Darbs līdzi arī atvaļinājumā. Izdegšanu piedzīvo puse ārstu jeb divreiz biežāk nekā vispārējā populācijā. Visiežāk 45—54 gadu vecumgrupā. [Scott W. Yates, 2019] Interesanti, ka atvaļinājuma laikā kādā ar darbu saistītā aktivitātē (atbild uz e–pastu, piedalās darba sapulcē) vairāk iesaistās ārstes (90 %). [Marshall AL, Elafros M, Duma N, 2021] Vispirms skābekļa masku uzlikt sev un tikai tad cilvēkam, kuram nepieciešama palīdzība, — tāda ir plaši postulētā instrukcija ārkārtas situācijām!
Perfekcionisti. Vai būt pietiekami labam ir pietiekami? No vienas puses, perfekcionisms nozīmē izaicinoši augstu latiņu savam sniegumam, pārāk kritisku attieksmi pret sevi. No otras puses, iedziļināšanos detaļās, augstus standartus un atbildību. [Mike Peters, 2012]
Lai gan gribam domāt, ka esam unikāli, tie, kuri izvēlas ārsta profesiju, visbiežāk ir apveltīti ar perfekcionismu, altruismu, pārspīlētu atbildības izjūtu, tieksmi pēc sekmēm. Tas viss veicina panākumus, bet strādā arī pretēji — pārāk augsti standarti un nespēja tos sasniegt pazemina pašvērtējumu un rada trauksmi. [Agnes M. F. Wong, 2020]
Sarkastiskie jokotāji. 90 % ārstu atzīst, ka darbā noder humors, [Kim, 2015] tas ir daļa no medicīnas mākslas. Sarkastisko, mazliet cinisko humoru lielākā vai mazākā mērā medicīnā apgūst visi. Tāda ir izdzīvošanas formula, lai pārdzīvotu kritiskas situācijas. Humora efekts ārsta—pacienta attiecībās ir terapeitisks, taču jāievēro kāds “bet” — tikai tad, ja pacientu pazīstam, mērenā apjomā un sociāli kulturālo aspektu robežās, [Cristina Vaz de Almeida, Cecília Nunes, 2020] lai neaizsargāto pacientu mūsu joki nepadarītu vēl neaizsargātāku.
Ārsts pacienta lomā ne ar ko neatšķiras no citiem pacientiem. Varētu šķist, ka ārsts visu zina, tātad inteliģents pacients. Izrādās — nē, kurpnieks bez kurpēm, kurš uzvedībā daudz neatšķiras no pacienta vulgaris. Desmit gadu dati ASV [Michael D. Frakes, Jonathan Gruber, Anupam Jena, 2019] rāda, ka ārsti tieši tāpat neievēro diabēta vadlīnijas, nelieto statīnus sirds slimību profilaksei un ka viņiem ir grūtības ar veselības stūrakmeņiem: veselīgi ēst, mazāk smēķēt, mazāk lietot alkoholu, vairāk kustēties. Der atcerēties, ka jaunu ieradumu veidošana sākas ar domāšanu un īstais brīdis ir... šis!
Pacientiem ar vidēji smagu vai smagu psoriāzi bioloģiskā terapija nebija saistīta ar lielāku vēža vai keratinocītu karcinomas (KK) attīstības risku salīdzinājumā ar sistēmisku terapiju, kas neietver bioloģiskos preparātus. Būtiskas riska atšķirības netika konstatētas arī starp dažādām bioloģisko preparātu grupām.
Augstāks urīnskābes līmenis serumā pieaugušajiem bija saistīts ar paaugstinātu ceļa, gūžas un plaukstu osteoartrīta (OA) attīstības risku. Mediānais novērošanas ilgums bija aptuveni 14 gadi.
