Cukura diabēts saistīts ar muguras sāpēm
Cilvēkiem ar cukura diabētu ir par 35 % augstāks muguras lejasdaļas sāpju risks un par 24 % augstāks muguras kakla daļas sāpju risks, salīdzinot ar cilvēkiem bez cukura diabēta.
Cilvēkiem ar cukura diabētu ir par 35 % augstāks muguras lejasdaļas sāpju risks un par 24 % augstāks muguras kakla daļas sāpju risks, salīdzinot ar cilvēkiem bez cukura diabēta.
Stress un negatīvisms ir labi zināmi veselības riska faktori; jaunā pētījumā atklāts, ka optimisms neatkarīgi samazina 2.tipa cukura diabēta risku sievietēm pēc menopauzes vecumā.
Pacientiem ar 2.tipa cukura diabētu jāiesaka fiziskās aktivitātes, lai kontrolētu cukura līmeni un uzlabotu sirds veselību. Tā ir viena no rekomendācijām, ko ir izdevusi Eiropas profilaktiskās kardioloģijas asociācija sadarbībā ar Eiropas Kardioloģijas biedrību.
Cilvēkiem, kuri uzturā lieto daudz šķiedrvielu un pilngraudu produkutu, ir zemāks neinfekciju slimību risks, nekā cilvēkiem, kuri uzturā retāk lieto šos produktus. Savukārt saistība starp zemas glikēmiskās slodzes un zema glikēmiskā indeksa produktiem vēl arvien ir neskaidra.
Pētījumos aprēķināts, ka pacientiem ar cukura diabētu asimptomātiska un simptomātiska sausās acs sindroma izplatība ir 54 %. Tomēr saistība staro sausās acs sindromu un cukura diabētu vēl arvien ir neskaidra.
Katrs praktizējošs ģimenes ārsts zina, kas ir kvalitātes kritēriji un kas nepieciešams, lai tos izpildītu. Šā raksta mērķis nav noskaidrot, vai intensīvajā ārsta ikdienas darbu dunā ir iespējams izpildīt visas noteiktās prasības. Desmit jautājumu rubrikas tapšanu iedvesmoja kritērijos atrunātais, cenšoties atrast lietderīgu informāciju, kas noderētu darbā ar pacientu.
Acis tēlaini mēdz saukt par cilvēka dvēseles spoguli, par logiem, kas ļauj ieskatīties mājas iekšienē. Pētnieki acis sauc par logiem uz cilvēka centrālo nervu sistēmu. Medscape ziņu portālā var lasīt, ka atklāta saikne starp glaukomu, diabētisku retinopātiju, kā arī ar vecumu saistītu makulas deģenerāciju un Alcheimera slimību!
Pagājušā nedēļā Berlīnē prezentētas jaunās 2.tipa cukura diabēta vadlīnijas, galvenais uzsvars vadlīnijās likts uz pacientu vērstu aprūpi.
Agrīnas 2.tipa cukura diabēta pazīmes var identificēt vairāk kā 20 gadus pirms diagnozes, secināts pētījumā, kura rezultāti prezentēti šī gada Eiropas Diabēta pētījumu asociācijas ikgadējā sanāksmē Berlīnē.
Mammām ar paaugstinātu glikozes līmeni grūtniecības laikā, pat ja netiek diagnosticēts gestācijas diabēts, ir paaugstināts 2.tipa cukura diabēta attīstības risks dekādi pēc grūtniecības, salīdzinot ar grūtniecēm ar normālu glikozes līmeni.
Pacientiem ar 2.tipa cukura diabētu terapijas maiņa no metformīna uz sulfanilurīnvielu saistīta ar paaugstinātu komplikāciju risku, salīdzinot ar tiem pacientiem, kuri turpina lietot metformīnu, secināts pētījumā.
Slikts ģenētiskais kardiovaskulāra riska profils un neveselīgs dzīvesveids ir savstarpēji papildinoši riska faktori attiecībā uz nākotnes sirds un asinsvadu slimību risku.
Cukura diabēts ir hroniska metaboliska rakstura slimība, kuras gadījumu skaits strauji turpina pieaugt. Latvijā Slimību un profilakses kontroles centra datu reģistrā pacientu skaits ar diagnosticētu cukura diabētu ir 88 945, no tiem ar 2. tipa cukura diabētu slimo 84 150 cilvēki. 2016. gadā pirmreizēji diagnosticēts 2. tipa cukura diabēts reģistrēts 5923 gadījumos, bet 1. tipa cukura diabēta uzskaitē uzņemto pacientu skaits bija 140. [24]
Gados veciem cilvēkiem, kuriem ir gan cukura diabēts, gan demence, metformīna lietošana ir saistīta ar zemāku visu cēloņu mirstību, savukārt insulīna lietošana paaugstina sirds mazspējas risku.
Rozācija ir izplatīta, hroniska, iekaisīga, multifaktoriāla dermatoze, kurai raksturīgas heterogēnas klīniskās izpausmes. Slimība rodas komplicētas mijiedarbības rezultātā, kurā tiek iesaistīta iedzimtība, imūnsistēmas disregulācija, neirovaskulārās izmaiņas, ādas barjerfunkcijas traucējumi un ārējās vides faktori. [1] Mūsdienās diagnostika balstās uz fenotipa noteikšanu — dominējošo klīnisko izpausmju identificēšanu, norādot slimības formu un atbilstošas turpmākās terapijas iespējas.
Mūsdienās sievietes nereti plāno grūtniecību vēlākā vecumā, kad biežāk sastopamas arī deģeneratīvas locītavu slimības, [1] tomēr gūžas locītavas patoloģijas arvien biežāk diagnosticē arī jaunām sievietēm reproduktīvā vecumā. Iemesli — agrīna iedzimtu un jaunības skeleta slimību atklāšana, aktīvs dzīvesveids un pieaugošais pirmās grūtniecības vecums. Rezultātā jārisina jautājumi par gūžas locītavas slimību ietekmi uz grūtniecību un par optimālu ārstēšanas laiku sievietēm, kuras plāno bērnu.
Liela daļa sieviešu piedzīvo plaša spektra simptomus menopauzes un perimenopauzes laikā, un visbiežāk šie simptomi ar laiku samazinās vai pāriet, taču diemžēl nav pieejami prognostiski kritēriji, kas spētu šo laiku aptuveni paredzēt. Tas, kāda līmeņa konsultācija sievietei šajā periodā būs nepieciešama, atkarīgs no daudziem faktoriem — kulturāliem, etniskiem, ar izglītības līmeni un psihosociālajiem faktoriem saistītiem, kā arī būtiska loma ir gan ārstniecības pieejamībai, gan diemžēl arī finansiālām iespējām.
Lai mazinātu terapeitisko fragmentāciju un nodrošinātu pēctecīgu aprūpi starp dažādu specialitāšu ārstiem (psihiatriem, neirologiem, ģimenes ārstiem), kritiski svarīga ir vienotu vadlīniju un klīnisko algoritmu ieviešana.
Lai gan cilvēkiem šīs parādības nav tik izteiktas kā citām sugām, arī cilvēki piedzīvo sezonālas izmaiņas miega ilgumā un cirkadiānos procesos. Šīs izmaiņas, visticamāk, galvenokārt izraisa dienas gaišā laika ilguma svārstības. Daudzi cilvēki nereti stāsta par nogurumu un zemu enerģijas līmeni pavasarī. Šo parādību bieži dēvē par “pavasara nogurumu” (spring fatigue). Tomēr zinātniski pierādījumi šāda sezonāla sindroma pastāvēšanai līdz šim nav atrasti.