Jaunais pētījums, kas publicēts Diabetologia, ir pirmais, kurā bezmiegu identificē kā riska faktoru, kas saistīts ar paaugstinātu 2. tipa cukura diabēta attīstības risku. Pētījumā identificēti 34 riska faktori, kas palielina (19) vai samazina risku (15), kā arī vēl 21 iespējams riska faktors, par kuriem pierādījumi nebija pietiekami ticami.
Kardiovaskulārie riska faktori, tai skaitā, hipertensija, cukura diabēts un smēķēšana, ir saistīti ar paaugstinātu kognitīvo spēju pasliktināšanās risku pusmūžā, secināts pētījumā.
Gatavojot šo rakstu, pavisam netīšām atklāju Henry T. Ricketts publikāciju žurnālā JAMA ar intriģējošu nosaukumu — “Modernā cukura diabēta ārstēšana”. [1] Tikai tāds nieks, ka raksts publicēts 1952. gada 8. novembrī. Kopš tā publicēšanas pagājuši nepilni 68 gadi. Gandrīz vesels cilvēka mūžs. Taču autora viedoklis un ārstēšanas rekomendācijas arī šodien šķiet gana loģiskas un pamatotas.
Perifēro artēriju slimība (PAS) asociējas ar augstu kardiovaskulāro risku un var būt iemesls invaliditātei un nāvei, tāpēc šo pacientu diagnostikā un ārstēšanā nepieciešama daudzdisciplīnu pieeja, jo šī slimība bieži tiek diagnosticēta novēloti vai ilgstoši var norisināties bez simptomiem, kavējot slimību modificējošas terapijas laicīgu sākšanu. [1]
Raksta mērķis ir iepazīstināt lasītājus ar samērā maz diskutētu problēmu — pēctransplantācijas cukura diabētu (PTCD) pacientiem pēc nieres transplantācijas (NT), tā riska faktoriem, diagnostiskajiem kritērijiem un ārstēšanas iespējām. Vēlamies prezentēt dažus Latvijā iegūtus datus pētījumā par PTCD sastopamību un riska faktoriem.
1.un 2.tipa cukura diabēta pacientiem ir augstāks gūžas un ne-mugurkaula lūzumu risks, secināts pētījumā, kura rezultāti publicēti žurnālā Bone.
Uzturā lietojot vismaz divas piena produktu porcijas dienā, tas ir saistīts ar zemāku cukura diabēta un paaugstināta asinsspiediena risku, kā arī ar faktoru kopumu, kas paaugstina sirds un asinsvadu slimību risku (metabolais sindroms), atklāj liela, starptautiska pētījuma rezultāti.
Cukura diabēts var būt neatkarīgs riska faktors straujai Covid-19 progresēšanai un sliktai prognozei, vairāku iespējamu cēloņu dēļ, viens no tiem varētu būt: tiešs aizkuņģa dziedzeru saliņu bojājums.
Pētījumā noskaidrots, ka lielāks noieto soļu skaits dienā ir saistīts ar zemāku mirstības risku jebkādu cēloņu dēļ. Pētnieki arī noskaidroja, ka noieto soļu skaitam nevis intensitātei ir cieša saistība ar mirstību.
Amerikas Neiroloģijas akadēmijas 72. ikgadējā sanāksmē prezentētā pētījumā atklāts, ka gados vecākiem cilvēkiem, kuri cieš no miegainības dienas laikā, var būt risks saslimt ar jauniem veselības traucējumiem, ieskaitot cukura diabētu, vēzi un paaugstinātu asinsspiedienu.
Jo ilgāk sieviete, kurai bijis gestācijas diabēts, baro bērnu ar krūti, jo zemāks viņas risks, ka vēlākos gados attīstīsies 2.tipa cukura diabēts, secināts pētījumā, kura rezultāti publicēti žurnālā Diabetes Care.
Zviedrijā veiktā pētījumā analizēja ātriju fibrilācijas incidenci pacientiem ar 2.tipa cukura diabētu un salīdzināja to ar kontroles grupu.
Diabētiskā ketoacidoze (DKA) un hiperosmolārais hiperglikēmiskais stāvoklis (HSS) ir akūtas metaboliskas komplikācijas, kas attīstās gan 1. tipa, gan 2. tipa cukura diabēta (CD) pacientiem. DKA gadījumā raksturīga ketoacidoze un hiperglikēmija, bet HHS biežāk izpaužas ar smagāku hiperglikēmiju un bez ketoacidozes.
Cilvēkiem, kuriem ir līdz pieciem zema riska dzīvesveida faktoriem, ir garāks paredzamais mūža ilgums bez hroniskām slimībām 50 gadu vecumā, salīdzinot ar tiem, kuri neievēro nevienu no zema riska dzīvesveida faktoriem.
Rozācija ir izplatīta, hroniska, iekaisīga, multifaktoriāla dermatoze, kurai raksturīgas heterogēnas klīniskās izpausmes. Slimība rodas komplicētas mijiedarbības rezultātā, kurā tiek iesaistīta iedzimtība, imūnsistēmas disregulācija, neirovaskulārās izmaiņas, ādas barjerfunkcijas traucējumi un ārējās vides faktori. [1] Mūsdienās diagnostika balstās uz fenotipa noteikšanu — dominējošo klīnisko izpausmju identificēšanu, norādot slimības formu un atbilstošas turpmākās terapijas iespējas.
Mūsdienās sievietes nereti plāno grūtniecību vēlākā vecumā, kad biežāk sastopamas arī deģeneratīvas locītavu slimības, [1] tomēr gūžas locītavas patoloģijas arvien biežāk diagnosticē arī jaunām sievietēm reproduktīvā vecumā. Iemesli — agrīna iedzimtu un jaunības skeleta slimību atklāšana, aktīvs dzīvesveids un pieaugošais pirmās grūtniecības vecums. Rezultātā jārisina jautājumi par gūžas locītavas slimību ietekmi uz grūtniecību un par optimālu ārstēšanas laiku sievietēm, kuras plāno bērnu.
Liela daļa sieviešu piedzīvo plaša spektra simptomus menopauzes un perimenopauzes laikā, un visbiežāk šie simptomi ar laiku samazinās vai pāriet, taču diemžēl nav pieejami prognostiski kritēriji, kas spētu šo laiku aptuveni paredzēt. Tas, kāda līmeņa konsultācija sievietei šajā periodā būs nepieciešama, atkarīgs no daudziem faktoriem — kulturāliem, etniskiem, ar izglītības līmeni un psihosociālajiem faktoriem saistītiem, kā arī būtiska loma ir gan ārstniecības pieejamībai, gan diemžēl arī finansiālām iespējām.
Lai mazinātu terapeitisko fragmentāciju un nodrošinātu pēctecīgu aprūpi starp dažādu specialitāšu ārstiem (psihiatriem, neirologiem, ģimenes ārstiem), kritiski svarīga ir vienotu vadlīniju un klīnisko algoritmu ieviešana.
Lai gan cilvēkiem šīs parādības nav tik izteiktas kā citām sugām, arī cilvēki piedzīvo sezonālas izmaiņas miega ilgumā un cirkadiānos procesos. Šīs izmaiņas, visticamāk, galvenokārt izraisa dienas gaišā laika ilguma svārstības. Daudzi cilvēki nereti stāsta par nogurumu un zemu enerģijas līmeni pavasarī. Šo parādību bieži dēvē par “pavasara nogurumu” (spring fatigue). Tomēr zinātniski pierādījumi šāda sezonāla sindroma pastāvēšanai līdz šim nav atrasti.