2026. gada desmit mēnešos Latvijā izrakstītas un ārzemēs atprečotas 2275 e-receptes, kas ir par 12% vairāk e-receptēm vairāk nekā līdzīgā periodā pērn. Visbiežāk Latvijā izrakstītās zāles iegādātas Igaunijā un Lietuvā. Vienlaikus pieaug arī ārzemēs izrakstīto un Latvijā atprečoto e-recepšu skaits – līdz šī gada 1. novembrim Latvijā atprečotas 1437 e-receptes, kas ir par 28% vairāk nekā līdzīgā periodā pērn.
Adhezīvais kapsulīts jeb sasaldēts plecs (frozen shoulder) ir muskuļu un skeleta sistēmas slimība, kas izraisa būtiskus funkcionālus ierobežojumus. Tai raksturīga pakāpeniska sāpju parādīšanās pleca locītavā un progresējoša aktīvo un pasīvo kustību amplitūdas samazināšanās glenohumerālajā locītavā. Šīs izmaiņas būtiski apgrūtina ikdienas aktivitāšu veikšanu un pasliktina dzīves kvalitāti. Šā pētījuma mērķis bija salīdzināt dažādu terapeitisko intervenču ieguvumus un iespējamo kaitējumu pacientiem ar adhezīvo kapsulītu.
Ilgtermiņa Itālijas kohortas pētījumā konstatēts, ka 65,2 % pieaugušo ar alerģisku rinītu (AR) attīstījās hronisks rinosinusīts (HRS), parasti aptuveni piecus gadus pēc AR diagnosticēšanas. Pēdējā novērošanas vizītē HRS bija vienīgais faktors, kas neatkarīgi bija saistīts ar vidēji smagu persistējošu AR, palielinot tā attīstības risku gandrīz trīs reizes.
Anorexia nervosa un bulimia nervosa ir nopietni ēšanas traucējumi, kuru attīstība saistīta gan ar ģenētiskiem, gan vides riska faktoriem, kā arī ar medicīniskām, psiholoģiskām un sociālām sekām. Šie ēšanas traucējumi biežāk skar pusaudžus un jaunus pieaugušos un lielākoties ir hroniskas vai recidivējošas gaitas. Pētījuma autoru mērķis bija aprēķināt pasaules, reģionālo un nacionālo anoreksijas un bulīmijas prevalenci, kā arī ar anoreksiju saistītos mirstības rādītājus no 1990.-2023.gadam, kā arī izteikt prognozes slimību slogam tuvā nākotnē.
Agrīna un savlaicīga hroniskas nieru slimības (HNS) diagnosticēšana un ārstēšana ir nozīmīgs solis pretī slimības sloga samazināšanai ne tikai HNS kontekstā, bet arī kardiovaskulāro slimību (KVS) ziņā. Jaunās vadlīnijas sadarbībā ar Eiropas Nieru asociācijas (ERA) ekspertiem prezentētas 2026. gada Eiropas Kardiologu asociācijas (ESC) ikgadējā kongresā, akcentējot starpdisciplinārās sadarbības būtisko nozīmi. Vadlīniju saturā caurvīts akronīms STAMP on CKD — to atšifrējam šajā publikācijā.
Pacientiem ar vidēji smagu vai smagu psoriāzi bioloģiskā terapija nebija saistīta ar lielāku vēža vai keratinocītu karcinomas (KK) attīstības risku salīdzinājumā ar sistēmisku terapiju, kas neietver bioloģiskos preparātus. Būtiskas riska atšķirības netika konstatētas arī starp dažādām bioloģisko preparātu grupām.
Augstāks urīnskābes līmenis serumā pieaugušajiem bija saistīts ar paaugstinātu ceļa, gūžas un plaukstu osteoartrīta (OA) attīstības risku. Mediānais novērošanas ilgums bija aptuveni 14 gadi.
B12 vitamīna deficīta neiroloģiskās pazīmes ir saistāmas ar patoloģiju perifērajos un redzes nervos, muguras smadzeņu aizmugurējās un sānu kolonnās (subakūta kombinēta deģenerācija) un smadzenēs. Interesanti, ka hematoloģiskās un neiroloģiskās izpausmes dažkārt nav līdzpastāvošas. Ir novērota apgriezta korelācija abu izpausmju smaguma pakāpē — 28 % pacientu ar neiropsihiatriskām novirzēm nav anēmijas vai makrocitozes. [3] Šajā infografikā aplūkojam B12 deficīta riska grupas, diagnostisko procesu un par ikdienas praksi un B12 nozīmi neiroloģisko pacientu aprūpē vaicājam neirologam Dr. Vlodekam Gromakovskim.
