2.tipa cukura diabēta pacienti ir predisponēti uz hiperkaliēmijas attīstību – īpaši tie, kam ir tādas blakusslimības kā sirds mazspēja un hroniska nieru slimība. Daļa medikamentu, kas uzlabo klīniskos iznākumus šai pacientu grupai ir saistīti arī ar kālija pieaugumu serumā, piemēram renīna–angiotensīna–aldosterona sistēmas inhibitori. Šā pētījuma mērķis bija analizēt un savstarpēji salīdzināt SGLT2 inhibitoru, GLP1 receptoru agonistu un DPP4 inhibitoru efektu hiperkaliēmijas mazināšanā pacientiem ar 2.tipa cukura diabētu.
Pasaulē pieaugošā 2. tipa cukura diabēta pacientu skaita dēļ uzmanība vēl vairāk jāpievērš dažādu mikrovaskulāru un makrovaskulāru komplikāciju attīstībai un to novēršanas iespējām. Pētījumā DISCOVER norādīts, ka visvairāk mikrovaskulāru komplikāciju konstatēts tieši Eiropas pacientiem. Vai tas ir stingrākas pacientu uzraudzības un rūpīgāka skrīninga rezultāts? Jebkurā gadījumā šie skaitļi liecina par nepieciešamību uzlabot 2. tipa cukura diabēta pacientu aprūpi, lai maksimāli mazinātu vai aizkavētu komplikāciju risku. Par 2. tipa cukura diabēta pārvaldību un situāciju Latvijā vaicājam endokrinoloģei Dr. Renātei Heldai.
Reģistra datos balstīts pētījums Somijā noteica trīs atšķirīgas ĶMI trajektorijas grupas pacientiem ar nesen diagnosticētu 2. tipa cukura diabētu. Četru gadu novērošanas laikā lielākā daļa pacientu sekoja stabilai trajektorijai bez lielām svara izmaiņām. Tikai 10 % pacientu zaudēja svaru, bet 3 % svars palielinājās. Sākotnēji vidējais ĶMI pārsniedza aptaukošanās slieksni visās grupās. Svara samazināšana ir galvenais 2. tipa cukura diabēta ārstēšanas mērķis, taču pētījums liecina, ka tikai dažiem pacientiem tas izdodas.
Ģimenes ārsta vidējais pacients noveco, tāpēc gan profilakses, gan ārstēšanas procesā iespējami dažādi izaicinājumi. Kurus medikamentus ordinēt ir droši? Kā izvairīties no polifarmācijas un sasniegt vēlamo klīnisko iedarbību? Vai pacienta kognitīvās spējas būs pietiekamas, lai ievērotu rekomendācijas? Šie un citi jautājumi ikdienas darbā apdomājami ne reizi vien.
D vitamīna deficīts ir neatkarīgi saistīts ar diabētiskās perifērās neiropātijas (DPN) risku, potenciāli ietekmējot lielas nervu šķiedras gados vecākiem pacientiem ar 2. tipa cukura diabētu.
Ārzemju literatūrā ēdiena iedalīšanā izmanto Nova klasifikāciju, kurā iekļauti arī ultra–processed foods (UPF). Ar to mēs saprotam pārtiku, kas ir gatava drīzai ēšanai: uzkodas, gāzēti dzērieni, gatavās aplejamās nūdeles, gatavie ēdieni, pusfabrikāti, kas tikai jāuzsilda. Lai apkopotu pierādījumus par UPF ietekmi uz cilvēka veselību, zinātnieki Austrālijā veica sistemātisko pārskatu kopsavilkumu, iekļaujot jau veiktās meta–analīzes par šo tēmu.
Pētnieki skaidroja, kāds ir ilgtermiņa ieguvums (glikēmiskā kontrolē un drošumā) bariatriskai ķirurģijai salīdzinājumā ar farmakoterapiju/dzīvesstila izmaiņām 2.tipa CD pacientiem. Līdz šim veiktie klīniskie pētījumi par bariatrisko ķirurģiju ir bijuši ierobežotā pētāmās kopas skaitā un novērošanas ilgumā.
Cilvēkiem, kuri lieto metformīnu ir par 5 % zemākas izredzes, ka attīstīsies ar vecumu saistīta makulas deģenerācija, salīdzinot ar tiem, kuri nelieto metformīnu.
