Laikā ierobežota ēšana, kas pazīstama arī kā intermitējoša badošanās, var palīdzēt cilvēkiem ar 2. tipa cukura diabētu (T2D) zaudēt svaru un kontrolēt cukura līmeni asinīs.
Elpceļu infekcijas un astma bija 10 reizes biežāk sastopamas dalībniekiem, kuriem diagnosticēja 2. tipa cukura diabētu, salīdzinot ar kontroles grupu bez cukura diabēta diagnozes, liecina garengriezuma pētījums, kurā analizētas blakus slimības 25 gadus pirms un 25 gadus pēc 2. tipa cukura diabēta diagnozes apstiprināšanas.
Sirds, nieru un metabolisko slimību (cardiac, renal, metabolic jeb CRM) individuāla sastopamība ir ļoti augsta un ar zināmiem saslimstības, darba nespējas, mirstības un augstiem veselības aprūpes izmaksu riskiem. Novērots, ka pēdējā laikā sastopamies ar pacientiem, kam arvien biežāk CMR slimības pārklājas – šajā publikācijā apkopoti dati par situāciju ASV.
HbA1c līmeņa izmantošana 2. tipa cukura diabēta diagnosticēšanai sievietēm, kas jaunākas par 50 gadiem, var rezultēties nepietiekami diagnosticētā cukura diabētā, jo menstruālo asins zudums var ietekmē HbA1c rādījumus.
“No ātriju fibrilācijas nav jābaidās, tas nav pasaules gals!” — tāds secinājums izveidojas sarunā ar kardiologu prof. Oskaru Kalēju. Jo ātrāk sākam slimību kontrolēt, jo mazākas iespējas tai attīstīties. Šajā rakstā atgādinām, cik ļoti svarīga ikdienas klīniskajā praksē ir tādu blakusslimību kā arteriāla hipertensija, metaboliskais sindroms, cukura diabēts un nieru slimība kontrole un uzraudzība.
Brokastošana pēc pulksten 9.00 palielina risku saslimt ar 2. tipa cukura diabētu par 59 %, salīdzinot ar cilvēkiem, kuri ēd brokastis pirms pulksten 8.00. Šis ir galvenais secinājums pētījumā, kurā piedalījās vairāk nekā 100 000 dalībnieku no Francijas kohortas. Rezultāti liecina, ka var samazināt cukura diabēta risku ne tikai mainot to, ko ēdam, bet arī to, kad ēdam.
Šobrīd klīniskās vadlīnijas denosumabu rekomendē sievietēm pēc menopauzes, vīriešiem un pacientiem ar glikokortikoīdu inducētu osteoporozi ar augstu lūzumu risku. Līdz šim pieejamie dati par 2.tipa cukura diabēta sastopamību pacientiem, kas lieto denosumabu ir nepilnvērtīgi, tāpēc nav zināms, vai šā medikamenta lietošana kādā veidā samazina cukura diabēta attīstības risku attiecīgajā populācijā.
Cukura diabēts (CD) ir endokrīna slimība, kuras ārstēšanas centrā jābūt diabēta pacientam. Terapijas izvēli nosaka glikēmijas pakāpe, blakusslimības, sociālie faktori un citi iemesli, kas var ietekmēt ārstēšanu.
Diabētiska retinopātija ir mikroangiopātija, kas rodas cukura diabēta pacientiem saistībā ar hronisku paaugstinātas glikēmijas iedarbību uz tīkleni. Tā ir visbiežākā tīklenes vaskulārā slimība. 2020. gadā diabētiska retinopātija bija piektais izplatītākais novēršamā akluma cēlonis pasaulē un piektais izplatītākais vidēji smagu vai smagu redzes traucējumu cēlonis cilvēkiem vecumā virs 50 gadiem. Diabētiska retinopātija ir saistīta ar smadzeņu asinsvadu nevēlamiem notikumiem, miokarda infarkta un sastrēguma sirds mazspējas risku nākotnē. [1; 2]
Ir pagājuši tikai divi gadi kopš iepriekšējo KDIGO (Kidney Disease: Improving Global Outcomes) vadlīniju atjauninājuma hroniskas nieru slimības un cukura diabēta pārvaldībā. Tas norāda, cik ātri šajā nozarē notiek pārmaiņas, virzās pētījumi un mainās rekomendācijas. Šajā rakstā — par būtiskākajām rekomendācijām atjaunotajās vadlīnijās. [1]
Lai palīdzētu gūt ieskatu par iespējamu saistību starp autiskā spektra traucējumiem (ASD) un kardiometaboliskām slimībām, pētnieki veica sistemātisku pārskatu un meta-analīzi. Rezultāti liecināja, ka ASD bija saistīta ar lielāku cukura diabēta attīstības risku kopumā, tostarp gan 1., gan 2. tipa cukura diabētu.
