GLP–1 receptoru agonisti tiek plaši izmantoti glikozes kontrolē un kardiovaskulārā riska mazināšanā pacientiem ar 2.tipa cukura diabētu. Pavisam nesen ziņots, ka šīs grupas medikamenti palīdz arī mazināt svaru. Tomēr, pastāv pretrunīgas ziņas par GLP–1 receptoru agonistiem un žultsceļu slimību riskiem.
Dati pasaulē liecina: katram vienpadsmitajam 20—79 gadus vecam pasaules iedzīvotājam ir diabēts. Taču katrs otrais cilvēks pasaulē nav diagnosticēts! Latvijas šā brīža dati norāda cukura diabēta izplatību 5 %, taču, tā kā Latvijas iedzīvotāju kardiovaskulāro (KVS) un citu ne–infekcijas slimību riska faktoru izplatība ir augsta, realitātē saslimstība ar diabētu ir ievērojami lielāka.
Diabētiska nefropātija ir liels slogs cukura diabēta pacientam. SGLT2 inhibitori dažādos klīniskajos un īstās pasaules pētījumos uzrādījuši labus efektus nieru aizsardzībā. Tomēr, salīdzinošo pētījumu – starp dažādiem glikozes līmeni samazinošiem preparātiem – nav daudz.
Lai gan nav medicīniski atzītas “garā Covid” ārstēšanas metodes, fiziskās aktivitātes var pārtraukt iekaisuma apburto loku, kas var izraisīt diabētu un depresiju vairākus mēnešus pēc tam, kad cilvēks ir atveseļojies no vīrusa.
Pēdējos gados pār ģimenes ārsta praksi vēlusies vesela problēmu gūzma, bet tāpēc nekur nav pazuduši diabēta pacienti, proti, pacientu grupa, kuru aprūpe ir ļoti kompleksa un dārga un kuriem vajadzīgi ilgtspējīgi un motivējoši risinājumi, jo skaidri zināms — tiklīdz groži palaisti vaļīgāk, gaidāma pasliktināšanās.
Multiplā skleroze ir jaunu cilvēku slimība, jo lielākoties skar darbspējīgā vecumā un piezogas nemanot. Slimība sagrauj jauno cilvēku dzīves plānus, ierobežo dzīves brīvību — un jaunam cilvēkam to saprast ir pavisam grūti. Tāpēc mūsdienās arvien plašāk akcentē uz pacientu orientētu aprūpes pieeju, kas nozīmē vairāk ieklausīties, vairāk iedziļināties un strādāt nevis ar slimību, bet ar pacientu.
Aptaukošanās un 2.tipa cukura diabēts ir saistīti ar dažāda spektra negatīviem iznākumiem pacienta dzīves laikā, tajā skaitā iespējamību attīstīties onkoloģiskai slimībai. Lai gan bariatriskā ķirurģija ir pierādījusi kā vēža risku samazinoša intervence pacientiem ar aptaukošanos, mazāk pētīti pacienti ar aptaukošanos un cukura diabētu. Šajā pētījumā meklēta ilgtermiņa vēža sastopamība pacientiem pēc bariatriskās ķirurģijas vai standarta aprūpes pacientiem ar aptaukošanos un cukura diabētu vienādotā perspektīvā pētījumā Zviedrijā – SOS (Swedish Obese Subjects).
Vairogdziedzera funkcijas traucējumi pēc tireoīdektomijas un tālāka vairogdziedzera stimulējošā hormona nomākšana var būt iemesls negatīvam efektam uz glikozes homeostāzi pacientiem ar vairogdziedzera vēzi.
Fakti ir satraucoši: katram desmitajam pasaules iedzīvotājam ir cukura diabēts, ap 2045. gadu pasaulē būs apmēram 700 miljoni cukura diabēta pacientu. Šobrīd aptuveni pusei cukura diabēts vēl nav diagnosticēts, taču neārstēta slimība nozīmē nopietnas komplikācijas: kardiovaskulāras, neiroloģiskas, nefroloģiskas utt. [1]
Jebkuras brūces dzīšana ir sarežģīts, multiplu lokālu un vispārēju veselības stāvokļa faktoru ietekmēts process, par kuru mums vēl līdz šim ir daudz neskaidrību. Tomēr gadiem ilgie pētījumi brūču dzīšanas normālā fizioloģijā un patofizioloģijā snieguši daudz svarīgas informācijas, kas palīdz savlaicīgi identificēt iespējamās problēmas un tās risināt.