Cukura diabēts bieži tiek atklāts novēloti, kad jau ir bojāt orgāni vai nervi. Daļēji tas ir saistīts ar faktu, ka diagnostika agrīnā stadijā ir laikietilpīga un sarežģīta. Starptautiska pētnieku komanda ir pierādījusi, ka matemātisks aprēķins, kas balstīts tikai uz divām vērtībām, kas ņemtas no asins parauga, ļauj droši un lēti diagnosticēt cukura diabētu agrīnā stadijā.
Pētījums atklāj, ka gados jauniem pieaugušajiem, kuri ziņoja par lielāku stresu pusaudžu vecumā, bija augstāks asinsspiediena, aptaukošanās un citi kardiometabolisku faktoru risks.
Tā kā informācija par agrīnas demences riska faktoriem ir ierobežota, tika veikts kohortas pētījums ar vairāk nekā 350 000 dalībniekiem no britu Biobankas datiem, lai noskaidrotu modificējamos agrīnas demences riska faktorus.
Otrā tipa cukura diabēts (2TCD) ir heterogēna daudzfaktoru slimība, kam raksturīga hiperglikēmija, relatīvi izmainīta insulīna sekrēcija bēta šūnās un perifēra insulīnrezistence. Lai gan zināma loma ir iedzimtībai, tomēr ievērojams 2TCD sastopamības pieaugums pēdējās desmitgadēs ir tāpēc, ka daudzviet pasaulē uzplaukst “aptaukošanās epidēmija”, ko veicina neveselīgas uztura izvēles, regulāra pārēšanās un mazkustīgs dzīvesveids. Nozīme ir arī sabiedrības novecošanai. [8]
Šobrīd grūtniecēm ar zināmu 2.tipa cukura diabētu vai gestācijas diabētu tiek rekomendēts insulīns glikēmijas kontrolei. Tiek spriests, vai metformīna pievienošana insulīnam varētu uzlabot neonatālos iznākumus šo grūtniecību gadījumā.
Sāpes kaklā un faringīts primārajā aprūpē gan pieaugušo, gan bērnu vidū nav retums, īpaši rudenī un ziemā. Klīniski novērojams iekaisums rīklē, aizdegunē un/vai kakla mandelēs, taču diferencēt starp virālu vai bakteriālu (retāk — sēnīšu) ierosinātāju mēdz būt izaicinoši. Pieaugošās antimikrobiālās rezistences rādītāju dēļ ir īpaši svarīgi noteikt, vai pacientam tiešām nepieciešama antibakteriāla terapija vai tomēr jāizmanto simptomātiska pieeja.
Funkcionālā dispepsija ir viens no biežākajiem funkcionālajiem kuņģa–zarnu trakta darbības traucējumiem, kas skar aptuveni 7—8 % pieaugušo visā pasaulē. [1] Izšķir divus funkcionālās dispepsijas apakštipus: postprandiālā distresa sindromu (PDS) un epigastrālo sāpju sindromu (EPS), un abi šie apakštipi var arī pārklāties.
Ingelheima, Vācija, 2026. gada 1. oktobris - kompānija Boehringer Ingelheim paziņoja par pozitīviem rezultātiem III fāzes klīniskajā pētījumā SYNCHRONIZE-2, kurā tika pētīta glikagona/GLP-1 receptoru duālā agonista survodutīda (BI 456906) iedarbība pieaugušajiem, kuri cieš no aptaukošanās vai liekā svara un 2. tipa cukura diabēta. [1]
Cukura diabēts ir vadošais iemesls hroniskas nieru slimības attīstībai un ir cieši saistīts ar kardiovaskulāro un visu iemeslu mirstību. Sirds mazspēja ar saglabātu izsviedes frakciju (HFpEF) bieži sastopama diabēta pacientiem un paaugstina kardiorenālos riskus. Mūsdienīga diabētiskās nieru slimības ārstēšana balstīta uz četrām vadlīnijās rekomendētām medikamentu grupām: RAS inhibitoriem, SGLT2 inhibitoriem, MRA un GLP1 receptoru agonistiem. Kaut arī arvien biežāk šos medikamentus klīniskajā praksē izmanto kombinācijās, to ietekme uz nieru iznākumiem HFpEF pacientiem ir maz pētīta.
Bērnu klīniskā universitātes slimnīca iesaistās divos Eiropas mēroga projektos, lai pilnveidotu radioloģisko izmeklējumu drošību bērniem un jauniešiem un uzlabotu reto slimību diagnostikai un aprūpei nepieciešamo datu kvalitāti.
