un konferenču materiālus sacer, raksta un lasa nacionālajās valodās, klasiskā terminoloģija turpina attīstīties. Ir parādījušies laikmetīgi termini: morbus ex irradiatione , nephrectomia bilateralis donoris mortui , syndroma immunodeficientiae acquisitae (ar akronīmu SIDA kā franču valodā). Rakstot slimības vēstures, Viduseiropas ārsti turpina izmantot latīņu terminus, kaut bieži lieto saīsinājumus un nekorektu gramatiku. No lingvistiskā viedokļa grūtākais uzdevums ir norādīt patoloģiskās anatomijas diagnozes, kur frāzēs mainās vārdu locījumi, piemēram: Decubitus reg. femoris post. lat. sin. et patellae lat dx.
Pēdējos gados, lai slimību nosaukumus datorizētu, tiek izmantota savdabīga angļu valoda, kas savā ziņā atgādina Paracelza praktizēto vācu un latīņu hibrīdvalodu. To dažkārt satīriski sauc lingua anglatina jeb Englatin . Raksturīgi piemēri: acute cor pulmonale , adenocarcinoma of the appendix. Šī nomenklatūra, bez šaubām, noder informatīviem mērķiem, taču tā nevar pretendēt uz standartizētu terminu statusu.
Mūsdienu medicīna nevar iztikt arī bez latīņu frazeoloģismiem. To popularitāte sakņojas ne tikai tradīcijā, bet arī spējā kodolīgi izteikt bieži komplicētus faktus un situācijas. Ilustrācijai piemēri: excisio probatoria (slimības perēkļa eksperimentāls izgriezums histoloģiskiem izmeklējumiem), prognosis quoad vitam (prognoze attiecībā uz izdzīvošanu vai dzīves kvalitāti), intervalla lucida (skaidras apziņas mirkļi).
Farmaceitiskā terminoloģija
Arī ķīmiski farmaceitiskajā terminoloģijā pamatā lieto latīņu valodu. Skābju nosaukumus ievada vārds Acidum - skābe, ko raksta ar lielo burtu; tam pievieno diferencētājvārdu: piemēram, Acidum sulfuricum - sērskābe. Apzīmējot oksīdus un hidroksīdus, sākumā ar lielo burtu raksta ķīmiskā elementa nosaukumu ģenitīvā: Carbonei dioxidum - oglekļa dioksīds. Līdzīgi darina sāļu apzīmējumus: pirmajā vietā ir katjona vai radikāļa nosaukums ģenitīvā, tam seko skābes paliekas apzīmējums nominatīvā. Dažkārt ar gramatisko formu raksturo katjona vērtību: Ferri - dzelzs (III) savienojums, Ferrosi - dzelzs (II) savienojums.
Halogenīdus apzīmē ar nekatras dzimtes 2. deklinācijas lietvārdiem: Natrii bromidum - nātrija bromīds, Skābekli saturošo skābju paliekas tiek apzīmētas ar vīriešu dzimtes 3. deklinācijas lietvārdiem, kam galotne N. -as (augstākajai oksidācijas pakāpei) vai -is (zemākajai oksidācijas pakāpei), G. -atis vai -itis : Argenti nitras - sudraba nitrāts, Natrii nitris - nātrija nitrīts. Bāziskos sāļus raksturo, pievienojot prefiksu sub- skābes paliekas nosaukumam, piemēram: Bismuthi subgallas - bismuta bāziskais gallāts. Organiskiem savienojumiem parasti dod nekatras dzimtes 2. deklinācijas nosaukumus: Coffeinum , Riboflavinum , Tolbutamidum. Arī vairākvērtīgu spirtu paliekas esteros tiek apzīmētas ar 2. deklinācijas lietvārdiem: Glyceroli distearas , Estradioli valeras , Metoprololi succinas. Termins N. alcohol , G. alcoholis latīņu valodā ir vīriešu dzimtes ar atbilstīgām daudzskaitļa formām: N. alcoholes (piemēram, Alcoholes adipis lanae - vilnas tauku spirti), G. alcoholum.
Herbālajām drogām auga vai izejvielas nosaukums rakstāms ar lielo burtu salikteņa sākumā vienskaitļa G. formā, pēc tam drogas (auga daļas) nosaukums vienskaitļa N. formā: Digitalis purpureae folium - uzpirkstītes lapas, Quercus semen tostum - kaltētas ozolzīles. Atšķirībā no quercus - ozols un cupressus - ciprese, ko loka pēc 4. deklinācijas parauga, priedes (N. pinus , G. pini ) un virkni citu koku nosaukumu attiecina uz 2. deklināciju (Pini resina - priedes sveķi, Pini turio - priedes dzinumi), kaut visi koki ir sieviešu dzimtes vārdi. Drogu maisījumu nosaukumos pēc vārda Species norāda to ārstniecisko funkciju: Species tussiculares - tēja pret klepu.
Farmaceitisko preparātu apzīmējumos ķīmisko elementu, augu, izejvielu un reizēm slimību nosaukumu raksta ar lielo burtu: Injectio Auri colloidalis - koloidālā zelta šķīdums injekcijām, Pix Lithantracis - akmeņogļu darva, Solutio Oxytocini - oksitocīna šķīdums, Spiritus contra Pruritum - spirts pret niezi. Šajās konstrukcijās svarīgi ievērot gramatisku precizitāti: Rhizoma cum radicibus Valerianae - baldriānu saknes, pulvis compositus - pulveru maisījums, dosis curativa - terapeitiska deva, Elixir pectorale - krūšu eliksīrs, Factor coagulationis plasmatis humani - cilvēka plazmas sarecināšanas līdzeklis, Vira morbillorum et parotitidis attenuata - inaktivēti masalu un cūciņas toksīni. Eļļu apzīmējumos augu (kauliņu) nosaukumus norāda daudzskaitlī: Oleum Amygdalarum/Olivarum/Persicorum - mandeļu/olīvu/persiku eļļa. [5 ]
Noteikumi receptes veidlapas aizpildīšanai, tostarp lietojamie latīņu termini un pieņemtie saīsinājumi apkopoti attiecīgā Labklājības ministrijas rīkojumā. [6 ]
Var apgalvot, ka apmēram divtūkstoš gadu ilgajā vēsturē izveidojusies ļoti ietekmīga un dzīvotspējīga latīņu terminoloģijas tradīcija, kam pilnvērtīgu aizstājēju grūti iedomāties. Invia est in medicina via sine lingua Latina - medicīna nav apgūstama bez latīņu valodas.