Ķermeņa distresa traucējumi ir stāvoklis, kurā viens vai vairāki ķermeņa simptomi izraisa būtiskas ciešanas, ikdienas funkcionēšanas ierobežojumus un tos pavada pārmērīgas, noturīgas domas, trauksme vai neracionāla uzvedība saistībā ar bažām par veselību. Šis klīniskais gadījums parāda, kā neirologs var vienlaikus droši izvērtēt iespējamu organisku slimību, formulēt diagnozi un palīdzēt pacientam nonākt līdz psiholoģiskajai vai psihiatriskajai aprūpei.
Rīgas Austrumu klīniskajā universitātes slimnīcā veikta Latvijā unikāla septiņas stundas ilga operācija, kurā pacientam ar hroniska čūlaina procesa izraisītu pilnīgu barības vada necaurlaidību izveidots jauns barības vads, izmantojot paša pacienta kuņģa audus.
Vērojot mūsdienu sabiedrības vecuma struktūru, izteikti iezīmējas demogrāfiskā novecošanās tendence. Saskaņā ar demogrāfiskajiem datiem senioru īpatsvars Latvijā ik gadu stabili pieaug, sabiedrībai novecojot un palielinoties iedzīvotāju vidējam paredzamajam mūža ilgumam. [1] Lai gan dzīves ilguma pieaugums ir sabiedrības veselības sasniegums, tas rada jaunas klīniskas un sociālas problēmas, īpaši saistībā ar polimorbiditāti un gados vecāku pacientu veselības traucējumiem.
2026. gada desmit mēnešos Latvijā izrakstītas un ārzemēs atprečotas 2275 e-receptes, kas ir par 12% vairāk e-receptēm vairāk nekā līdzīgā periodā pērn. Visbiežāk Latvijā izrakstītās zāles iegādātas Igaunijā un Lietuvā. Vienlaikus pieaug arī ārzemēs izrakstīto un Latvijā atprečoto e-recepšu skaits – līdz šī gada 1. novembrim Latvijā atprečotas 1437 e-receptes, kas ir par 28% vairāk nekā līdzīgā periodā pērn.
Sirds un asinsvadu slimības joprojām ir galvenais saslimstības un mirstības cēlonis visā pasaulē, radot ievērojamu slogu gan veselības aprūpes sistēmai, gan sabiedrības ekonomikai kopumā. Šajā kontekstā bēta adrenoreceptoru blokatori (turpmāk — bēta blokatori, BB) ir viens no nozīmīgākajiem atklājumiem 20. gadsimta kardiovaskulārajā farmakoloģijā.
Asinsspiediena (TA) mainība (variabilitāte) ir nozīmīgs prognostisks kardiovaskulāro notikumu un insulta faktors neatkarīgi no vidējā TA rādītāja. TRIDENT pētījumā tika konstatēts, ka zemas devas trīskārša medikamentu kombinācija samazināja vidējo TA par 9 mmHg un samazināja insulta risku salīdzinājumā ar placebo pacientiem ar intracerebrālu hemorāģiju anamnēzē. Tomēr medikamentozās kombinācijas efektu uz TA mainību saglabājas neskaidri.
Ilgtermiņa Itālijas kohortas pētījumā konstatēts, ka 65,2 % pieaugušo ar alerģisku rinītu (AR) attīstījās hronisks rinosinusīts (HRS), parasti aptuveni piecus gadus pēc AR diagnosticēšanas. Pēdējā novērošanas vizītē HRS bija vienīgais faktors, kas neatkarīgi bija saistīts ar vidēji smagu persistējošu AR, palielinot tā attīstības risku gandrīz trīs reizes.