Diabētiska nefropātija ir liels slogs cukura diabēta pacientam. SGLT2 inhibitori dažādos klīniskajos un īstās pasaules pētījumos uzrādījuši labus efektus nieru aizsardzībā. Tomēr, salīdzinošo pētījumu – starp dažādiem glikozes līmeni samazinošiem preparātiem – nav daudz.
Lai gan nav medicīniski atzītas “garā Covid” ārstēšanas metodes, fiziskās aktivitātes var pārtraukt iekaisuma apburto loku, kas var izraisīt diabētu un depresiju vairākus mēnešus pēc tam, kad cilvēks ir atveseļojies no vīrusa.
Pēdējos gados pār ģimenes ārsta praksi vēlusies vesela problēmu gūzma, bet tāpēc nekur nav pazuduši diabēta pacienti, proti, pacientu grupa, kuru aprūpe ir ļoti kompleksa un dārga un kuriem vajadzīgi ilgtspējīgi un motivējoši risinājumi, jo skaidri zināms — tiklīdz groži palaisti vaļīgāk, gaidāma pasliktināšanās.
Multiplā skleroze ir jaunu cilvēku slimība, jo lielākoties skar darbspējīgā vecumā un piezogas nemanot. Slimība sagrauj jauno cilvēku dzīves plānus, ierobežo dzīves brīvību — un jaunam cilvēkam to saprast ir pavisam grūti. Tāpēc mūsdienās arvien plašāk akcentē uz pacientu orientētu aprūpes pieeju, kas nozīmē vairāk ieklausīties, vairāk iedziļināties un strādāt nevis ar slimību, bet ar pacientu.
Aptaukošanās un 2.tipa cukura diabēts ir saistīti ar dažāda spektra negatīviem iznākumiem pacienta dzīves laikā, tajā skaitā iespējamību attīstīties onkoloģiskai slimībai. Lai gan bariatriskā ķirurģija ir pierādījusi kā vēža risku samazinoša intervence pacientiem ar aptaukošanos, mazāk pētīti pacienti ar aptaukošanos un cukura diabētu. Šajā pētījumā meklēta ilgtermiņa vēža sastopamība pacientiem pēc bariatriskās ķirurģijas vai standarta aprūpes pacientiem ar aptaukošanos un cukura diabētu vienādotā perspektīvā pētījumā Zviedrijā – SOS (Swedish Obese Subjects).
Vairogdziedzera funkcijas traucējumi pēc tireoīdektomijas un tālāka vairogdziedzera stimulējošā hormona nomākšana var būt iemesls negatīvam efektam uz glikozes homeostāzi pacientiem ar vairogdziedzera vēzi.
Fakti ir satraucoši: katram desmitajam pasaules iedzīvotājam ir cukura diabēts, ap 2045. gadu pasaulē būs apmēram 700 miljoni cukura diabēta pacientu. Šobrīd aptuveni pusei cukura diabēts vēl nav diagnosticēts, taču neārstēta slimība nozīmē nopietnas komplikācijas: kardiovaskulāras, neiroloģiskas, nefroloģiskas utt. [1]
Jebkuras brūces dzīšana ir sarežģīts, multiplu lokālu un vispārēju veselības stāvokļa faktoru ietekmēts process, par kuru mums vēl līdz šim ir daudz neskaidrību. Tomēr gadiem ilgie pētījumi brūču dzīšanas normālā fizioloģijā un patofizioloģijā snieguši daudz svarīgas informācijas, kas palīdz savlaicīgi identificēt iespējamās problēmas un tās risināt.
Pacientiem ar 2. tipa cukura diabētu metformīna lietošana ir saistīta ar zemāku locītavu endoprotezēšanas risku osteoartrīta dēļ, salīdzinot ar pacientiem, kuri neuzsāka ārstēšanu ar metformīnu.
Gadījumos, kad koncentrējamies uz vienu slimību, nevis pacientu kopumā, sagaidāmais rezultāts nav tik veiksmīgs. Der izvērtēt, kas ārstēšanas taktiku un paredzamo rezultātu var būtiski ietekmēt.