Plastmasā esošās endokrīnās sistēmas darbību kavējošās ķīmiskās vielas (EDC) var palielināt cukura diabēta risku sievietēm.
1886. gadā vācu ārsts Jozefs fon Merings atklāja glikozūrisko efektu florizīnam (rūgtam dažu augļkoku sakņu mizas glikozīdam, SGLT2 inhibitoru priekštecim), postulējot, ka šīs bioķīmiskās vielas aktivitāte norit nierēs. Šo hipotēzi vēlāk apstiprināja arī vācu fiziologs Oskars Minkovskis. Un apmēram 130 gadus vēlāk cukura diabēta pasaule iepazina pirmos SGLT inhibitorus, kad EMA 2012. gadā apstiprināja pirmo no tiem — dapagliflozīnu. [1; 9]
Metformīns ir pirmās izvēles zāles cukura diabēta ārstēšanai, taču ar to arī visai bieži neizdodas sasniegt izvirzītos mērķus un kontrolēt glikozes līmeni.
B12 vitamīns ir ūdenī šķīstošs vitamīns ar sarežģītu struktūru, kas pazīstams arī kā kobalamīns, nozīmīgs šūnu metabolismā, īpaši DNS sintēzē, metilēšanā un mitohondriju funkcionalitātē. [1] Tā trūkums var izraisīt hematoloģiskus un neiroloģiskus traucējumus, tomēr šie klīniskie iznākumi izpaužas salīdzinoši vēlu. Agrīnā B12 vitamīna deficīta diagnostika ir izaicinošs uzdevums.
ASV Slimību profilakses un kontroles centra 2022.gada dati rāda, ka 1 no 31 astoņgadniekam ir autiskā spektra traucējumi (AST). Aprēķini liecina par AST pieaugumu salīdzinot ar 2020.gada datiem, kur AST konstatēti 1 no 36 astoņgadniekiem. Šie dati publicēti CDC’s Morbidity and Mortality Weekly Report.
Funkcionāls hipogonādisms (FH) kā koncepts ir aizstājis vēlīni sākušos hipogonādismu, kas var tikt diagnosticēts vīriešiem novecošanās periodā. FH ir klīnisks un bioķīmisks sindroms, kas raksturojas ar tipiskiem klīniskiem simptomiem un testosterona deficītu vīriešiem pēc 40 gadu vecuma, un var tikt diagnosticēts, izslēdzot organiskus hipogonādisma iemeslus.
Ēšanas traucējumi ir kompleksa psihisko traucējumu grupa, kam raksturīga izmainīta uztvere un domāšana par uzturu, sava ķermeņa masu un formu, kas var kaitēt fiziskajai veselībai līdz pat dzīvību apdraudošam stāvoklim. Ierasts uzskatīt, ka ēšanas traucējumi visbiežāk sākas un tiek diagnosticēti pusaudžu vecuma meitenēm, retāk jaunām sievietēm līdz 30 gadu vecumam un zēniem. [1]
Gada laikā ASV tiek veikti apmēram 93 miljoni datortomogrāfijas (DT) izmeklējumi 62 miljoniem pacientu. DT ir plaši izmantots attēldiagnostikas rīks, kas palīdz noteikt diagnozi un attiecīgi uzlabot pacienta klīnisko iznākumu. Tomēr, jāņem vērā arī izmeklējuma jonizējošā starojuma līmenis, kas ir saistīts ar paaugstinātu vēža risku. Vairāki lielapjoma retrospektīvi kohortas pētījumi norādījuši, ka bērnības DT ekspozīcija saistīta ar paaugstinātu risku attīstīties hematoloģiskām malignām neoplazmām un smadzeņu vēzim.