Pacientiem ar 2. tipa cukura diabētu metformīna lietošana ir saistīta ar zemāku locītavu endoprotezēšanas risku osteoartrīta dēļ, salīdzinot ar pacientiem, kuri neuzsāka ārstēšanu ar metformīnu.
Gadījumos, kad koncentrējamies uz vienu slimību, nevis pacientu kopumā, sagaidāmais rezultāts nav tik veiksmīgs. Der izvērtēt, kas ārstēšanas taktiku un paredzamo rezultātu var būtiski ietekmēt.
Lai cik liels ir progress ārstēšanas iespējās, sirds mazspējas pacientu skaits pieaug visā pasaulē. Mēs labāk ārstējam sirds slimības, arī mūsu pacientu vecums pieaug. Attīstītajās valstīs sirds mazspēja ir 1—2 % pieaugušo, bet vecumā pēc 70 gadiem — 10 %.
Cukura diabēts, arteriāla hipertensija un hroniskas sāpes ir trīs slimības, kas visā pasaulē nopietni ietekmē pacienta dzīvildzi. To veiksmīga pārvaldība ir stūrakmens pacienta dzīves kvalitātes uzlabošanā. Process kļūst sarežģītāks, kad iesaistās nieres, un terapija jāpielāgo atbilstīgi to funkcijai.
Atjaunināts nejaušinātu iedalījuma pētījumu sistemātiskais pārskats un metaanalīze parādīja, ka metilfenidāts (MPH) un deksmetilfenidāts (d MPH) ir saistīti ar nelielu, bet uzlabojumu līmeni klīniski nozīmīga noguruma mazināšanos pacientiem ar vēzi, salīdzinot ar placebo, kas kļūst klīniski nozīmīga aptuveni pēc 5 ārstēšanas nedēļām, nepalielinot ārstēšanas laikā radušos blakusefektu risku.
2017. gadā Fellström et al publicēja pētījumu par mērķtiecīgas iedarbības budezonīda terapijas efektivitāti IgA nefropātijas pacientiem. [1] Terapijas mehānisms balstās uz teoriju par izmainītu B limfocītu lomu patoloģiska imūnglobulīna A sekrēcijā. Pērn atjaunotās Kidney Disease / Improving Global Outcomes (KDIGO) vadlīnijas atzīmē modificētas darbības budezonīdu kā pirmās līnijas terapiju pacientiem ar IgA nefropātiju. [2] Ko var spriest par slimību un tās jaunajām terapijas iespējām Latvijā?
Rīgas Austrumu klīniskajā universitātes slimnīcā kuņģa vēža pacientei veikta inovatīva ķirurģiska operācija – tā sauktā “double tract reconstruction” jeb divu ceļu rekonstrukcija, kas būtiski uzlabo pacienta dzīves kvalitāti pēc onkoloģiskas ārstēšanas. Operācija veikta Vispārējās un neatliekamās ķirurģijas klīnikas virsārsta, asociētā profesora Igora Ivanova vadībā.
Poliendokrīnais metaboliskais olnīcu sindroms (PMOS), kas iepriekš bija pazīstams kā policistisko olnīcu sindroms (PCOS), skar aptuveni vienu no astoņām sievietēm. Tomēr termins PCOS ir neprecīzs, jo tas rada priekšstatu par patoloģiskām olnīcu cistām, aizēno plašās endokrīnās un metaboliskās izpausmes, kā arī veicina novēlotu diagnostiku, fragmentētu aprūpi un stigmatizāciju, vienlaikus ierobežojot pētniecību un veselības politikas attīstību.
Mūsdienu veselības aprūpē rehabilitācija ieņem arvien nozīmīgāku vietu, jo tā fokusējas ne tikai uz slimības ārstēšanu, bet arī uz cilvēka funkcionēšanas, dalības un dzīves kvalitātes uzlabošanu.