Lai cik liels ir progress ārstēšanas iespējās, sirds mazspējas pacientu skaits pieaug visā pasaulē. Mēs labāk ārstējam sirds slimības, arī mūsu pacientu vecums pieaug. Attīstītajās valstīs sirds mazspēja ir 1—2 % pieaugušo, bet vecumā pēc 70 gadiem — 10 %.
Cukura diabēts, arteriāla hipertensija un hroniskas sāpes ir trīs slimības, kas visā pasaulē nopietni ietekmē pacienta dzīvildzi. To veiksmīga pārvaldība ir stūrakmens pacienta dzīves kvalitātes uzlabošanā. Process kļūst sarežģītāks, kad iesaistās nieres, un terapija jāpielāgo atbilstīgi to funkcijai.
Jauns pētījums, kas publicēts žurnālā Diabetologia, atklāj, ka mātēm, kurām pirms grūtniecības vai grūtniecības laikā ir bijis cukura diabēts, bērniem var attīstīties redzes problēmas.
2. tipa diabēta izplatība jauniešiem pieaug, taču maz ir zināms par ilgtermiņa komplikāciju rašanos.
Rozācija ir izplatīta, hroniska, iekaisīga, multifaktoriāla dermatoze, kurai raksturīgas heterogēnas klīniskās izpausmes. Slimība rodas komplicētas mijiedarbības rezultātā, kurā tiek iesaistīta iedzimtība, imūnsistēmas disregulācija, neirovaskulārās izmaiņas, ādas barjerfunkcijas traucējumi un ārējās vides faktori. [1] Mūsdienās diagnostika balstās uz fenotipa noteikšanu — dominējošo klīnisko izpausmju identificēšanu, norādot slimības formu un atbilstošas turpmākās terapijas iespējas.
Mūsdienās sievietes nereti plāno grūtniecību vēlākā vecumā, kad biežāk sastopamas arī deģeneratīvas locītavu slimības, [1] tomēr gūžas locītavas patoloģijas arvien biežāk diagnosticē arī jaunām sievietēm reproduktīvā vecumā. Iemesli — agrīna iedzimtu un jaunības skeleta slimību atklāšana, aktīvs dzīvesveids un pieaugošais pirmās grūtniecības vecums. Rezultātā jārisina jautājumi par gūžas locītavas slimību ietekmi uz grūtniecību un par optimālu ārstēšanas laiku sievietēm, kuras plāno bērnu.
Liela daļa sieviešu piedzīvo plaša spektra simptomus menopauzes un perimenopauzes laikā, un visbiežāk šie simptomi ar laiku samazinās vai pāriet, taču diemžēl nav pieejami prognostiski kritēriji, kas spētu šo laiku aptuveni paredzēt. Tas, kāda līmeņa konsultācija sievietei šajā periodā būs nepieciešama, atkarīgs no daudziem faktoriem — kulturāliem, etniskiem, ar izglītības līmeni un psihosociālajiem faktoriem saistītiem, kā arī būtiska loma ir gan ārstniecības pieejamībai, gan diemžēl arī finansiālām iespējām.
Lai mazinātu terapeitisko fragmentāciju un nodrošinātu pēctecīgu aprūpi starp dažādu specialitāšu ārstiem (psihiatriem, neirologiem, ģimenes ārstiem), kritiski svarīga ir vienotu vadlīniju un klīnisko algoritmu ieviešana.
Lai gan cilvēkiem šīs parādības nav tik izteiktas kā citām sugām, arī cilvēki piedzīvo sezonālas izmaiņas miega ilgumā un cirkadiānos procesos. Šīs izmaiņas, visticamāk, galvenokārt izraisa dienas gaišā laika ilguma svārstības. Daudzi cilvēki nereti stāsta par nogurumu un zemu enerģijas līmeni pavasarī. Šo parādību bieži dēvē par “pavasara nogurumu” (spring fatigue). Tomēr zinātniski pierādījumi šāda sezonāla sindroma pastāvēšanai līdz šim nav atrasti.
